Kultūras priekšstatu apgūšana vienkāršākajās sabiedrībās lielā mērā notiek ar imitācijas palīdzību. Bērns novēro savu vecāku attiecības un tuvāko apkaimi un pārņem priekšstatus par sociālajām lomām, statusiem, komunikācijas veidu. Industriālajās sabiedrībās habitus tiek veidots vairākos posmos. Habitus, kas tiek iegūts agrīnās pieredzes iespaidā ģimenē, papildina izglītības sistēma un turpmākā dzīves pieredze. Tomēr lielāku nozīmi P. Burdjē piešķīra tieši agrīnai socializācijai ģimenē. Starp sociālajām struktūrām un cilvēku rīcību ir dialektiskas attiecības, kuras nodrošina habitus. Sociālās struktūras tiek internalizētas habitus un nosaka, kas tiek uzskatīts par “dabisku”, normālu, pieņemamu, radot atbilstības sajūtu starp objektīvajām struktūrām un cilvēka pārdzīvojumiem; cilvēkam rīkojoties, veicot “eksternalizācijas” aktu, sociālās struktūras tiek atražotas. P. Burdjē kritizēja rīcības teorijas, kas postulēja cilvēka pilnīgu gribas brīvību. Viņš uzskatīja, ka šādas teorijas ir nereālistiskas. Habitus, funkcionējot neapzinātā līmenī, nosaka robežas cilvēka rīcības brīvībai, jo darbības, kuras ir ārpus internalizētas kultūras, cilvēkam ar noteiktu habitus būs neiedomājamas. Habitus palīdz harmonizēt attiecības starp grupas locekļiem neapzinātā līmenī, bez racionālās atsaukšanās uz noteikumiem un likumiem.
Industriālajās, kapitālistiskajās sabiedrībās savs atšķirīgs habitus piemīt šķirām un profesionālajām grupām. P. Burdjē grāmatā “Atšķirība” (La distinction, 1979) parādījis, ka kultūras patēriņa modeļi korelē ar piederību šķirām un profesionālajām grupām. Kultūras produktu patēriņš ir komunikācijas process, un to nozīmju izprašana prasa, lai patērētājam, tas ir, klausītājam vai skatītājam, būtu prasmes “atšifrēt” mākslas darbus. Augstākās kultūras mākslas darbus var baudīt cilvēki ar lielāku kultūras kapitālu, ar īpašu habitus, noteiktām dispozīcijām, kas tiek apgūtas agrīnā socializācijā un tālākā izglītībā. Lielākais kultūras kapitāls piemīt, piemēram, universitāšu pasniedzējiem un kultūras darbiniekiem. Viņi novērtē abstraktāku un klasisku mākslu. Cilvēki ar mazāku kultūras kapitālu, piemēram, strādnieku profesijas pārstāvji, dod priekšroku vienkāršākajiem mākslas darbiem, populārajai kultūrai. Ar habitus palīdzību tiek veidoti sociālie sakari, jo ir lielāka iespējamība, ka cilvēki ar līdzīgu habitus iepatiksies viens otram un sapratīsies. Darbā “Valsts dižciltīgie” (La Noblesse d'État, 1989) P. Burdjē parādījis, ka kandidātu atlase uz valsts dienestu Francijā notiek caur izglītības institūciju kanāliem, kur lielākas izredzes būt veiksmīgiem ir studentiem no augstākās vidējās šķiras, jo viņi pēc sava habitus ir līdzīgi saviem pasniedzējiem un viņu habitus saskan ar valsts pārvaldē dominējošo habitus.