Šis jēdziens tiek izmantots socioloģiskajā analīzē, lai vērstu uzmanību uz to, ka cilvēkus var saprast tikai daudzskaitlī, kā būtnes, kuras iegūst savu identitāti socializējoties, veidojot savstarpējās attiecības un tīklus. Socioloģiskajā analīzē tas aizvieto tādus jēdzienus kā “struktūra”, “institūts” vai “grupa”. Socioloģiskajā literatūrā ir dažādas teorētiskās diskusijas par to, kā indivīds mijiedarbojas ar sabiedrību. Daži sociologi par atskaites punktu pieņēma sabiedrību. Šādā skatījumā cilvēku rīcību pārsvarā nosaka sabiedrība – sociālās funkcijas, normas, sociālā kontrole. Citi par atskaites punktu pieņem indivīdu un uzskata, ka cilvēki pārsvarā ir savas rīcības noteicēji un grupas vai sabiedrība ir veidojumi, kurus rada atsevišķi indivīdi. Socioloģijā šis uzskatu pretnostatījums ir pazīstams kā reālisma un nominālisma dihotomija. N. Eliass uzskatīja, ka šo dihotomiju var pārvarēt, ja socioloģiskā analīze tiek vērsta uz savstarpēji saistīto, vienam uz otru orientētu indivīdu kopumu. Cilvēks nekad nepastāv viens, kā izolēts indivīds; viņš vienmēr ir iekļauts sociālajās attiecībās, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem, kuri veido savstarpējās atkarības tīklus, tas ir, figurācijas.
Mūsdienu pētniecībā figurācijas pieeju un figurācijas jēdzienu lieto dažādās socioloģijas jomās: kopienu izpētē, migrācijas pētījumos, organizāciju, politikas, sporta socioloģijā, dzīves stila izpētē un citās socioloģijas apakšnozarēs, kā arī starptautiskajās attiecībās.