Nāves antropoloģija pievēršas nāvei un miršanai kā biosociālam fenomenam, ko veido sociālie, kulturālie un bioloģiskie aspekti. Veids, kā cilvēki domā par nāvi, kā pieredz otra vai savu mirstīgumu un nāvi, ir sociāls produkts, kas palīdz skaidrot un izprast konkrētās sabiedrības struktūru un sociālās attiecības. Vēsturiski nāves antropoloģija koncentrējusies uz apbedīšanas un sēru rituālu pētniecību, caur tiem pievēršoties tādām tēmām kā radniecība, dzimums un reliģija. No 20. gs. vidus par nozīmīgu tēmu nāves antropoloģijā kļuvusi medicīna un biotehnoloģijas un to ietekme uz nāves izpratni, pieredzi, radniecību un personas identitāti. Laika gaitā tēmu loks stipri paplašinājies, iekļaujot arī sociālās neaizsargātības, taisnīguma, ētikas un ikdienas nedrošības tēmas. Nāves antropoloģiju ne vienmēr izdala kā atsevišķu sociālās antropoloģijas apakšnozari, bet atbilstoši apskatītajam jautājumam kā daļu no kādas citas apakšnozares, piemēram, reliģijas, medicīnas, politikas vai radniecības antropoloģijas.

Pirmsākumi nāves izpētei antropoloģiskā perspektīvā meklējumi 19. gs. Pētot klasiskās mitoloģijas, antropologi Džeimss Freizers (James Frazer) un Johans Jakobs Bahofens (Johann Jakob Bachofen) mēģināja atšifrēt senās apbedīšanas prakses, rituālus un simbolus. Saskaņā ar 19. gs. otrās puses intelektuālajām idejām viņu interese bija par apbedīšanas rituālu izcelsmi, to evolūciju un atstātajiem nospiedumiem nākamajās paaudzēs.

Kultūras evolucionisms, kas sastāvēja no sabiedrības un reliģijas pirmsākumu meklēšanas un “evolūcijas vēstures” rakstīšanas, nodarbināja arī antropologu Edvardu Bernetu Tailoru (Edward Burnett Tylor). Viņš uzskatīja, ka sabiedrības un reliģijas attīstībai ir funkcionāls pamats, turklāt tas ir universāls. E. B. Tailors pieļāva, ka ticību dvēselei kā atsevišķai vienībai veido ārkārtēji pārdzīvojumi un acīmredzamās atšķirības starp dzīva un miruša ķermeņa pazīmēm. Pēc viņa domām, “primitīvās” sabiedrības šīs dīvainās, satraucošās pieredzes varēja izskaidrot tikai, uzskatot cilvēkus par duālu vienotību – būtni, kas spēj atdalīties no ķermeņa un turpināt pastāvēt pēc nāves. E. B. Tailors uzskatīja animismu par reliģijas sākuma punktu, ko radīja cilvēku centieni izprast neizprotamo, tostarp nāvi.

Ap to pašu laiku Ziemeļamerikā antropologs Francis Boass (Franz Boas) pievērsās pamatiedzīvotāju folkloras krājuma veidošanai, tostarp izsekojot vairāku sabiedrību nostāstus par nāves izcelšanos. Viens no F. Boasa ieguldījumiem antropoloģijas teorijā un etnogrāfiskajos aprakstos ir kultūrrelatīvisms, kā pamatā ir doma, ka kultūras un sabiedrības jāizprot pēc to iekšējās loģikas, tādēļ to rindošana uz evolūcijas skalas, kā to darīja iepriekš minētie antropologi, ir neproduktīva.

Tomēr pamatus nāves antropoloģiskajiem pētījumam kā atsevišķai jomai 20. gs. sākumā lika Roberts Hercs (Robert Hertz), sociologa Emila Dirkema (Émile Durkheim) skolnieks, primāri to nošķirot no līdz šim dominējošās teoloģiskās pieejas nāves pētniecībā. Tas nozīmēja parādīt, ka individuālas emocijas un noskaņas, ko cilvēks piedzīvo otra nāves gadījumā, ir veidojušās kopīgu uzskatu, vērtību un ideju rezultātā jeb ir t. s. “kolektīvie atveidojumi” (E. Dirkema termins). R. Hercs koncentrējās uz nāves sociālajiem, nevis bioloģiskajiem vai psiholoģiskajiem aspektiem un sociālos nāves rituālus redzēja kā nozīmīgu posmu sociālās integritātes un nepārtrauktības atjaunošanā sabiedrībā. R. Hercs norādīja, ka veids, kā cilvēki domā par nāvi, un ar nāvi saistītie rituāli ir sociāli produkti jeb sabiedrības realitātes konstrukcijas integrētas daļas, kas atspoguļo sociālkulturālo kontekstu, piemēram, reliģiju un sabiedrības struktūru. Tas nozīmē, ka reakcijas nāves gadījumā ir kulturāli un sociāli noteiktas, t. sk. atkarīgas no daudziem sociālajiem mainīgajiem: mirušās personas dzimuma, vecuma, sociālā statusa un citiem faktoriem.

Savā nozīmīgajā darbā “Ieguldījums nāves kolektīvā atveidojuma pētniecībā” (A Contribution to the Study of the Collective Representation of Death, 1907) R. Hercs arī aprakstīja saistību starp 1) mirušā ķermeņa stāvokli, 2) aizceļojošās dvēseles likteni un 3) dažādiem ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz izdzīvojušajiem piederīgajiem. Savā darbā R. Hercs apraksta t. s. otrreizējo apbedīšanu (secondary burial) – bēru rituālus, kas sastāv no diviem secīgiem un svarīgiem apbedīšanas posmiem, starp kuriem paiet ilgs laiks un kur mirušā ķermenis tiek pārvietots no vienas vietas uz otru un/vai mainīts abos posmos. Parasti pirmajā apbedīšanas posmā tiek iznīcināta vai mainīta mirušā miesa, piemēram, atstājot ķermeni neapbedītu, novietojot to pagaidu apbedījumā, pakļaujot kanibālisma aktiem, sadedzinot, balzamējot vai mehāniski sadalot. Sabiedrībās, kurās tiek praktizēta otrreizējā apbedīšana, nāves brīdi var uzskatīt par sākumpunktu šādām trim parādībām: līķis kļūst nevienmērīgs un sākas sadalīšanās process; stājas spēkā tabu un ierobežojumi, kas attiecas uz izdzīvojušajiem; dvēsele sāk ceļojumu starp dzīvo pasauli un mirušajiem senčiem. Šajā pārejas jeb liminālajā stāvoklī klaiņojošā dvēsele tiek uzskatīta par ļaundabīgu un bīstamu dzīvajiem. Starpposms beidzas ar sekundārās apbedīšanas pēdējo rituālu, kas ietver līķa ekshumāciju un apbedīšanu jaunā, pastāvīgā kapa vietā, signalizējot vai veicot dvēseles iniciāciju senču valstībā. Gala rituāls arī pārtrauc dzīvajiem uzliktos ierobežojumus, tādējādi attīrot viņus no piesārņojuma, ko izraisa nāve.

Neilgi pēc R. Herca nozīmīgā darba klajā nāca antropologa Arnolda van Gennepa (Arnold van Gennep) grāmata “Pārejas rituāli” (Les rites de passage, 1909), kurā antropologs pievērš uzmanību dažādiem rituāliem, kuros savas dzīves laikā indivīdi pāriet no vienas sociālās pozīcijas vai statusa uz citu. Būtiskākie pārejas rituāli, par kuriem rasta A. van Genneps, ir dzimšana, pubertāte un ar to saistītās iniciācijas, laulības un nāve. Šie pārejas rituāli parasti sastāv no trim strukturāliem elementiem: 1) atdalīšanas jeb preliminālā rituāla, piemēram, mirstoša cilvēka sagatavošana vai sagatavošanās nāvei, svētības došana un atvadīšanās ģimenes lokā; 2) pārejas jeb liminālā rituāla, piemēram, līķa galīgā apbedīšana kapsētā vai rituālu kopums, kas kalpo, lai atturētu spokojošās un klaiņojošās dvēseles, un 3) inkorporācijas jeb postliminālā rituāla, piemēram, mises, kas teikta par mirušā cilvēka dvēseles glābšanu un dzīvi palikušo atgriešanās ikdienas dzīvē. Nāves gadījumā indivīds atstāj sākotnējo, preliminālo stāvokli (dzīvs) un ar šo rituālu palīdzību caur liminālo fāzi, kurā mirušais parasti atrodas īslaicīgā pārejas stāvoklī starp dzīvo un mirušo pasauli, sasniedz postliminālo stāvokli (miris).

A. van Genneps apgalvo, ka šie rituāli sociāli nostiprina tādas sociālās vai bioloģiskās izmaiņas kā dzimšana, laulība un nāve. Šādi rituāli arī sagrupē pavadošās emocionālās reakcijas plašākā kultūrā izstrādātajos rāmjos, tās pakļaujot daļējai sociālai kontrolei un padarot šīs kritiskās situācijas labāk paredzamas sabiedrības līmenī. Līdzīgi kā E. Dirkems un R. Hercs, arī A. van Genneps redz rituāla nozīmību tajā, ka tas ievieš un atgriež zināmu kārtību sabiedrības līmenī. A. van Gennepa teorija kalpoja par sākumpunktu un virzienu vairākiem turpmākiem rituālu pētījumiem, ieskaitot Viktora Tērnera (Victor Turner) liminālitātes teoriju 1969. gadā, iedvesmoja pētīt rituālu simboliskās nozīmes un veicināja pētījumus par indivīda sociālās integrācijas veidiem. A. van Gennepa un R. Herca teorētiskos modeļus nāves pētniecībā vēlākajos gados teorētiski un etnogrāfiski izvērsa tādi nozīmīgi antropologi kā Moriss Blohs (Maurice Bloch) un Džonatans Perijs (Jonathan Parry).

Laika gaitā izkristalizējušās divi lieli virzieni nāves pētniecībā antropoloģijā. Viens virziens pievēršas tam, kā turpinās mirušā līdzgaitnieku dzīve un kā līdzgaitnieki tiek galā ar otra cilvēka nāvi. Bieži parādās uzsvars uz nepieciešamu emocionālo darbu, lai pārvarētu otra nāvi, padarītu nāvi labu un atjaunotu sabiedrības un indivīda harmoniju. Pie šī nāves pētniecības virziena pieskaitāmi pētījumi par apbedīšanas rituāliem, cilvēku sērām un sērošanas tradīcijām (vai to neesamību), kā arī simbolisku nāves pārvarēšanu, kas balstīta uz sabiedrības (pār)organizāciju un pārgrupēšanos nāves gadījumā. Simboliskā nāves pārvarēšana iekļauj pētījumus gan par pasaules uzskatiem, kuru integrēta daļa ir pārdzimšana, mūžīgā pēcnāves dzīve vai upurēšana, gan par tehnoloģiskā progresa ietekmi uz nāves uztveri, potenciālo digitālo cilvēka turpinājumu un arī šī brīža biomedicīnas iespējām pagarināt dzīvildzi un attālināt nāvi. Tāpat 20. gs. beigu un 21. gs. pētījumi ir daudz un plaši pievērsušies materiālo un nemateriālo atmiņu veidošanai par aizgājējiem, aizmiršanai, šos aspektus paplašinot uz atmiņu veidošanu par zaudētām zemēm, paaudzēm un pagātnēm, tā sapludinot nāves antropoloģiju ar radniecības un politikas antropoloģiju. Būtiski ir arī pētījumi, kas vienā vai otrā veidā analizē to, kā ikdienas nabadzība un vardarbība maina vai ietekmē cilvēku reakciju pret tuvinieku nāvi. Piemēram, Nensijas Šeperas-Hjūzas (Nancy Scheper-Hughes) nozīmīgais pētījums “Nāve bez raudām: ikdienas dzīves vardarbība Brazīlijā” (Death without Weeping: The Violence of Everyday Life in Brazil, 1993) analizē, kāpēc nabadzīgu apkaimju sievietes ne vien neapraud savus mirušos zīdaiņus, bet mēdz arī praktizēt selektīvu zīdaiņu atstāšanu novārtā, tā izaicinot 20. gs. vidū radušos un laika gaitā attīstītu un popularitāti guvušu rietumu psihologu un psihiatru biomedicīnā balstītu priekšstatu par “normālām” sērām cilvēka, tai skaitā bērna, nāves gadījumā.

N. Šeperes-Hjūzas pētījums sasaucas arī ar otru nosacīto virzienu nāves antropoloģijā, kas vairāk pievēršas mirstoša un miruša ķermeņa un personas pētniecībai. Pētījuma galvenais objekts un/vai subjekts ir drīzāk pats mirstošais vai mirušais cilvēks. Savā ziņā šie pētījumi palīdz pārvarēt antropologa Johannesa Fabiana (Johannes Fabian) esejā “Kā citi mirst. Pārdomas par nāves antropoloģiju” (How Others Die – Reflections on the Anthropology of Death, 1978) izteikto kritiku, ka ilgstoši antropologu pieeja nāves pētniecībai, līdzīgi kā kultūras jēdzienam, bijusi sašaurināta savā skatījumā, likvidējot universālo nāves uztveri un koncepciju un noplicinot teorētiskās nostādnes par to, kā antropoloģijā pētīt ar nāvi saistītus fenomenus. J. Fabians apgalvo, ka šī iemesla dēļ antropologi, t. sk. F. Boass, E. B. Tailors un Dž. Freizers, ilglaicīgi pievērsās tikai tādiem pētījumiem, kas pēta to, “kā mirst citi” jeb dzīvi palikušo reakcijai un uzvedībai attiecībā pret cita nāvi, turklāt attālinot nāvi no paša sabiedrības un sevis jeb sava mirstīguma.

Sākot ar 20. gs. otro pusi, arvien vairāk top pētījumi, kuros tiek uzsvērta nāves biosociālā iedaba – fenomens, kas ir izteikti organisks un tajā pašā laikā sarežģīts emociju, sociālkulturālu uzskatu un tradīciju kopums. Pētījumi par mirušajiem mēdz būt izteikti politiski, simboliski, lokālu tradīciju un vērtību piesūcināti: ko dzīvi palikušie dara ar aizgājušu laiku citu vērtību simbolizējošiem mirušajiem, piemēram, pieminekļiem? Kā vērtēt t. s. nāves tūrismu, piemēram, uz koncentrācijas nometnēm? Kas notiek, kad saduras divu vai vairāku pasauļu uzskati par apbedīšanas tradīcijām un to nozīmīgumu, kā tas bija Ebolas epidēmijā Sjerraleonē 2014.‒2015. gadā? Paralēli liela daļa pētījumu pievēršanas biomedicīnas un ar to saistītu jautājumu pētniecībai un kritikai. Viena no lielākajām tēmām, kam veltīti antropoloģiskie pētījumi, ir orgānu transplantācija: kā šādi medicīniski sasniegumi  un paņēmieni veido vai maina cilvēku attiecības ar viņu ķermeni un nāvi, kā notiek orgānu saņēmēju un donora tuvinieku psiholoģiskā pielāgošanās, kā tas ietekmē orgānu transplantācijas plūsmu un tūrismu, uzticēšanos veselības aprūpes sistēmai un izpratni par cilvēka nāvi, tostarp saistībā ar akceptēto smadzeņu nāves definīciju.

Biomedicīnas attīstība arī ļāvusi pievērsties pētījumiem par dzīves nogali, paliatīvo un hospisa aprūpi, biotehnoloģiju ietekmi uz miršanu kā procesu, medicīnas veltīgumu un ārstēšanas ētiskajiem aspektiem. Līdz ar dzīvildzes pagarināšanos, aizvien aktuālāks kļuvis jautājums par novecošanās pieredzi, tostarp personas identitāti attīstītas demences un Alcheimera slimības gadījumā. Šīs tēmas bieži skata arī caur sociālās nāves perspektīvu, ar to saprotot (sociālās) identitātes zaudēšanu, sociālo saikņu zaudējumu un zaudējumu, kas saistīts ar ķermeņa sabrukšanu.

No mūsdienu perspektīvas pie nāves antropoloģijas pētījumiem pieskaitāmi arī tie, kas pievēršas sociālajai neaizsargātībai un izrietošai ikdienas dzīves nedrošībai jeb cilvēka dzīvei, kas nepārtraukti balansē starp dzīvi un bioloģisko vai sociālo nāvi: kara upuri un strukturālas vardarbības, t. sk. nabadzības un migrācijas upuri, novārtā atstāti vai nepietiekamu aprūpi guvuši cilvēki ar psihiskām slimībām, grūtniecības zaudējumi, personas ar smagām hroniskām slimībām, kas apdraud cilvēku dzīvošanu gan bioloģiskā, gan sociālā izteiksmē, klimata pārmaiņu un ekoloģisko katastrofu (potenciālie) upuri, kā arī mazo tautu un valodu izmiršana un citi. Robežas starp nāves antropoloģiju un citām antropoloģijas apakšnozarēm, jo sevišķi medicīnas antropoloģiju, ir kļuvušas izplūdušas, tēmas aizvien vairāk tiek sasaistītas kopā.

Ņemot vērā nāves antropoloģijas ciešo saikni ar citām apakšnozarēm, bieži nozīmīgākie pētnieciskie centri atrodami universitāšu departamentos, kas nodarbojas ar medicīnas, reliģijas un radniecības antropoloģiju, piemēram, Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California (UC), Berkeley), Kalifornijas Universitāte Sanfrancisko (University of California San Francisco, UCSF), Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh) un citas. Tāpat vairākas universitātes, galvenokārt Lielbritānijā, ir izveidojušas zinātnes centrus, kas veltīti nāves un miršanas tēmai, piemēram, Nāves un dzīves pētījumu centrs (Centre for Death and Life Studies) Daremas Universitātē (Durham University), Nāves un sabiedrības centrs (Center for Death & Society) Bātas Universitātē (University of Bath), Nāves un kultūras tīklojums (The Death and Culture Network) Jorkas Universitātē (University of York), Interesentu grupa par miršanu un zaudējumu (The Dying and Bereavement Interest Group) un citi.

Aktuāli sociālās antropoloģijas pētījumi par nāvi un miršanu lasāmi Death Studies (iznāk kopš 1985. gada, no 1977. līdz 1984. gadam ‒ Death Education), Mortality (iznāk kopš 1995. gada), OMEGA ‒ Journal of Death and Dying (iznāk kopš 1970. gada). Liela daļa ar nāvi saistītu pētījumu tiek iekļauti medicīnas antropoloģijas izdevumos, piemēram, Medical Anthropology Quarterly (iznāk kopš 1983. gada) un citos.