Figurāciju socioloģijas aizsācēja Norberta Eliasa (Norbert Elias) pasniedzēji un kolēģi Karls Manheims (Karl Mannheim) un Alfrēds Vēbers (Alfred Weber) lietoja līdzīgus terminus, piemēram, “dinamiska struktūra” vai “konfigurācija”. N. Eliass sākumā izmantoja terminus “konstelācija” un “konfigurācija”, bet par piemērotāku atzina “figurācija”. N. Eliass un viņa kolēģi šo terminu ieviesa un savos socioloģiskajos darbos sāka lietot kopš 20. gs. 60. gadu beigām.

Šis jēdziens tiek izmantots socioloģiskajā analīzē, lai vērstu uzmanību uz to, ka cilvēkus var saprast tikai daudzskaitlī, kā būtnes, kuras iegūst savu identitāti socializējoties, veidojot savstarpējās attiecības un tīklus. Socioloģiskajā analīzē tas aizvieto tādus jēdzienus kā “struktūra”, “institūts” vai “grupa”. Socioloģiskajā literatūrā ir dažādas teorētiskās diskusijas par to, kā indivīds mijiedarbojas ar sabiedrību. Daži sociologi par atskaites punktu pieņēma sabiedrību. Šādā skatījumā cilvēku rīcību pārsvarā nosaka sabiedrība – sociālās funkcijas, normas, sociālā kontrole. Citi par atskaites punktu pieņem indivīdu un uzskata, ka cilvēki pārsvarā ir savas rīcības noteicēji un grupas vai sabiedrība ir veidojumi, kurus rada atsevišķi indivīdi. Socioloģijā šis uzskatu pretnostatījums ir pazīstams kā reālisma un nominālisma dihotomija. N. Eliass uzskatīja, ka šo dihotomiju var pārvarēt, ja socioloģiskā analīze tiek vērsta uz savstarpēji saistīto, vienam uz otru orientētu indivīdu kopumu. Cilvēks nekad nepastāv viens, kā izolēts indivīds; viņš vienmēr ir iekļauts sociālajās attiecībās, mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem, kuri veido savstarpējās atkarības tīklus, tas ir, figurācijas.

Mūsdienu pētniecībā figurācijas pieeju un figurācijas jēdzienu lieto dažādās socioloģijas jomās: kopienu izpētē, migrācijas pētījumos, organizāciju, politikas, sporta socioloģijā, dzīves stila izpētē un citās socioloģijas apakšnozarēs, kā arī starptautiskajās attiecībās.

Savstarpējo atkarību N. Eliass uzskatīja par fundamentālu sociālās dzīves faktu, jo cilvēki nevar izdzīvot vieni. Cilvēkus saista dažādas vajadzības vienam pēc otra. Viens no saišu veidiem ir emocionālās saites. Vajadzība veidot pastāvīgas emocionālās saites liek cilvēkiem orientēties uz citiem un meklēt attiecības ar citiem cilvēkiem. Tas izpaužas, piemēram, dzimumtieksmē. Emocionālās vajadzības pēc pieķeršanās citiem N. Eliass apzīmēja ar terminu “brīvas valences”. Emocionāli nozīmīgu cilvēku loks veido “es-mēs” figurāciju. Katram cilvēkam tās ir dažādas un mainās dzīves laikā. Kad tuvs cilvēks nomirst vai pazūd, daļa no cilvēka patības, “es-mēs” tēla tiek zaudēta, un tas ietekmē viņa emocionālās saiknes ar citiem emocionāli tuviem cilvēkiem. Emocionālās saites ir atšķirīgas dažāda lieluma grupās. Ciltī cilvēks var pazīt visus pārējos cilts locekļus. Lielāka mēroga sabiedrībā tas nav iespējams un emocionālās valences tiks piesaistītas kopīgajiem simboliem, kuri pārstāv kopienu, tādiem kā karogs, ģerbonis, himna, emocionāli iekrāsotas koncepcijas.

Vēl viens savstarpējās atkarības veids ir saistīts ar cilvēku izdzīvošanu, veidojot vairāk vai mazāk autonomas izdzīvošanas vienības. Vēsturē tās ir bijušas dažādas – ciltis, pilsētvalstis, impērijas, nacionālās valstis. Šo izdzīvošanas vienību galvenā funkcija ir aizsargāt sevi no citu cilvēku uzbrukumiem vai uzbrukt citiem. N. Eliass tās apzīmēja ar terminu “aizsardzības un uzbrukšanas vienības”. Atšķirībā no citām sociālām grupām, izdzīvošanas vienībām piemīt spēja lietot vardarbības līdzekļus – ieročus. Šīs vienības tiek koordinētas centralizēti, jo to prasa resursu koncentrācija un vadības funkcija. Cilvēku emocionālā sasaiste ar šīm vienībām ir lielāka nekā ar citām grupām un organizācijām tieši tāpēc, ka tās nodrošina viņu aizsardzību, fizisku izdzīvošanu. Vēsturiski vērojama tendence, ka izdzīvošanas vienības teritoriāli palielinās, apvienojoties mazākām vienībām. Pašreiz reāla izdzīvošanas vienība ir nacionālā valsts, bet pašlaik pasaulē notiek integrācija pārnacionālajā līmenī.

Cilvēku savstarpējā atkarība izpaužas arī ekonomikā kā darba dalīšana un specializācija. Specializējoties profesionālās grupas kļūst atkarīgas no citām profesionālajām grupām, lai apmaiņas ceļā iegūtu viņu ražotos produktus vai pakalpojumus. Diferencēšanās, pieaugošas specializācijas tendence novērojama vēstures gaitā, un tā joprojām turpinās.

Savstarpējā atkarība vērojama arī starptautiskā aspektā ‒ N. Eliass jēdzienu “figurācija” attiecināja arī uz valstu savstarpējām attiecībām. Valstis, kuras savā starpā konkurē vai sadarbojas, veido dinamisku figurāciju, kurā mainās varas balanss. Konkurence rada savstarpējo atkarību tāpēc, ka sociālajam aktierim ir jāņem vērā cita sociālā aktiera rīcība vai reakcija uz viņa darbību, kuru bieži vien ir grūti paredzēt.

Vara ir figurācijas jēdziena aspekts, jo, pēc N. Eliasa domām, vara caurvij visas sociālās attiecības. Vara ir spēja panākt sev vēlamos rezultātus, sociālajā kontekstā ‒ arī tad, kad citi sociālie aktieri tam pretojas. Tāpēc vara N. Eliasa skatījumā ir relacionāls jēdziens – to var noteikt tikai attiecībā pret citu cilvēku varu. N. Eliass apgalvoja, ka cilvēki ir orientēti viens uz otru un ir saistīti viens ar otru visdažādākos veidos, radot dažādas figurācijas ar atšķirīgu un mainīgu varas balansu – ģimenes, skolas, pilsētas, valstis un citas.

Darbā “Civilizācijas process” (Über den Prozeß der Zivilisation, 1939) N. Eliass, izmantojot viduslaiku Francijas piemēru, aplūko decentralizētu karojošo valdnieku (feodāļu) figurāciju. Feodāļi savā starpā konkurēja par zemi, statusu un augstāko varu. Šāda brīvās konkurences figurācija nebija stabila un ar laiku transformējās centralizētā figurācijā, kad karalis kļuva par spēcīgu pārvaldnieku, kontrolējot armiju un valsts finanses.

Darbā “Galma sabiedrība” (Die höfische Gesellschaft. Untersuchungen zur Soziologie des Königtums und der höfischen Aristokratie, 1969) N. Eliass analizē pretrunīgas attiecības starp karali un galma aristokrātiju. Viņš parāda, ka 17. gs. Francijā pastāvēja trausls balanss starp karali, aristokrātiju un augošo buržuāziju. Karaļa attieksme pret aristokrātiju bija ambivalenta: viņš bija gan solidārs ar aristokrātiju, jo pats bija aristokrātijas loceklis, gan uzturēja distanci ar to, lai saglabātu savu varu.

Darbā “Augstāka statusa grupa un autsaideri” (The Established and the Outsiders, 1965) N. Eliass, pētot kopienas dzīvi Anglijas pilsētā, identificēja no divām daļām sastāvošo, bipolāro figurāciju ar nevienlīdzīgu varas balansu. Šī figurācija sastāv no augstākās statusa grupas – tās grupas, kuras locekļi ieņem visus kopienas oficiālos amatus, bauda lielāko prestižu un dzīves līmeni, un no “autsaideriem”, kuri dzīvo līdzās, bet šīs grupas locekļi ir izslēgti no politiskās un sociālās dzīves jeb “labas sabiedrības” loka.

Runājot par figurāciju ģeopolitiskā aspektā, N. Eliass darbā Humana Conditio (1985) pauž viedokli, ka vēsturiski bijuši divi valstu vai to grupējumu līdzās pastāvēšanas modeļi: kad reģionā dominē viena valsts vai kad reģionā līdzās pastāv dinamiskā līdzsvarā vairākas valstis un neviena no tām nespēj kļūt par hegemonu.