Īsa vēsture un galvenās teorijas Pirmsākumi nāves izpētei antropoloģiskā perspektīvā meklējumi 19. gs. Pētot klasiskās mitoloģijas, antropologi Džeimss Freizers (James Frazer) un Johans Jakobs Bahofens (Johann Jakob Bachofen) mēģināja atšifrēt senās apbedīšanas prakses, rituālus un simbolus. Saskaņā ar 19. gs. otrās puses intelektuālajām idejām viņu interese bija par apbedīšanas rituālu izcelsmi, to evolūciju un atstātajiem nospiedumiem nākamajās paaudzēs.
Kultūras evolucionisms, kas sastāvēja no sabiedrības un reliģijas pirmsākumu meklēšanas un “evolūcijas vēstures” rakstīšanas, nodarbināja arī antropologu Edvardu Bernetu Tailoru (Edward Burnett Tylor). Viņš uzskatīja, ka sabiedrības un reliģijas attīstībai ir funkcionāls pamats, turklāt tas ir universāls. E. B. Tailors pieļāva, ka ticību dvēselei kā atsevišķai vienībai veido ārkārtēji pārdzīvojumi un acīmredzamās atšķirības starp dzīva un miruša ķermeņa pazīmēm. Pēc viņa domām, “primitīvās” sabiedrības šīs dīvainās, satraucošās pieredzes varēja izskaidrot tikai, uzskatot cilvēkus par duālu vienotību – būtni, kas spēj atdalīties no ķermeņa un turpināt pastāvēt pēc nāves. E. B. Tailors uzskatīja animismu par reliģijas sākuma punktu, ko radīja cilvēku centieni izprast neizprotamo, tostarp nāvi.
Ap to pašu laiku Ziemeļamerikā antropologs Francis Boass (Franz Boas) pievērsās pamatiedzīvotāju folkloras krājuma veidošanai, tostarp izsekojot vairāku sabiedrību nostāstus par nāves izcelšanos. Viens no F. Boasa ieguldījumiem antropoloģijas teorijā un etnogrāfiskajos aprakstos ir kultūrrelatīvisms, kā pamatā ir doma, ka kultūras un sabiedrības jāizprot pēc to iekšējās loģikas, tādēļ to rindošana uz evolūcijas skalas, kā to darīja iepriekš minētie antropologi, ir neproduktīva.
Tomēr pamatus nāves antropoloģiskajiem pētījumam kā atsevišķai jomai 20. gs. sākumā lika Roberts Hercs (Robert Hertz), sociologa Emila Dirkema (Émile Durkheim) skolnieks, primāri to nošķirot no līdz šim dominējošās teoloģiskās pieejas nāves pētniecībā. Tas nozīmēja parādīt, ka individuālas emocijas un noskaņas, ko cilvēks piedzīvo otra nāves gadījumā, ir veidojušās kopīgu uzskatu, vērtību un ideju rezultātā jeb ir t. s. “kolektīvie atveidojumi” (E. Dirkema termins). R. Hercs koncentrējās uz nāves sociālajiem, nevis bioloģiskajiem vai psiholoģiskajiem aspektiem un sociālos nāves rituālus redzēja kā nozīmīgu posmu sociālās integritātes un nepārtrauktības atjaunošanā sabiedrībā. R. Hercs norādīja, ka veids, kā cilvēki domā par nāvi, un ar nāvi saistītie rituāli ir sociāli produkti jeb sabiedrības realitātes konstrukcijas integrētas daļas, kas atspoguļo sociālkulturālo kontekstu, piemēram, reliģiju un sabiedrības struktūru. Tas nozīmē, ka reakcijas nāves gadījumā ir kulturāli un sociāli noteiktas, t. sk. atkarīgas no daudziem sociālajiem mainīgajiem: mirušās personas dzimuma, vecuma, sociālā statusa un citiem faktoriem.
Savā nozīmīgajā darbā “Ieguldījums nāves kolektīvā atveidojuma pētniecībā” (A Contribution to the Study of the Collective Representation of Death, 1907) R. Hercs arī aprakstīja saistību starp 1) mirušā ķermeņa stāvokli, 2) aizceļojošās dvēseles likteni un 3) dažādiem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz izdzīvojušajiem piederīgajiem. Savā darbā R. Hercs apraksta t. s. otrreizējo apbedīšanu (secondary burial) – bēru rituālus, kas sastāv no diviem secīgiem un svarīgiem apbedīšanas posmiem, starp kuriem paiet ilgs laiks un kur mirušā ķermenis tiek pārvietots no vienas vietas uz otru un/vai mainīts abos posmos. Parasti pirmajā apbedīšanas posmā tiek iznīcināta vai mainīta mirušā miesa, piemēram, atstājot ķermeni neapbedītu, novietojot to pagaidu apbedījumā, pakļaujot kanibālisma aktiem, sadedzinot, balzamējot vai mehāniski sadalot. Sabiedrībās, kurās tiek praktizēta otrreizējā apbedīšana, nāves brīdi var uzskatīt par sākumpunktu šādām trim parādībām: līķis kļūst nevienmērīgs un sākas sadalīšanās process; stājas spēkā tabu un ierobežojumi, kas attiecas uz izdzīvojušajiem; dvēsele sāk ceļojumu starp dzīvo pasauli un mirušajiem senčiem. Šajā pārejas jeb liminālajā stāvoklī klaiņojošā dvēsele tiek uzskatīta par ļaundabīgu un bīstamu dzīvajiem. Starpposms beidzas ar sekundārās apbedīšanas pēdējo rituālu, kas ietver līķa ekshumāciju un apbedīšanu jaunā, pastāvīgā kapa vietā, signalizējot vai veicot dvēseles iniciāciju senču valstībā. Gala rituāls arī pārtrauc dzīvajiem uzliktos ierobežojumus, tādējādi attīrot viņus no piesārņojuma, ko izraisa nāve.
Neilgi pēc R. Herca nozīmīgā darba klajā nāca antropologa Arnolda van Gennepa (Arnold van Gennep) grāmata “Pārejas rituāli” (Les rites de passage, 1909), kurā antropologs pievērš uzmanību dažādiem rituāliem, kuros savas dzīves laikā indivīdi pāriet no vienas sociālās pozīcijas vai statusa uz citu. Būtiskākie pārejas rituāli, par kuriem rasta A. van Genneps, ir dzimšana, pubertāte un ar to saistītās iniciācijas, laulības un nāve. Šie pārejas rituāli parasti sastāv no trim strukturāliem elementiem: 1) atdalīšanas jeb preliminālā rituāla, piemēram, mirstoša cilvēka sagatavošana vai sagatavošanās nāvei, svētības došana un atvadīšanās ģimenes lokā; 2) pārejas jeb liminālā rituāla, piemēram, līķa galīgā apbedīšana kapsētā vai rituālu kopums, kas kalpo, lai atturētu spokojošās un klaiņojošās dvēseles, un 3) inkorporācijas jeb postliminālā rituāla, piemēram, mises, kas teikta par mirušā cilvēka dvēseles glābšanu un dzīvi palikušo atgriešanās ikdienas dzīvē. Nāves gadījumā indivīds atstāj sākotnējo, preliminālo stāvokli (dzīvs) un ar šo rituālu palīdzību caur liminālo fāzi, kurā mirušais parasti atrodas īslaicīgā pārejas stāvoklī starp dzīvo un mirušo pasauli, sasniedz postliminālo stāvokli (miris).
A. van Genneps apgalvo, ka šie rituāli sociāli nostiprina tādas sociālās vai bioloģiskās izmaiņas kā dzimšana, laulība un nāve. Šādi rituāli arī sagrupē pavadošās emocionālās reakcijas plašākā kultūrā izstrādātajos rāmjos, tās pakļaujot daļējai sociālai kontrolei un padarot šīs kritiskās situācijas labāk paredzamas sabiedrības līmenī. Līdzīgi kā E. Dirkems un R. Hercs, arī A. van Genneps redz rituāla nozīmību tajā, ka tas ievieš un atgriež zināmu kārtību sabiedrības līmenī. A. van Gennepa teorija kalpoja par sākumpunktu un virzienu vairākiem turpmākiem rituālu pētījumiem, ieskaitot Viktora Tērnera (Victor Turner) liminālitātes teoriju 1969. gadā, iedvesmoja pētīt rituālu simboliskās nozīmes un veicināja pētījumus par indivīda sociālās integrācijas veidiem. A. van Gennepa un R. Herca teorētiskos modeļus nāves pētniecībā vēlākajos gados teorētiski un etnogrāfiski izvērsa tādi nozīmīgi antropologi kā Moriss Blohs (Maurice Bloch) un Džonatans Perijs (Jonathan Parry).

Izvadīšanas rituāls diviem palestīniešu zvejniekiem, kas tika nošauti, zvejojot pie Gazas joslas jūras robežas. Gaza, 27.09.2020.
Fotogrāfs Ali Jadallah. Avots: Anadolu Agency via Getty Images, 1228742735.