Šo terminu 20. gs. sākumā socioloģijā reizēm lietojuši vācu un franču autori, piemēram, Makss Vēbers (Max Weber) un Marsels Moss (Marcel Mauss). Vācu sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias) šo terminu ieviesis savos darbos 20. gs. 30. gados, pētot mijiedarbību starp sociālo struktūru pārmaiņām (socioģenēzi) un izmaiņām uzvedībā un personības struktūrā (psihoģenēzi). 20. gs. 70. gados terminu habitus sāka lietot franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), un ar viņa darbiem tas socioloģijā kļuva zināms plašāk.

Habitus jēdziens ļauj aplūkot sociālo mijiedarbību, ņemot vērā vēsturiski sociālo kontekstu, kurā tā notiek. Mūsdienu socioloģijā šo jēdzienu lieto arvien vairāk, it īpaši pētnieki, kuri izmanto N. Eliasa un P. Burdjē teorētisko perspektīvu.

N. Eliass definējis habitus vienkārši kā cilvēka “otro dabu” vai “iemiesoto sociālo mācīšanos” (embodied social learning). Tas ietver visu, ko cilvēks iemācījies un apguvis dzīves gaitā, bet kas viņam ir kļuvis tik ierasts, ka viņš ir aizmirsis par mācīšanās procesu, un viss apgūtais viņam kļuvis dabisks. Gan N. Eliass, gan P. Burdjē habitus veidošanos skaidro ar psiholoģisko internalizāciju – noteikts attieksmes vai uzvedības veids kļūst par personības neapzinātu sastāvdaļu.

Mūsdienu Eiropas cilvēka habitus izveidi N. Eliass darbā “Civilizācijas process” (Über den Prozeß der Zivilisation, 1939) saistīja pamatā ar paškontroles attīstību. Šajā darbā N. Eliass parāda, ka Eiropā no viduslaikiem līdz mūsdienām sabiedrības struktūra ir mainījusies un saistībā ar to mainījušies arī uzvedības standarti un psihiskais habitus. Viduslaikos manieres bija rupjākas, piemēram, uzvedībā pie galda un saskarsmē starp dzimumiem, cilvēki bija psiholoģiski svārstīgāki, straujāk pārgāja no viena psihiskā stāvokļa uz otru, piemēram, no mierīgas sarunas uz fizisku uzbrukumu. Raugoties no “civilizēto” cilvēku viedokļa, plašāko slāņu habitus bija vienkāršāks – emocijas tika izpaustas tiešākā veidā, ar mazākām psiholoģiskām niansēm. Civilizācijas procesa gaitā ārējie sabiedrības ierobežojumi pārtop par iekšējiem ierobežojumiem. Tas noved pie stingrākas, noturīgākas un aptverošākas paškontroles dažādās sociālajās situācijās. Civilizētā cilvēka habitus veidošanās ir gan vēsturisks process, gan katra cilvēka individuāls process augšanas un socializācijas gaitā. Audzināšanas procesā bērnam tiek iemācīts ievērot pieaugušo sabiedrības uzvedības normas, un viņš savā attīstībā apgūst un internalizē šīs normas. 

Eiropā pastāv nacionālo habitus atšķirības ‒ dažādu nāciju pārstāvji pēc rakstura atšķiras. Termins habitus šajā kontekstā ir līdzīgs terminam “nacionālais raksturs” vai “mentalitāte”, bet uzsver tā mainīgumu un saikni ar vēsturisko tapšanu. Nacionālā habitus īpatnības saistītas ar konkrētas nācijas vēsturi un tās valsts veidošanās procesu. Grāmatā “Studijas par vāciešiem” (Studien über die Deutschen, 1989) N. Eliass izpētījis vāciešu nacionālā rakstura veidošanās procesu un īpatnības ar mērķi saprast, kā Vācijas pagātne, vāciešu nacionālais habitus var izskaidrot nacisma rašanos. N. Eliass pievērsis uzmanību tādiem vēsturiskajiem faktoriem kā Trīsdesmit gadu kara nodarītais posts 17. gs., vēlākā vienotās Vācijas valsts izveide salīdzinājumā ar Franciju un Lielbritāniju, kā arī tam, ka Vācijas apvienošanās 19. gs. notika vairāku karu rezultātā Prūsijas militārās kārtas vadībā, kuras ietekmē tika devalvētas humānistiskās vērtības, bet priekšplānā tika izvirzīts militārais ētoss.

P. Burdjē izstrādāja savu habitus jēdziena versiju, polemizējot ar strukturālismu un veicot etnogrāfisko pētījumu Alžīrijā. Viņaprāt, ekonomiskās vai kultūras struktūras pilnībā nenosaka cilvēka rīcību. Cilvēki savā praktiskajā rīcībā pielāgo noteikumus un tradīcijas savām interesēm un konkrētām situācijām, bet robežas viņu “improvizācijai” nosaka socializācijas gaitā apgūtās dispozīcijas, ierasts uzvedības, izturēšanās veids, tas ir, habitus. Viņa sniegtā habitus formālā definīcija ir sarežģīta: noteiktas sociālās vides konstituējošās struktūras veido habitus – noturīgu pārnesamo dispozīciju sistēmu, struktūras, kas sliecas funkcionēt kā prakses un priekšstatus ģenerējoši un organizējoši principi. P. Burdjē skaidro, ka habitus pamatā ir dispozīciju sistēma; šo konceptu var skaidrot arī ar tādiem terminiem kā “ierasts stāvoklis”, “predispozīcija”, “tendence”, “nosliece”. Šīs dispozīcijas, kognitīvas un klasificējošas struktūras, ir elastīgas un pielāgojas konkrētajiem apstākļiem, iespējām un ierobežojumiem. Habitus tiek apgūts no agrās bērnības, cilvēkam izzinot viņa tuvākās vides kultūras priekšstatus, izturēšanas veidu, kas tiek uzskatīts par pieņemamu.

Kultūras priekšstatu apgūšana vienkāršākajās sabiedrībās lielā mērā notiek ar imitācijas palīdzību. Bērns novēro savu vecāku attiecības un tuvāko apkaimi un pārņem priekšstatus par sociālajām lomām, statusiem, komunikācijas veidu. Industriālajās sabiedrībās habitus tiek veidots vairākos posmos. Habitus, kas tiek iegūts agrīnās pieredzes iespaidā ģimenē, papildina izglītības sistēma un turpmākā dzīves pieredze. Tomēr lielāku nozīmi P. Burdjē piešķīra tieši agrīnai socializācijai ģimenē. Starp sociālajām struktūrām un cilvēku rīcību ir dialektiskas attiecības, kuras nodrošina habitus. Sociālās struktūras tiek internalizētas habitus un nosaka, kas tiek uzskatīts par “dabisku”, normālu, pieņemamu, radot atbilstības sajūtu starp objektīvajām struktūrām un cilvēka pārdzīvojumiem; cilvēkam rīkojoties, veicot “eksternalizācijas” aktu, sociālās struktūras tiek atražotas. P. Burdjē kritizēja rīcības teorijas, kas postulēja cilvēka pilnīgu gribas brīvību. Viņš uzskatīja, ka šādas teorijas ir nereālistiskas. Habitus, funkcionējot neapzinātā līmenī, nosaka robežas cilvēka rīcības brīvībai, jo darbības, kuras ir ārpus internalizētas kultūras, cilvēkam ar noteiktu habitus būs neiedomājamas. Habitus palīdz harmonizēt attiecības starp grupas locekļiem neapzinātā līmenī, bez racionālās atsaukšanās uz noteikumiem un likumiem.

Industriālajās, kapitālistiskajās sabiedrībās savs atšķirīgs habitus piemīt šķirām un profesionālajām grupām. P. Burdjē grāmatā “Atšķirība” (La distinction, 1979) parādījis, ka kultūras patēriņa modeļi korelē ar piederību šķirām un profesionālajām grupām. Kultūras produktu patēriņš ir komunikācijas process, un to nozīmju izprašana prasa, lai patērētājam, tas ir, klausītājam vai skatītājam, būtu prasmes “atšifrēt” mākslas darbus. Augstākās kultūras mākslas darbus var baudīt cilvēki ar lielāku kultūras kapitālu, ar īpašu habitus, noteiktām dispozīcijām, kas tiek apgūtas agrīnā socializācijā un tālākā izglītībā. Lielākais kultūras kapitāls piemīt, piemēram, universitāšu pasniedzējiem un kultūras darbiniekiem. Viņi novērtē abstraktāku un klasisku mākslu. Cilvēki ar mazāku kultūras kapitālu, piemēram, strādnieku profesijas pārstāvji, dod priekšroku vienkāršākajiem mākslas darbiem, populārajai kultūrai. Ar habitus palīdzību tiek veidoti sociālie sakari, jo ir lielāka iespējamība, ka cilvēki ar līdzīgu habitus iepatiksies viens otram un sapratīsies. Darbā “Valsts dižciltīgie” (La Noblesse d’État, 1989) P. Burdjē parādījis, ka kandidātu atlase uz valsts dienestu Francijā notiek caur izglītības institūciju kanāliem, kur lielākas izredzes būt veiksmīgiem ir studentiem no augstākās vidējās šķiras, jo viņi pēc sava habitus ir līdzīgi saviem pasniedzējiem un viņu habitus saskan ar valsts pārvaldē dominējošo habitus.