Pētījumu metodes Kopienu izpētē tiek izmantotas dažādas metodoloģiskas pieejas, kas atšķiras pēc vairākiem kritērijiem: pašas kopienas ietekme un kontrole pār pētījuma procesu, kopienas autonomija, kopienas pārstāvju iesaiste dažādos pētījuma posmos un aktivitātēs. Lai iegūtu “kopienas zināšanas”, būtiskas ir tuvas attiecības ar kopienu un lokālās jeb kopienas situācijas izprašana, pieņemot, ka kopienas locekļi ir “eksperti” savā pieredzes jomā un var sniegt autentiskas kopienas zināšanas, lai risinātu problēmas plašākā sabiedrībā. Pētījumu mērķi parasti ir iegūt kopienā balstītas zināšanas un radīt jaunas, lai padziļinātu izpratni par pētāmo kopienu un tās problēmām vai stimulētu uz rīcību orientētus rezultātus un politikas pārmaiņas.
Kopienas locekļu iesaiste pētījumā var būt dažāda (zema, vidēja un augsta), kā arī to līdzdalība izpētē var notikt trijos līmeņos: vertikāli (vairāk saistāma ar ietekmi un varas pozīcijām), horizontāli (kopienas grupu un organizāciju sadarbības līmenī) un individuāli (kopienas locekļi kā eksperti vai atsevišķi palīgi profesionāliem pētniekiem). Parasti kopienas pārstāvji vispirms tiek sagatavoti un apmācīti, lai varētu strādāt līdztekus profesionāliem pētniekiem. Praktiski tas nozīmē, ka kopienu pārstāvji tiek iepazīstināti, piemēram, ar pētījumu metodoloģiju, pētniecības ētiku.
Kopienu pētīšanā plaši izmantoti tiek šādi pētījumu veidi: kopienā balstīts pētījums (community based research), kopienā balstīts līdzdalības pētījums (community based-participatory research), rīcībpētījums (action research), līdzdalības rīcībpētījums (participatory action research), intervences pētījums (intervention research) un etnogrāfiskais pētījums (ethnography).
Kopienā balstīts pētījums, pirmkārt, ir līdzdalības pieeja, tādēļ kopienas aģenti un pētnieki izpēti īsteno kopā. To virza kopienas vajadzības un intereses, un pētījums ir orientēts gan uz sociālām pārmaiņām, gan zinātnisku zināšanu iegūšanu. Pētījums parasti saistīts ar tūlītējām sociālām pārmaiņām, politikas rekomendācijām un to realizēšanu. Šādi pētījumi ir orientēti uz sociālām transformācijām, īpaši akcentējot minoritāšu tiesību atzīšanu, grupu vajadzības un pašizpausmi. Kopienā balstīta pieeja mobilizē noteiktas kopienas grupas, kuras pauž savas intereses un vajadzības. Pētījuma iniciatīva nāk no kopienas un tiek virzīta uz politikas lēmējiem vai varas institūcijām (augšupvērstā jeb bottom-up pieeja), tiek mobilizētas kopienas lokālās zināšanas. Pētījuma mērķi ir divējādi: profesionāliem pētniekiem var būt zinātnisks mērķis ‒ papildināt un iegūt jaunas akadēmiskas zināšanas, bet kopienai ‒ praktisks mērķis, piemēram, stiprināt kopienas kapacitāti. Kopienā balstīti pētījumi notiek reālās kopienās, tiek veidotas līdztiesīgas partnerības, zināšanas tiek iedzīvinātas praksē, visi partneri iegūst pētījuma rezultātus un tos izplata, veidojas ilgtermiņa saistības un uzticēšanās.
Kopienā balstīts līdzdalības pētījums ir uz partnerības principu balstīta pieeja, kas līdztiesīgi iesaista kopienas locekļus, organizāciju pārstāvjus un pētniekus visos ar pētījuma procesu saistītos aspektos, kur visi dalās savā ekspertīzē, lēmumu pieņemšanā, rezultātu izmantošanā, ir līdzatbildīgi par pētījuma procesu. Šādu pieeju bieži izmanto, piemēram, sabiedrības veselības speciālisti, lai risinātu veselības aprūpes nevienlīdzības problēmas kopienās. Pētījuma mērķis ir paplašināt zināšanas un izpratni par pētāmo fenomenu un integrēt tās politikas un sociālajās pārmaiņās, lai uzlabotu kopienas locekļu dzīves kvalitāti. Partneru vienlīdzība paredz dalīšanos ar varu, resursiem, uzticēšanos, rezultātiem, zināšanām, savstarpēju cieņu vienam pret otra zināšanām un prasmēm katrā projekta posmā, sākot ar problēmas definēšanu, pētījuma dizaina izveidi, pētījuma veikšanu, rezultātu interpretāciju un noteikšanu, kā rezultāti izmantojami praktiskā rīcībā. Pētījums ir interaktīvs, iesaistošs, reflektējošs, ciklisks. Kopienas līdzdalība šādā pētījumā var izpausties dažādās pakāpēs: 1) kopiena pati kontrolē un vada pētījumu, bet netiek iesaistīti profesionāli pētnieki; 2) kopiena kontrolē un vada pētījumu ar piesaistītiem profesionāliem pētniekiem, kuri strādā kopienas interesēs; 3) vienlīdzīga sadarbība starp profesionāliem pētniekiem un kopienas locekļiem; 4) profesionālu pētnieku kontrolēts pētījums, bet ar lielāku vai mazāku kopienas partnerību. Pirms pētījuma veikšanas jāvienojas par ētiskajiem principiem, sevišķi tad, ja varas attiecības un kontroles iespējas starp pētījumā iesaistītajām pusēm nav līdzvērtīgas.
Rīcībpētījums noteikti paredz kopienas iesaisti, un tam ir cikliskuma raksturs, ko bieži shematiski attēlo kā spirāli. Līdzdalības rīcībpētījums radies pēc Otrā pasaules kara kā intervences un transformācijas rīks grupās, organizācijās un kopienās. Ar šo risina, piemēram, sociālās problēmas, ar vidi un klimata izmaiņām saistītās problēmas. Pieeju izmanto kā kopienas kapacitātes celšanas instrumentu preventīvajā darbā, risinot tādus jautājumus kā atbalsts minoritāšu grupām, pusaudžu un jauniešu uzvedības problēmas, atkarību problēmas, smēķēšanas un alkohola lietošanas preventīvie pasākumi, ģimeņu saišu stiprināšana. Līdzdalības rīcībpētījumu realizē partnerībā starp iesaistīto kopienu un pētniekiem, turklāt kopiena tiek aktīvi iesaistīta visos pētījuma posmos: problēmas definēšanā, pētījuma metodoloģijas izvēlē, datu vākšanā, datu analīzē, rezultātu izvērtēšanā un izplatīšanā. Rīcībpētījumiem ir ļoti praktiska nozīme, jo paredz pārmaiņu ieviešanu.
Intervences (iejaukšanās) pētījumus biežāk izmanto sociālajā darbā, piemēram, meklējot praktiskus risinājumus veselības, izglītības un kultūras problēmām kopienā. Tiek izmantotas dažādas datu ieguves metodes, kā arī izvērtēti teorētiskie intervences modeļi un pieejas. Intervences pētījumi izriet kā turpinājums kāda cita pamatpētījuma rezultātā identificētu problēmu risināšanai, tādēļ mēdz būt saistīti ar politiku ieviešanu, risku novēršanas programmu efektivitāti. Parasti intervences pētījums tiek realizēts cieši kopā ar kopienu, risinot sociālas problēmas vai slimību izplatības ierobežošanu. Izšķir dažādus intervences pētījumu veidus: dinamiskas intervences, kas ir mazāk atšķirīgas un vairāk uz dialogu vērstas, un preskriptīvas intervences, kas balstās uz priekšrakstiem (rokasgrāmatām) un paredz noteiktas prakses un aktivitātes, kā arī regulē apmaiņas procesu starp intervences aģentiem un dalībniekiem.
Etnogrāfiskie pētījumi tiek plaši izmantoti sociālajā antropoloģijā. Pētījumos svarīga ir personīgā pieredze, pētnieka līdzdalība un iekļautais novērojums kā datu ieguves metode. Etnogrāfiskie novērojumi ļauj detalizēti izprast kopienas ikdienas dzīves aspektus un nozīmes. Tiek pētīta uzvedība, sociālās struktūras, attiecības starp indivīdu un kopienu, varas attiecības, kultūras pieredze un citi aspekti. Tradicionāli etnogrāfiskā pētījuma veicēji koncentrējas uz kopienu, izvēloties zinošus informantus, kuri labi pazīst kopienas aktivitātes. Šie informanti iesaka citus, kuri būtu noderīgi pētījuma izlasei.