Sporta socioloģijā analizē, kā sabiedrības grupas uztver, praktizē sportu, kas ir strukturēta, uz mērķi orientēta, konkurējoša, sāncensīga, spēļveidīga (ludic) fiziskā aktivitāte. Pastāv dažādas sporta formas, sākot no primitīvām, atlētiskām tautas spēlēm, beidzot ar jauniem urbāniem, augsto tehnoloģiju pilniem ekstrēmajiem sporta veidiem. Klasiskie ekstrēmo sporta veidu piemēri ir snovbords un skeitbords, bet ekstrēmākas ir dažādas disciplīnas, kuras veic snovborda trasēs un skeitborda laukumos. Šīs izpausmes, pirmkārt, iezīmē galvenos mūsdienu sporta sociālos raksturojumus, otrkārt, nosaka iesakņotas strukturālās pazīmes un sociālos procesus, kuri virza mūsdienu sporta attīstību, treškārt, nodrošina kopīgu pazīmju kopumu, lai varētu analizēt sportu kā sociālu fenomenu dažādos analīzes līmeņos, kur sports var būt gan unikāls spēles notikums (piemēram, pasaules čempionāta finālspēle noteiktā komandu sporta veidā, piemēram, futbolā), gan noteikta veida spēļveidīga aktivitāte (piemēram, mākslīgi veidoti šķēršļi (barjeras, augstuma latiņa), kas jāpārvar un kas ir vieglatlētikas disciplīnās, gan institucionalizēta spēle (šeit iekļaujams, piemēram, profesionālais sports), gan sociālā institūcija (piemēram, futbola industrija – sākot no dažādu līmeņu nacionālajiem čempionātiem līdz starptautiskajiem turnīriem, kur pastāv ne vien spēles noteikumi, bet izveidota vesela sistēma, sākot ar sporta klubiem, to vadību, organizāciju līdz apmeklētībai un preču tirdzniecībai līdzjutējiem), gan sociālās iesaistes veids (piemēram, līdzjutēju kustības).

Viens no galvenajiem pētniecības virzieniem ir attiecības starp sportu un sociālo nevienlīdzību – kā sociālā nevienlīdzība (arī etniskā, rasu, dzimtes nevienlīdzība) ietekmē sporta un fizisko aktivitāšu pieejamību un līdzdalību sporta aktivitātēs.

Sākot no 20. gs. 70. gadiem, arvien nozīmīgāka tēma sporta socioloģijā ir dzimtes jautājumi. Pētījumi liecina, ka sports ir dzimtes noteikta aktivitāte, kā arī sociālos kontekstos noteikta aktivitāte, kur aktīvāk tiek iesaistīti zēni un vīrieši. Pētījumi liecina, ka vairāk vīriešu iesaistās organizētā, uz sacensībām orientētā sportā un vīriešu dominēšana nosaka sporta administrēšanu un trenēšanu. Teorētiski sports darbojas kā maskulīnās identitātes iepotēšanas, iemūžināšanas lauks, kas balstīts fiziskā dominēšanā, agresijā un sacensību garā. Šāds maskulīns tēls kalpo par pamatu, lai apstiprinātu vīriešu dabisko pārākumu. Dzimtes jautājumu aktualizēšana sportā 20. gs. 70. gados saistīta arī ar feminisma kustību. Līdz pat 20. gs. 80. gadiem sporta sociologi sporta un ķermeņa attiecību tēmu aktualizēja strukturālā funkcionālisma aspektā, kas daļēji saistīts ar savas apakšnozares meklējumiem, lai atšķirtos no fiziskās izglītības pētījumiem.

Sporta socioloģija veidojusies 20. gs. 60. gados – laikā, kad nozares aizsācēji veidoja sporta socioloģijas teorētiskās shēmas gan no klasiskajām socioloģijas teorijām (funkcionālisma), gan no vēsturisku civilizācijas procesu raksturojošām paradigmām (veidošanās, konfigurāciju teorijas). Meklējot sporta teorētisko un empīrisko vietu socioloģijā, Džordžs Seidžs (George H. Sage) un Džons Lojs (John W. Loy) šo desmitgadi devēja par misionāru posmu. Dž. Lojs arī nākamās desmitgades raksturojis kā sporta socioloģijas evolūcijas noteiktus posmus – izglītojošais posms (70. gadi), specializācijas posms (80. gadi), starptautiskuma posms (no 90. gadiem līdz mūsdienām). Džejs Kouklijs (Jay Coakley) un Dž. Lojs min, ka sākotnējo sporta socioloģijas attīstību virzīja radikāli un uz reformām orientēti sociālie aktīvisti dažādās sociālajās zinātnēs. Tas pievērsa gan sociologu, gan fiziskās izglītības zinātnieku uzmanību. Nozares attīstības sākumā sporta socioloģiju veidoja zinātnieki no dažādām nozarēm – fiziskie audzinātāji, sociālie psihologi, vēsturnieki un filozofi. Tas nozīmēja dažādas teorētiskās un konceptuālās pieejas sporta un ar to saistīto jautājumu pētniecībā.

Praktiski sporta socioloģijas autori analizēja dažādas izpausmes dzimtes un sporta, ķermeņa un sporta, sporta politikas jomā, laika gaitā pētot sporta un globalizācijas ietekmi sporta un sabiedrības attiecībās.

Sporta socioloģijas veidošanos un attīstību noteikusi nozares ciešā saistība ne tikai ar socioloģiju, bet arī ar sporta zinātni, komunikācijas zinātni, dzimtes pētniecību, kā arī brīvā laika socioloģiju.

Mūsdienās galvenās tēmas saistītas ar identitātes (etnisko, dzimtes, rases) politiku, devianci, kapitālismu sporta jomā un sporta pārvēršanu patēriņa precē, politiku, varu un kontroli, nacionālo identitāti un globalizāciju. Etniskās un rases politikas aspekti sporta socioloģijā tikuši analizēti gan kā nevienlīdzību atainojoši aspekti, gan arī kā integrācijas iespējas, mazinot etnisko vai rasu nevienlīdzību. Sports un nacionālā identitāte izpaužas, piem., nacionālo izlašu atbalstīšanā pasaules čempionātos.

Mūsdienās sportu kā sociālu un kultūras fenomenu pēta zinātnieki, kas pārstāv socioloģiju, fizisko izglītību, kustību zinātnes (kinezioloģiju), sporta pētniecību un kultūras pētniecību. Tomēr kopumā sporta socioloģija mūsdienās joprojām ir margināla socioloģijas apakšnozare.

Sporta socioloģijas pašreizējais attīstības stāvoklis cieši saistīts ar praktiskiem aspektiem. Piemēram, fiziskās izglītības un kustību zinātnes nozarēs galvenokārt uzmanība pievērsta cilvēku kustību, kustību psiholoģijas, biomehānikas un fiziskajiem parametriem, nevis sociālajām sporta dimensijām.

Alans Bērners (Alan Bairner) norāda uz profesionālā sporta un sporta praktiski fizioloģisko aspektu un lietišķas pētniecības dominēšanu akadēmiskajā jomā. Lietišķie pētījumi cieši saistīti un noder profesionālā sporta speciālistiem un tajā iesaistītajiem, bet sociāli kulturālās sporta tēmas (rase, dzimte, ķermenis utt.) tiek pētītas maz.

Sporta sociologi pievērsuši plašākas sabiedrības uzmanību tādām aktuālām tēmām, kam ir praktiska nozīme sabiedrībā, kā korupcija globālu sporta notikumu organizēšanā un institūcijās un neadekvāti sabiedrisko finanšu tēriņi; pārmērīga peļņa, nesamērīgi straujš sporta profesionāļu ienākumu un biļešu cenu pieaugums; sportistu vērtēšana, pamatojoties uz viņu dzimti, seksualitāti, etnisko piederību, invaliditāti un citiem identitāšu jautājumiem; kompromisi starp sportistu un citu sporta industrijā strādājošo labklājību, lai nodrošinātu augstu sporta sasniegumu pastāvēšanu. Sociologi norādījuši arī uz sporta potenciālu sociālās nevienlīdzības mazināšanā.

Sporta sociologi, no vienas puses, aktīvi izmantojuši klasiskās socioloģijas teorijas, piemēram, interpretīvās skolas teorijas (Ērvinga Gofmena (Erving Goffman) dramaturģijas pieeju, hermeneitikas fokusu tādās tēmās kā masu mediju kritiskā analīze, kā arī dzimtes jautājuma analīzi) un kritiskās pieejas (Norberta Elaiasa (Norbert Ellias) un sporta sociologa Ērika Daninga (Eric Dunning) veidošanās teoriju). Veidošanās teorijas centrā ir sporta un sabiedrības saistība vēsturiskās attīstības un veidošanās gaitā. Galvenais uzsvars ir uz visu laiku mainīgām sociālām pārveidēm, kuras rada mijiedarbību starp savstarpēji saistītiem indivīdiem un sociālajiem procesiem, kurus vienlaicīgi rada un kuri vienlaicīgi paši rada sociālās pārveides. Pētniecība veidošanās teoriju laukā sniedzas ilgākā vēsturiskā laika posmā un labi izpaužas tādos procesos kā globalizācija, demokratizācija un sportizēšana (sportization), parlamentarizācija un civilizāciju attīstības process. Funkcionālisma klasiskā mantojuma pielāgošana sporta socioloģijā vairāk saistīta ar sporta sociologu, piemēram, Gintera Lišena (Günther Lüschen), spriedumiem par sporta un kultūras evolūciju un veidotajām teorijām, analizējot sportu kā rīcības sistēmu ietvaru, sporta funkcijas un disfunkcijas kultūrā un sabiedrībā.

No otras puses, sporta sociologi veidojuši teorijas, kas specifiski iezīmētu sporta socioloģijas ietvaru. Piemēram, viens no galvenajiem sporta socioloģijas teorētiķiem Dž. Lojs uzskata – lai attīstītu sporta socioloģiju kā apakšnozari, nepieciešams veidot noturīgus vispārinājumus par attiecībām starp sportu un sabiedrību. Ar vispārinājumiem Dž. Lojs saprot teorētiskus modeļus par visām galvenajām sociālās mijiedarbības un sociālās struktūras formām, kas raksturīgi jebkādai sociālai sistēmai vai tās līmenim. Minētie vispārinājumi izpaužas Dž. Loja un Dž. Kouklija sportificēšanas (sportification) teorētiskajā modelī, kur viņi raksturoja galvenos sociālos parametrus un sociālos procesus, kas ir sportificēšanas pamatā. Pastāv četri sociālie parametri un tiem atbilstošie procesi. Sociālajam parametram “sociālā struktūra” atbilst sociālais process – racionalizēšana; sociālajai domai – leģitimitāte; sociālajai līdzdalībai – demokratizācija; sociālajai izplatīšanai – globalizācija. Alans Ingems (Alan Ingham) analizējis sportificēšanas procesu klasisko socioloģijas teorētiķu ideju aspektā.

Mūsdienu profesionālā sporta globalizāciju un ar to saistītos procesus veidošanās teorijas aspektā ieteicis analizēt Džozefs Magvairs (Joseph Maguire), piedāvājot jēdzienu “sportizēšana” (sportization), ar to saprotot uz sacensību orientētu, regulāru, racionālu un dzimumiem atšķirīgu augstu sasniegumu sportu. Sportizēšana saistīta ar regulētu vardarbību (proti, “reālās” vardarbības iekļaušanu sportā kā spēlē jeb sporta noteikumos atļauti vardarbības paņēmieni, ko regulē ar noteiktu sodu piešķiršanu par pārlieku izteiktu vardarbību (soda minūtes, kartiņas u. tml.), formālu noteikumu un pārvaldes institūciju izveidošanu, kā arī jaunu ķermeņa habitus, kas izpaužas globāla mēroga ķermeņu kultūrā.

Konfliktu teoriju un metožu galvenās tēmas ir sporta un rases attiecības, etniskie aspekti, sports un šķiras. Nozīmīgākie autori – Džordžs Seidžs (George H.Sage), Alans Tomlinsons (Alan Tomlinson), Dženifera Hārgrīvza (Jennifer Hargreaves).

Sporta socioloģijā pielietotas klasiskās socioloģijas pētniecības metodes – kvantitatīvās un kvalitatīvās. Lielāks uzsvars tiek likts uz interpretācijas pieejām, piemēram, ietekmes no klasiskajiem socioloģijas autoriem – Čārlza Raita Millsa (Charles Wright Mills). Č. R. Millsa socioloģiskā iztēles pieeja rosina, ka jāsavieno privātā pieredze ar plašāku sabiedrības struktūru, personīgās problēmas ar sabiedriskajām un zinātniskā analīze ar politisko apzināšanos.

Sākot no 20. gs. 80. gadiem, bieži izmantotas kultūras pētniecības pieejas šādos virzienos: pirmkārt, sporta subkultūras aprakstīšana un analīze (ieskaitot karjeras tēmu un kultūras veidošanu), otrkārt, indivīdu socializēšanās process (tas lielā mērā pārklājas ar karjeras tēmu). Lai gan mūsdienu sporta socioloģijā dominē kritiskās kvalitatīvās analīzes pieejas, ir veikti arī longitudināli kvantitatīvi pētījumi sporta socializācijas jomā. Šādus pētījumus veikuši, piemēram, Bārts Vanrēzels (Bart Vanreusel), Jerūns Šrēders (Jeroen Schreeder), Gastons Beunens (Gaston P. Beunen), Johans Lefevrs (Johan Lefevre), Renāts Filipārtss (Renaat M. Philippaerts) un citi.

Galvenās pētniecības iestādes ir 1965. gadā dibinātā Starptautiskā Sporta socioloģijas asociācija (International Sociology of Sport Association, ISSA), 1978. gadā dibinātā Ziemeļamerikas sporta socioloģijas savienība (The North American Society for the Sociology of Sport, NASSS). Nozarē nozīmīgi pētījumi tiek veikti arī Viskonsinas Universitātē, Medisonā (University of Wisconsin-Madison), Lafboro Universitātes (Loughborough University) Sporta, fizisko aktivitāšu un veselības zinātņu skolā (Schoolof Sports, Exercise and Health Sciences), Čičestras Universitātes (University of Chichester) Sporta attīstības un menedžmenta departamentā (Department of Sport Development and Management) un Otago Universitātes (University of Otago) Fiziskās izglītības, sporta un kustību zinātņu skolā (School of Physical Education, Sport and Exercise Sciences).

Viens no svarīgākajiem periodiskajiem izdevumiem ir žurnāls International Review for the Sociology of Sport, IRSS (kopš 1966. gada; izdod Starptautiskā Sporta socioloģijas asociācija). Žurnāls nenorobežo noteiktas teorētiskas vai metodoloģiskas perspektīvas un piesaista antropoloģijas, kultūras pētniecības, ģeogrāfijas, dzimtes pētniecības, komunikāciju zinātnes, vēstures, politekonomikas, semiotikas, socioloģijas zinātnieku darbus, kā arī publicē starpdisciplinārus pētījumus. Journal of Sport & Social Issues, JSSI (kopš 1977. gada; izdod Sporta un sociālās analīzes institūts (Institute for Sport and Social Analysis)) un Ziemeļaustrumu Universitātes (Northeastern University) Centrs pētījumiem par sportu sabiedrībā (Center for the Study of Sport in Society) publicē jaunākos pētījumus, diskusijas un analīzi par mūsdienu sporta jautājumiem. Sociology of Sport Journal, SSJ (kopš 1984. gada) ir Human Kinetics Journals izdevniecības žurnāls. Organizācija Human Kinetics ir organizācija, kas nodrošina informāciju fizisko aktivitāšu jomā.

Pīters Donelijs (Peter Donnelly) pēta sportu sabiedrībā, sporta un sabiedrības saistību, sportu kā nodarbošanos un tā tālāk. Berija Hūlihena (Barrie Houlihan) pētījumu lokā ir sporta politikas jautājumi, sporta un varas attiecības, sports un pārvaldība. Sportu kā profesiju pētījis Džims Makejs (Jim McKay). Sporta, dzimtes un seksualitātes tēmas, kā arī ar sportu un ķermeni saistītas tēmas pētījuši Agnesa Elinga (Agnes Elling), Luīza Mensfīlda (Louise Mansfield), Pirko Markula (Pirkko Markula); mūsdienās daudz citēti Džons Hokijs (John Hockey) un Žakelīna Alena-Kolinsone (Jacquelyn Allen-Collinson). Sporta un etniskos, tostarp rases, jautājumus pētījis Džons Blūms (John Bloom), Maikls Vilards (Michael Willard), Bens Keringtons (Ben Carrington). Galvenie autori pētījumiem par alternatīvajiem sporta veidiem (ietverot alternatīvos sporta veidus kā subkultūras) ir Belinda Vītena (Belinda Wheaton), Roberts Rainhārts (Robert Rinehart). Viens no galvenajiem autoriem publiskās socioloģijas rosinātajā lietišķajā ievirzē ir Endrū Janakis (Andrew Yiannakis).