Tā ir starpdisciplināra socioloģijas apakšnozare, kas pēta ar veselību un veselības aprūpi saistītas problēmas, tādas kā iedzīvotāju veselības uzvedība (veselības dzīvesstils), uzvedība slimības gadījumā, slimību sociālā izplatība, ārsta un pacienta attiecības, medicīnas profesionālie aspekti, veselības aprūpes politika, sabiedrības veselība utt.

Nozare radās, atbildot uz nepieciešamību fiksēt un izskaidrot iedzīvotāju veselības un slimību rādītājus, kas palīdz nodrošināt gan veselības aprūpes kvalitāti, gan arī valsts pārvaldi. Tika izvirzīts pieņēmums, ka ar zinātnes, medicīnas un efektīvas pārvaldes palīdzību var novērst daudzas sociālas problēmas. Veselības un medicīnas socioloģija attīstījusies pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās kļuvusi par vienu no lielākajām socioloģijas apakšnozarēm. Pirmais un ietekmīgākais fundamentālais darbs, kas skar apakšnozares jautājumus, ir Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) darbs “Sociālā sistēma” (The Social System, 1951). Līdz pat 20. gs. vidum socioloģija bija pievērsusi relatīvi maz uzmanības veselības un medicīnas problēmām.

Zinātniskajā literatūrā nozare tiek saukta gan par veselības un veselības aprūpes socioloģiju, gan par veselības un medicīnas socioloģiju u. c. Taču vislielāko neskaidrību rada tas, ka termini “medicīnas socioloģija” un “veselības un slimības socioloģija” nereti tiek lietoti kā sinonīmi.

Pirmais apakšnozares nosaukuma skaidrojums saistīts ar nozares veidošanās vēsturi un attīstību. Tās sākotnējais tēmu un problēmu klāsts tika pārņemts no medicīnas – veselības un slimības problemātika tika pētīta, lai apmierinātu medicīnas nozares vajadzību pēc informācijas. Vēlākajos gados pētniecisko interešu lauks paplašinājās, ietverot arī tādus ar veselību saistītus jautājumus, kam nav sakara ar medicīnu un veselības aprūpes institūcijām (slimnīcām, ārstu praksēm utt.). Lai fiksētu šīs pārmaiņas un uzsvērtu jaunizveidotās socioloģijas nozares akadēmisko neatkarību no medicīnas, tā arvien biežāk tika saukta par veselības socioloģiju. Par medicīnas apakšnozari tā tika uzskatīta līdz pat 20. gs. 70.–80. gadiem, kad sākās debates par nepieciešamību medicīnas socioloģiju nošķirt no medicīnas un veidot alternatīvu skatījumu uz veselības un slimības jautājumiem. Centienus iegūt neatkarīgu statusu atspoguļo arī periodiska atgriešanās pie diskusijām par to, vai medicīnas socioloģija joprojām būtu jāsauc par medicīnas socioloģiju, vai arī tai vairāk piemēroti tādi nosaukumi kā “veselības un slimības socioloģija” vai “veselības un medicīnas socioloģija”.

Otrais apakšnozares nosaukuma skaidrojums saistīts ar ģeogrāfiskām un pētnieciskām atšķirībām. Nozares veidošanās paralēli notika ASV un Lielbritānijā, tādēļ amerikāņu zinātnieki dod priekšroku apakšnozares sākotnējam nosaukumam “medicīnas socioloģija”, turpretī britu un austrāliešu zinātnieki to dēvē par veselības un slimības socioloģiju. Atšķīrās arī pētnieciskās intereses: amerikāņu pētnieki vairāk uzmanības pievērsa sekām, ko uz indivīdu veselības stāvokli atstāja straujā urbanizācija un industrializācija, savukārt Lielbritānijā šīs nozares sociologi nodarbojās galvenokārt ar veselības un slimības sociālās izplatības pētījumiem.

Treškārt, šāds terminu lietojums saistīts ar demarkāciju starp šaurāko un plašāko pieeju veselības un slimības socioloģiskajai izpētei. Šaurā nozīmē veselības un medicīnas socioloģija ir nozare, kas izmanto socioloģijas teorijas, lai skaidrotu veselības traucējumu pieredzi un to izplatību sabiedrībā, kā arī pētītu ārstniecības un aprūpes institūcijas. Medicīnas socioloģija ir pielietojama zinātne, kas orientējas uz iedzīvotāju veselības izpēti un uzlabošanu. Tā vienlaikus papildina un kritiski novērtē ārstēšanas un aprūpes procesu, kuru nodrošina tādas nozares kā klīniskā medicīna, biomedicīna, epidemioloģija, sabiedrības veselības zinātne un psiholoģija. Šauras šīs nozares izpratnes ietvaros ir iespējams nošķirt divus galvenos pētnieciskos virzienus: (1) varas pielietojums medicīnas profesijā – kāda ir vara, kā tā veidojas un izplatās; (2) ārsta un pacienta saskarsmes analīze.

Veselības un medicīnas socioloģijā tiek pielietots visas socioloģijas metodes arsenāls ‒ gan kvalitatīvās metodes, gan kvantitatīvās metodes, gan arī datu triangulācija.

Ar kvalitatīvajām socioloģijas metodēm (strukturētām un nestrukturētām intervijām) tiek pētītas konkrētas saskarsmes situācijas, kurās tiek konstruēta slimības un veselības jēdzienu nozīme. Ar kvantitatīvajām metodēm (aptaujām, statistikas analīzi) tiek mērīts saskarsmes ilgums, biežums, pacientu apmierinātība, ar veselību saistītā dzīves kvalitāte utt.

Plašā nozīmē veselības un slimības socioloģija aplūko vispārīgus sociālos procesus – tā izmanto socioloģijas teorētiskās pieejas, lai izskaidrotu, kā tiek pieredzēta veselība un slimība, kā arī kritiski izvērtētu sabiedrības reakciju uz veselības un slimības izpausmēm. Ar sabiedrības reakciju tiek saprasts veids, kā tiek organizēta veselības aprūpe, kā tiek veikti veselības un slimības statistiskie mērījumi, kā tiek veikta neformālā veselība aprūpe, kā medicīnas eksperti un nespeciālisti to definē un skaidro dažādu kategoriju slimības. Veselība, slimība un veselības aprūpe tiek pētīta, lai saprastu sabiedrību kopumā ‒ fiksētu un skaidrotu sociālos procesus un transformācijas. Šīs plašākās nozares izpratnes ietvaros iespējams nodalīt trīs galvenās tēmas: (1) veselības un slimības jēdzienu sociālā analīze – šo jēdzienu saturs un apjoms, daudzdimensionalitāte un konceptuālās atšķirības starp dažādām sabiedrības grupām un/vai kultūrām; (2) veselības un slimības demogrāfiskās izplatības mērījumi, kur parādās atšķirības, kas saistītas ar sociāli ekonomisko statusu, dzimumu un vecumu; veselības un (3) slimības uzvedības modeļi, kas skaidro iedzīvotāju veselības uzvedības paradumus, it īpaši alkohola patērēšanu, smēķēšanu, ēšanas paradumus un fizisko aktivitāti.

Veselības un medicīnas socioloģija cieši saistīta ar citām zinātņu nozarēm, kas pēta veselības un veselības aprūpes jautājumus, tādām kā klīniskā socioloģija, dzīves kvalitātes socioloģija, medicīnas filozofija, medicīnas antropoloģija, sociālā antropoloģija, veselības psiholoģija, epidemioloģija u. c.

Mūsdienās veselības un medicīnas socioloģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, kā tādi sociālie procesi kā globalizācija un tādas parādības kā informācijas tehnoloģijas un sociālie tīkli ietekmē cilvēku veselības rādītājus un veselības aprūpi. Pēdējos gados ir tiek veikts arvien vairāk nacionāla līmeņa pētījumu, skaidrojot sociālo pārmaiņu iespaidu uz iedzīvotāju veselību.

Galvenās teorētiskās pieejas, jēdzienus un metodes veselības un medicīnas socioloģija sākotnēji aizguva no socioloģijas. Šīs pieejas ne vienmēr tiek identificētas un aprakstītas, turklāt bieži vien tiek aizgūti tikai daži jēdzieni vai detaļas, kas atbilst konkrētā pētījuma interesēm. Piemēram, modernā kapitālisma medicīnas aprūpes sistēmas kritika no marksisma pozīcijām izmanto tikai daļu no Marksa politekonomiskās teorijas. Vienlaikus, attīstoties arī pašas nozares teorētiskajam pamatam, noticis arī pretējs process – veselības un medicīnas scocioloģija ir iedibinājusi jaunus teorētiskos virzienus socioloģijā.

Pirmo no tiem radīja T. Pārsonss darbā “Sociālā sistēma”, kura 10. nodaļā “Sociālā struktūra un dinamiskais process: mūsdienu medicīnas prakses gadījums” interpretēja veselību no strukturālā funkcionālisma viedokļa. T. Pārsonss secina, ka viens no galvenajiem efektīvi funkcionējošas sabiedrības resursiem ir pietiekams iedzīvotāju veselības līmenis un medicīnas uzdevums ir uzturēt šo līmeni. Liels daudzums cilvēku ar sliktu veselību traucē sabiedrības funkcionēšanai, jo šie cilvēki nespēj pildīt savas sociālās lomas – strādāt algotu darbu, audzināt bērnus utt. T. Pārsonsa modelī slimnieka loma tiek pretnostatīta ārsta lomai. Abas iekļauj divu veidu tiesības un divu veidu pienākumus – slimniekam ir tiesības tikt atbrīvotam no sociālās lomas un netikt vainotam par slimību, pienākums vērsties pie veselības aprūpes speciālista un censties pēc iespējas ātrāk atgūt veselību. Ārstam ir tiesības izmeklēt pacienta ķermeni, kā arī gūt slimnieka uzticību un pienākums nodrošināt profesionālo kompetenci, objektivitāti un rūpes par pacienta interesēm. T. Pārsonsa modelis tiek kritizēts par ārsta un pacienta lomu idealizāciju, pārāk vienkāršotu priekšstatu par slimnieka lomas iegūšanas procesu, nevienlīdzīgu varas sadalījumu starp ārstu un pacientu, kā arī nepiemērotību hroniskām slimībām – nav paredzēta pastāvīga atrašanās slimnieka lomā. Strukturālais funkcionālisms zaudēja savu ietekmi 20. gs. 60.–70. gados, kad veidojās jaunas teorijas, īpaši simboliskais interakcionisms, kas radās kā pretreakcija strukturālajam funkcionālismam.

Politekonomijas teorija veselības un medicīnas socioloģijā ienāca 20. gs. 70. gados kā kritiska reakcija uz strukturālo funkcionālismu. Tās pamatā ir kapitālisma ekonomiskās sistēmas kritika no marksisma pozīcijām. Sociālās attiecības tiek raksturotas kā konflikts starp dažādiem sabiedrības slāņiem, kuri cīnās par vitāli svarīgo resursu sadalījumu. Veselības jomā šāds resurss ir iespēja nodzīvot ilgāku un veselāku mūžu. Sociālā nevienlīdzība rezultējas arī veselības stāvokļa nevienlīdzībā – slimība nav nejauša inficēšanās vai neveiksme, bet gan sociāli radīts stāvoklis. Sabiedrības augstākajiem slāņiem ir pieeja labākai aprūpei, tādēļ tiem ir labāka veselība nekā zemākajiem slāņiem (to pārliecinoši pierāda veselības statistika). Medicīnas uzdevums ir nodrošināt, lai darbspējīgie iedzīvotāji pēc iespējas ilgāk paliktu spējīgi strādāt un patērēt. Rūpes par tiem, kas nav spējīgi efektīvi iesaistīties darba tirgū, ir minimālas, tādēļ kapitālistiskā medicīna būtībā vairo, nevis samazina sociālo nevienlīdzību. Rezultātā veidojas simbiotiskas attiecības: mediķi ar savu darbu stiprina kapitālismu; savukārt kapitālisms stiprina pašu mediķu profesionālo dominanci un attīsta veselības pakalpojumu tirgu. Politekonomijas teorija tiek kritizēta par to, ka tā ignorē neapšaubāmus medicīnas sasniegumus, tādus kā sagaidāmā dzīves ilguma pieaugums visos sabiedrības slāņos, kā arī par to, ka mūsdienās piederība sociālajam slānim pati par sevi vairs nav uzskatāma par adekvātu vērtējuma kritēriju. Tomēr šī teorija saglabā savu aktualitāti arī mūsdienās, jo, kapitālismam transformējoties par patērētāju sabiedrību, nav mainījušās attiecības starp ienākumiem un veselības stāvokli – to joprojām nosaka labklājības līmenis un patērēšanas paradumi. Pati veselība ir tirgus prece, maiņas resurss: cilvēki rada veselību, lai varētu to dažādos veidos patērēt.

Simboliskais interakcionisms radās ar mērķi pievērsties sociālajām attiecībām un pieredzei individuālā līmenī. Indivīda patība ir socializācijas rezultāts, tai piemīt refleksivitāte, kas ļauj mērķtiecīgi panākt vēlamo atbildes reakciju un analizēt, kāda nozīme tikusi radīta saskarsmes akta rezultātā. Saskarsmes procesā tiek definēta un radīta sociālās realitātes nozīme un jēga. Arī veselība ir savstarpējas mijiedarbības rezultāts – no vienas puses, veselības uzvedība atkarīga no sociālās vides, no otras –vide atkarīga no indivīda uzvedības. Piemēram, sākšana smēķēt saistīta ar grupā pastāvošajām sociālajām normām ‒ ja pusaudža draugi smēķē, tad 80 % gadījumu viņš arī sāk smēķēt. No otras puses, kā rāda dažādas sociālas kampaņas, ir iespējams, ka kāda indivīda mērķtiecīgu pūliņu rezultātā mainās sociālās normas. Ar šo teoriju saistītos kvalitatīvos pētījumus raksturo orientācija uz pacienta individuālo pieredzi, kuru līdz tam ignorēja gan mediķi, gan pētnieki, kā arī atbalsts cīņā par pacienta tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā. Interakcionisms veiksmīgi parāda, ka arī šķietami formālas institūcijas (slimnīcas, klīnikas) veido elastīgu un dinamisku cilvēciskās saskarsmes vidi. Priekšstats par veselības aprūpi kā stingri organizētu procesu, kur valda noteikumi un kārtība, ir aplams – saskarsmes pamatā ir nestabila vienošanās par sadarbību, kas jebkurā brīdī var tikt pārskatīta. Uzsvars uz individuālās rīcības un pieredzes analīzi ir vienlaikus gan interakcionisma lielākā priekšrocība, gan arī tā galvenais trūkums – šī teorija nav piemērota sociālo struktūru analīzei. Tomēr teorija noder, lai analizētu to, kā ikdienas saskarsmē tiek formulēta, apstrīdēta un fiksēta individuālās rīcības sociālā nozīme.

Fenomenoloģija, kura sākotnēji radās kā filozofijas virziens, aplūko cilvēku kā nedalāmu vienību, kur ķermenis un gars veido vienotu veselumu un atrodas opozīcijā veselības un slimības biomedicīniskajam modelim. Modeļa pamatā ir ķermeņa‒gara duālisms – tie tiek strikti nodalīti viens no otra. Zināmākais teorētiķis ir Moriss Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty). Fenomenologi tiecas izveidot teorētisku priekšstatu par cilvēka ķermenisko eksistenci vai kādu konkrētu tās aspektus. Analizējot veselību un slimību, tiek lietoti tādi termini kā “dzīvotais ķermenis” (lived body) “iemiesotība” (embodiment) un “atmiesotība” (dys-embodiment). Ar atmiesotību tiek saprasta individuālā slimības pieredze, kur slimība parādās kā normālas ķermeniskas pieredzes pārrāvums, kura rezultātā cilvēks nodala savu personību no slimā ķermeņa. Ja slimība ir akūta un ārstējama, tad pēc atveseļošanās šī saikne ir atjaunota. Ja runa ir par hronisku slimību, tad jāpalīdz pacientam izveidot jaunu identitāti, kur plaisa starp “es” un ķermeni ir aizpildīta. Teorija piemērota slimības pieredzes aprakstīšanai un pētīšanai. Vienlaikus fenomenoloģija tiek pamatoti kritizēta par to, ka neņem vērā varas attiecības un hierarhijas ietekmi medicīnas aprūpē, kā arī nepievērš uzmanību sociālo transformāciju skaidrojumam.

Veselības un medicīnas socioloģijā svarīgas arī postmodernisma un sociālā konstrukcionisma teorijas. Gan strukturālais funkcionālisms, gan politekonomija, gan interakcionisms, gan arī fenomenoloģija pārstāv tradīciju, kas ar racionālām metodēm tiecas atrast universālas likumsakarības, kas regulē sociālo dzīvi. Postmodernisms noliedz šādu universālu likumsakarību pastāvēšanu. Postmodernismu raksturo uzsvars uz dekonstrukciju un absolūtas patiesības apšaubīšanu, kas balstās uzskatā, ka jebkura sabiedrībā pieņemta patiesība uzkonstruēta, lai kalpotu kādas grupas interesēm. Sociālais konstrukcionisms parāda, cik sarežģīti, nestabili un no konteksta izrietoši ir mūsu priekšstati par sevi un sociālo realitāti; tas apšauba priekšstatu par neapstrīdamu universālu patiesību. Pat ja medicīniskās zināšanas balstītas objektīvā zinātnē, to praktiskais pielietojums nav objektīvs – tas joprojām atkarīgs no rezultātu subjektīvās interpretācijas, balstoties izglītībā un pieredzē. Centrālo vietu šajā teorijā ieņem Mišela Fuko (Michel Foucault) darbi par tādām tēmām kā ārprāts, klīnika, seksualitāte un dzīvesstila prakses. Viņš parāda, kā varas un zināšanu attiecības regulē medicīnas aprūpes procesu, kā notiek ikdienas dzīves medikalizācija, kā valsts īsteno kontroli, kas individuālā līmenī izpaužas kā cilvēka ķermeņa anatomiskā politika, bet sociālā līmenī kā iedzīvotāju biopolitika: vairošanās, dzimstības un mirstības, veselības līmeņa, dzīvildzes un citu faktoru kontrole. Uzskats, ka nav viena vispareizākā priekšstata par to, kas ir patiesība, racionalitāte un identitāte, mūsdienās vairs netiek apstrīdēts, taču vienlaikus tas ir kritisks arguments pret pašu konstrukcionismu – arī tas ir tikai viena no patiesības versijām. Konstrukcionismam pārmet arī pārspīlētu uzsvaru uz subjektivitāti un tendenci ignorēt bioloģisko faktoru nozīmi, kā arī medikalizācijas procesa pārspīlējumu un pacienta individuālās rīcībspējas nepietiekamu novērtējumu. Tomēr šī pieeja sekmējusi bagātīgu jaunu teorētisko un praktisko zināšanu pienesumu (it īpaši feminisma teorijā un ķermeņa socioloģijā), tādā veidā attīstot ne vien veselības un medicīnas socioloģiju, bet arī socioloģijas nozari kopumā.

Līdzās konstrukcionismam poststrukturālisms ir otra teorija, kas radusies kā kritiska reakcija uz priekšstatu par stabilām, objektīvām patiesībām. Tā ir reakcija pret strukturālisma teoriju. Strukturālismā tiek uzskatīts, ka sociālā nozīme rodas signifikācijas rezultātā – universālā procesā, kas rada stabilas, sevī noslēgtas sistēmas, kuras regulē diskursu un tādējādi ierobežo indivīda sociālo rīcībspēju. Poststrukturālisms iebilst pret priekšstatu par to, ka nozīmēm piemīt pārlaicīga stabilitāte, un neatzīst nekādus universālus noteikumus, kas regulētu sociālos procesus. Poststrukturālisti kritizē zinātnisko medicīnu par to, ka tā ir ideoloģiski angažēta, nevis objektīva nozare, kas atspoguļo sabiedrībā valdošos uzskatus. Tāpat kā konstrukcionisms, arī šī pieeja ietekmējusi feminisma attīstību, kur tā tiek pielietota, lai kritizētu patriarhālās struktūras, pie kurām tiek pieskaitīta arī medicīna, kas tiecas regulēt sievietes ķermeni, emocijas un slimības pieredzi. Poststrukturālisms tiek kritizēts par to, ka nepiedāvā kritērijus, ar kuriem var nošķirt zināšanas, kas kalpo apspiešanai no zināšanām, kuras atbrīvo no apspiešanas.

Aprakstītā teoriju daudzveidība parāda, ka veselības un medicīnas socioloģija ir ne tikai empīriska, bet arī teorētiska nozare. Veselības un medicīnas problēmas pēdējās desmitgadēs izpelnījušās arvien lielāku uzmanību, tādēļ šīs nozare sniedz būtisku ieguldījumu ne tikai situācijas analīzē un skaidrojumā, bet arī kritiskā diskusijā par turpmākiem sociālās attīstības virzieniem.

Nozares straujās attīstības dēļ aktīva pētniecība notiek visās ievērojamākajās mācību iestādēs un klīnikās. Starp ievērojamākajām organizācijām var minēt tādas kā Veselības un slimības socioloģijas fonds (Foundation for the Sociology of Health & Illness), kas dibināts 1999. gadā. Šis fonds piešķir līdzekļus visdažādākajiem pētījumiem veselības un slimības socioloģijas nozarē, kā arī izdod žurnālu Sociology of Health & Illness (kopš 1979. gada).

Ķelnes Universitātes (Universität zu Köln) Medicīnas socioloģijas, veselības pakalpojumu pētījumu un rehabilitācijas zinātnes institūts (Institut für Medizinsoziologie, Versorgungsforschung und Rehabilitationswissenschaft), kas dibināts 2009. gadā, pēta saskarsmes un mijiedarbības procesus veselības aprūpes nozarē gan pacienta‒ārsta līmenī, gan arī starp medicīnas profesionāļiem. Institūts pēta veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas procesu un kvalitāti, kā arī nodarbinātības sociālo faktoru iespaidu uz veselību, piemēram, saistībā ar izdegšanas sindromu un depresiju, ar mērķi izstrādāt efektīvus šo problēmu novēršanas līdzekļus.

Oksfordas veselības pieredzes pētījumu grupa (Oxford Health Experiences Research Group) pēta veselības un slimības pieredzi, intervējot cilvēkus par to, kā viņu dzīvi ietekmē tādas diagnozes kā vēzis, sirds mazspēja un autisms, ar mērķi parādīt subjektīvo naratīvu noderību rīcībpolitikas izstrādē un veselības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā. Veselības pieredzes pētījumos tiek lietota arī jaukta metodoloģija, taču grupa ir guvusi starptautisku atpazīstamību kvalitatīvo metožu pielietojuma dēļ.

Braiens Tērners (Bryan Turner) ir viens no zināmākajiem ķermeņa socioloģijas pārstāvjiem, somatiskās sabiedrības koncepcijas autors. Viljams Kokerhems (William Cockerham) ir veselības dzīvesstila teorijas autors. Socioloģe Elena Enendeila (Ellen Annandale) pēdējos gados pievērsusies tieši dzimtes un veselības problemātikai Hanna Bredbija (Hannah Bradby) savos pētījumos koncentrējas uz sociālajām atšķirībām, kas būtiski ietekmē cilvēku veselību.

Žurnālu Journal of Health and Social Behavior (kopš 1967. gada) izdod Amerikas Sociologu asociācija (American Sociology Association). Tajā tiek publicēti empīriski un teorētisks raksti, kur socioloģijas termini un metodes tiek izmantotas, lai saprastu veselības un slimības fenomenus, kā arī tiek analizēti veselības aprūpes un medicīnas sfēras organizācijas aspekti.

Žurnāls Social Theory and Health (kopš 2009; izdod Eiropas Veselības un medicīnas socioloģijas biedrība, European society for Health and Medical Sociology) piedāvā starptautisku diskusiju platformu, lai teorētiski aplūkotu un diskutētu par veselības problēmām, kas mūsdienās rodas, plānojot un īstenojot veselības aprūpi. Žurnāla mērķis ir koncentrēt, uzlabot un paplašināt teorijā balstītu pētniecību, kas aplūko veselības nozīmi mūsdienu sabiedrībā.

Health Sociology Review (kopš 2008. gada; izdod Austrālijas Socioloģijas asociācija, Australian Sociological Association) atspoguļo socioloģijas teoriju un metožu pielietojumu, pētot veselību un slimību, veselības veicināšanu un rīcībpolitiku, sociālo vienlīdzību un sociālo darbu.

Žurnāls Social Science & Medicine (kopš 1967. gada, izdod Elsevier) iznāk četras reizes gadā. 1977. gadā tas sadalīts sešās daļās (A, B, C, D ,E , F), no kurām viena daļēji veltīta medicīnas socioloģijai ‒ Part A: Medical Psychology & Medical Sociology. Žurnālā publicētie materiāli aptver plašu sociālo zinātņu (antropoloģija, ekonomika, epidemioloģija, ģeogrāfija, rīcībpolitika, psiholoģija un socioloģija) veselības aspektā.