Galvenās teorijas Brīvā laika pētniecībā (tostarp brīvā laika socioloģijā) pastāv vairāki teorētiskie virzieni.
Lai skaidrotu brīvo laiku, 20. gs. 70. gados tika izveidots sabiedrības plurālisma modelis. Viens no galvenajiem tā autoriem ir Kenets Robertss (Kenneth Roberts). Autors pauž, ka pastāv gaumju un interešu dažādība, ko nosaka dažādi apstākļi. Brīvais laiks ir “brīvība no” un “brīvība attiecībā uz” kādu aktivitāti, un galvenokārt attiecas uz uzvedību, ko salīdzinoši nosaka paši cilvēki (atbildot uz jautājumiem, piemēram, kāds brīvais laiks, kāpēc tāds brīvais laiks un tamlīdzīgi). Plurālisma modeļa piekritēji nesaka, ka brīvais laiks ir brīvs no sociāli demogrāfiskajiem raksturojumiem (vecuma, dzimtes, sociāli ekonomiskā statusa utt.), bet to, ka sociāli demogrāfiskie raksturojumi darbojas daudzveidīgās izpausmēs.
Sociālo sistēmu pieejā autori aizguvuši idejas no Tolkota Pārsonsa (Talcott Parsons) teorijas. Sociālo sistēmu pieejā brīvais laiks definēts kā sociālā institūcija, kas apmierina noteiktas funkcijas, kas nodrošina sociālā organisma stabilitāti un izaugsmi.
Viens no galvenajiem interakcionisma teorētisko pieeju autoriem ir Džons Kellijs (John R. Kelly), kurš, sākot no 20. gs. 80. gadiem, attīstīja mijiedarbību pieeju. Tajā brīvais laiks skaidrots kā darbības dimensija vai darbības kvalitāte, nevis atsevišķs virziens (pretēji strukturālisma pieejām – neomarksismam, feminisma pieejām). Autors attīstījis dzīves cikla izpratni, lai noteiktu, kuri brīvā laika pieredzes aspekti turpinās un kuri mainās. Dzīves cikla izpratnē apvienots tas, kādā veidā cilvēki paši definē savu rīcību, bet tā notiek viņu pašu citu sociālo lomu un atbildību mainīgajos kontekstos.
Marksisma, neomarksisma pieeju ievērojamākie autori Džons Klārks (John Clarke) un Čass Kričers (Chas Critcher) attīstīja brīvā laika komercializēšanas pieeju, ko ietekmēja Kārļa Marksa (Karl Marx) un Antonio Gramši (Antonio Gramsci) idejas. Pēc industriālās revolūcijas kapitālisms noteica darba un brīvā laika attiecību dabu. Tādējādi, pirmkārt, kapitālismā brīvā laika iespējas ir apgrūtinātas, jo ir skaidri nodalīts darbs un brīvais laiks. Otrkārt, valsts un kapitālisma institūcijas ir galvenās brīvā laika ietekmētājas, piemēram, licenzējot izklaides vietas, filmas, televīzijas industriju. Valsts arī nosaka to, ko patērēt. Neomarksisti kritizēja funkcionālisma pieeju par to, ka tajā tiek ignorēts fakts, ka brīvais laiks izpaužas kā kompensācija par apmaksātu darbu privātos uzņēmumos vai sabiedriskajā sektorā. Brīvā laika komercializēšanā tiek zaudētas brīvā laika izvēles iespējas, attīstoties brīvā laika profesionālai nozarei. Tirgus un valsts veido brīvo laiku, kontrolējot piedāvājumu un radot brīvo laiku kā patēriņa jomu. Arī patērētāja brīvība, pēc neomarksistu domām, ir varas attiecību produkts. Tas ir, patērētājiem šķiet, ka viņi izvēlas, kur un kā pavadīt brīvo laiku, taču tā vietā brīvā laika patēriņu un piedāvājumu nodrošina labi atstrādāta brīvā laika pakalpojumu sniedzēju industrija.
Dzimtes pētniecības un feminisma pieejas ievērojamākās autores ir Kāra Kārmaikla-Aičisone (Cara Carmichael Aitchison), Betsija Vīringa (Betsy Wearing). Pieeja radās 20. gs. 80. gados, kritizējot vaļu kā brīvo laiku vai kā brīvību izvēlēties to, jo daudzu sieviešu dzīvēs šāda izpratne nav būtiska. Autori norāda, ka daudzām sievietēm ģimenes brīvais laiks ir tas, kurā tiek atbalstīts citu brīvais laiks. Tādējādi brīvais laiks bieži nozīmē drīzāk nosacītu brīvību, nekā skaidri noteiktu laiku. Feministu darbi apliecināja, ka brīvais laiks sieviešu dzīvēs ieņem pavisam atšķirīgu vietu nekā citas dzīves sfēras. Pētījumi un teorētiskās izpratnes par sieviešu brīvo laiku norādīja arī uz tādiem problēmjautājumiem kā seksualitāte, cieņa, sociālā kontrole, kas paralēli skatīta feminisma socioloģijā. Galvenā problēma feminisma pieejās ir dzimtes strukturālie ierobežojumi, kas nozīmē to, ka sieviešu brīvo laiku nosaka dzimtei atbilstošas uzvedības veidošana, ko tieši vai netieši kontrolē vīrieši.
Postmoderno teoriju nozīmīgākais autors ir Kriss Rodžeks (Chris Rojek). Kritizējot citas teorijas (neomarksismu, kultūru pētniecību, feminismu) par sociālo formālismu, kas balstās duālismos un nespēj pienācīgi teoretizēt kultūras, atšķirības un rīcībspēju, viņš piedāvāja postmoderno pieeju, kuras centrā ir pieredze. Postmoderno teoriju autori norādījuši, ka līdzšinējās struktūras destabilizējas un sociālie iedalījumi (rase, šķira, dzimte) izzūd. Rezultātā izveidojas tādi brīvā laika dzīvesstili, kur arvien būtiskāka ir individuālo un sociālo identitāšu konstruēšana. Brīvais laiks kļūst arvien individualizētāks, un tā pavadīšanā galvenie kritēriji ir bauda, riski un sajūsma. Arvien būtiskāka ir arī saikne starp brīvā laika dzīvesstiliem un patēriņu.
Brīvā laika pieredze ir centrālais aspekts arī nopietnā brīvā laika pieejā, ko ieviesis Roberts Stebinss (Robert A. Stebbins), bet attīstījuši arī citi autori, piemēram, Dženna Hertela (Jenna Hartel). Nopietnā brīvā laika pieeja apvieno gan “nopietno brīvo laiku”, gan divas citas formas – gadījuma un projektos balstītu brīvo laiku.
