Līdzīgi kā klasiskajā socioloģijā, arī klīniskās socioloģijas aizsākumi meklējami tādu ieverojamu sociologu kā Ogista Konta (Auguste Comte), Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Kārļa Marksa (Karl Marx) darbos. Klīniskajā socioloģijā tiek izmantotas tādas teorētiskās perspektīvas kā funkcionālisms, sociālais konstrukcionisms, kristiskā pieeja, interakcionisms, sistēmteorija un konfliktteorija.
Funkcionālisms ir makrolīmeņa teorija, kas analizē sabiedrību kā sistēmu – vienotu organismu, kurā tā daļas ir savstarpēji atkarīgas un ietekē citu daļu funkcionēšanu. Ievērojamākais funkcionālisma pārstāvis ir E. Dirkems un Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons). Sociālais konstrukcionisms vērš uzmanību uz to, kā indivīdi konstruē notikumus un objektus, uzmanību pievēršot tieši valodas lietojumam un sociāli konstruētām zināšanām. Tā ievērojamākie pārstāvji ir Pīters Bergers (Peter Berger) un Tomass Lukmens (Thomas Luckman). Kritiskā teorija tiek saistīta ar Frankfurtes skolu; tajā tiek uzsvērts, ka socioloģijai nevajadzētu pievērsties tikai sabiedrības analīzei, bet strādāt arī pie tā, lai sabiedrību mainītu. Ievērojamākie pārstāvji ir Herberts Markūze (Herbert Marcuse), Maks Horkaimers (Max Horkeimer), Teodors Adorno (Theodor Adorno). Interakcionisms ir mirkolīmeņa teorētiska perspektīva, kas pēta indivīdu rīcību kontekstā ar nozīmēm, kādas šie indivīdi piešķir objektiem, notikumiem un rīcībai, un analizē simbolu lomu šajā procesā. Pazīstamākie šīs teorijas pārstāvji ir Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un Herberts Blūmers (Herbert Blumer). Sistēmteorijā apkārtējā pasaule tiek skatīta kā viens veselums, nevis kā atsevišķi elementi, sistēmteorija analizē saites starp elementiem un to, kā sistēmas daļas darbojas kopā un ietekmē cita citu. Ievērojamākais sistēmteorijas pārstāvis ir Niklass Lūmanis (Niklas Luhmann). Konfliktteorija ir makrolīmeņa perspektīva, kas aktualizē jautājumu par nevienlīdzību starp sabiedrības grupām un varas attiecībām, par sabiedrības grupu sāncensību par resursiem. Zināmākais tās pārstāvis ir K. Markss.
Interakcionisms, sistēmteorija un konfliktteorija klīniskās socioloģijas pētījumos tiek pielietotas biežāk. Pētnieki nereti viena pētāmā jautājuma izpētē kombinē dažādas teorētiskās perspektīvas.