Ēdiena antropoloģiju nošķir no uztura antropoloģijas, kas primāri pēta ēdiena un pārtikas sagādes sistēmu ietekmi uz cilvēka fizisko ķermeni un fizisko labsajūtu. Ēdiena antropoloģija pēta, kā ēdiens un ikdienas ēšanas paradumi palīdz skaidrot un saprast sociālās attiecības un sabiedrības uzbūvi. Vēsturiski ēdiena antropoloģija pievērsusies tādām svarīgām tēmām kā radniecība un ģimene, dzimte un identitāte. 20. gs. nogalē un 21. gs. sākumā šim tēmu lokam pievienojušās tehnoloģijas, ētika un morāle. Ēdiena antropologi piešķir vienlīdz lielu nozīmi ēdiena ražošanai un patēriņam. Tiek pētīti šo procesu ekonomiskie, politiskie, simboliskie un sociālajā antropoloģijā īpaši nozīmīgie ikdienas uztveres un pieredzes aspekti.

Ēdiena antropoloģijas teorētiskā un praktiskā nozīme pārklājas ar daudzām cilvēka darbību un uzskatus pētošām sociokulturālās antropoloģijas apakšnozarēm. Tāpat daudzas no ēdiena antropoloģijā nozīmīgajām tēmām ir aktuālas cilvēkģeogrāfijā, politiskajā ekoloģijā un socioloģijā. Piemēram, politikas un ekoloģijas pētījumu rakursā antropologi pēta ēdiena sagādes sistēmu darbību vietējos un vispasaules ekonomiski politisko sistēmu kontekstos. Pētot ēdienu, pievēršanās vienam konkrētam ēdienam vai produktam ir viens no veidiem, kā labāk izprast pasaules un vietējos pārmaiņu procesus. Par ēdiena antropoloģijas pamatlicēju dēvētais Sidnijs Mincs (Sidney Mintz) pētījis cukura vēsturi un tā lomu pasaules un Lielbritānijas politiskajos un ekonomiskajos pārmaiņu procesos. Amerikāņu antropoloģe Peidža Vesta (Paige West) aplūko kafijas piegādes ķēdes, kas aizsākās Papua Jaungvinejā un aizvijās pa visu pasauli. Amerikāņu antropoloģe Anna Tsinga (Anna Lowenhaupt Tsing) pēta macutake (tricholoma matsutake) sēnes sagādes ceļus pasaulē, aplūkojot konkrētās sēnes ekonomisko un simbolisko nozīmi klimata pārmaiņu kontekstā.

Ēdienam vienmēr ir bijusi liela nozīme radniecības antropoloģijā, pētot dzimtu un radniecības saišu veidošanos un turpināšanu lielākās un mazākās sabiedrības grupās. Antropologi pēta, kā ēdiens kā saistviela gan fizioloģiski, gan simboliski kalpo par socializējošu un organizējošu faktoru grupu (piemēram, ģimeņu, dzimtu) attiecībās.

Ētikas un morāles pētījumu kontekstā ēdiena antropologi 20. gs. nogalē un 21. gs. pirmajās desmitgadēs arvien vairāk pievēršas ēdiena ražošanas un patēriņa ētiskajiem aspektiem – pārtikas suverenitātei, godīgai tirdzniecībai, mazajiem ražotājiem, vienlīdzībai un daudzsugu (multispecies) attiecībām.

Ēdiens un tā praktiskie vai simboliskie aspekti antropologus interesējuši jau kopš nozares aizsākumiem 19. gs. beigās. Par pirmo vērā ņemamo antropoloģisko pievēršanos ēdienam uzskata amerikāņu etnologa Gerika Melerija (Garrick Mallery) eseju “Manieres un maltītes” (Manners and Meals, 1888). Antropologs Francis Boass (Franz Boas) 1921. gadā sagatavoja detalizētu kvakiutlu laša pagatavošanas recepšu aprakstu.

Laiks pēc Otrā pasaules kara iezīmēja vairākus jaunus un nozīmīgus virzienus ēdiena un ēdiena prakšu pētniecībā antropoloģijā. Strukturālās antropoloģijas pārstāvju Kloda Levī-Strosa (Claude Lévi-Strauss) un Mērijas Daglasas (Dame Mary Douglas) darbi ir nozīmīgi, aplūkojot ēdienu kā strukturējošu un dziļi simbolisku kultūras un sabiedrības sastāvdaļu.

Līdz ar feminisma pētniecības virzienu nostiprināšanos sociālajās zinātnēs 20. gs. 70.‒80. gados arī antropoloģijā līdztekus socioloģijai arvien vairāk sāka parādīties pētījumi, kas aplūkoja ēdiena darba (foodwork) nozīmi sabiedrības organizācijā un varas attiecību veidošanā. Jauno radniecības studiju (new kinship studies) kontekstā ēdiens ir kļuvis par nozīmīgu zinātnisko diskusiju elementu, analizējot, kas ir un kas nav ģimene un radniecības dažādās kultūrās. Ēdiena antropoloģe Dženeta Karstena (Janet Carsten) rosinājusi plašas diskusijas par to, kā ēdiens (piemēram, mātes piens), līdzīgi kā asinis, ir viena no pamatvielām, kas ļauj izsekot radniecības saišu stiprināšanai un pārraušanai dažādās sabiedrībās.

Radniecības un ģimenes antropoloģijas kontekstā nozīmīgs virziens ēdiena pētniecībā ir arī ģimenes maltīšu (family meal) jeb ikdienas ēdienreižu paradumi. Ģimenes maltīšu pētījumi iekļaujas plašākā ikdienas ēdienreižu pētījumu lokā, kas pārstāvēts socioloģijā, antropoloģijā un cilvēkģeogrāfijā. M. Daglasa un Maikls Nikods (Michael Nicod) 1974. gadā publicēja pētījumu, kurā analizēta britu maltītes struktūra un kārtība. Nelielā pētījuma pamatmērķis bija pievērst uzmanību maltīšu struktūras un simbolisma nozīmei, kas līdz ar to palīdz izprast sociālos procesus un struktūru, šajā gadījumā ‒ britu sabiedrībā. Turpmākajās desmitgadēs arvien vairāk ikdienas ēdiena paradumu pētnieku, jo īpaši tā dēvētajās Rietumu sabiedrībās, pievērsās ikdienas maltītei kā galvenajiem ikdienas ēšanas paradumu izpētes atskaites punktam. Izkristalizējās viens no izpētes centrālajiem jautājumiem: vai izmaiņas ikdienas maltīšu struktūrā un paradumos liecina par vērtību izmaiņām sabiedrībā. Antropologi Anna Murkota (Anne Murcott) un Ričards Vilks (Richard Wilk) aktīvi iesaistījušies kritiskās diskusijās par to, vai ģimeņu ikdienas maltītes uzskatāmas par aizejošu parādību vai drīzāk parādību, kas vienmēr ir mainījusies un pielāgojusies izmaiņām sabiedrībā.

20. gs. 80. un 90. gados antropoloģijas teorētisko un metodoloģisko attīstību raksturoja tā dēvētā epistemoloģiskā krīze. Džeimss Klifords (James Clifford) un Džordžs Markuss (George Marcus) aicināja antropologus kritiski pārvērtēt nozari, kas zināšanu veidošanas un to reprezentācijas procesā līdz šim aprobežojusies ar rakstīto vārdu. Šo paškritisko jaunu meklējumu ietvaros pieauga fenomenoloģijas ietekme antropoloģijā. Meklējot neverbālus zināšanu veidošanas un atspoguļošanas veidus, attīstījās vizuālā antropoloģija. Arī ēdiena pētniecībā fenomenoloģija kļuva par veidu, kā pietuvoties ēdiena un ēdiena prakšu ieķermeniskotajām pieredzēm un zināšanām par ēdienu, ko iegūstam dzīves laikā.  Šāda ēdiena un ēdiena prakšu pētniecība bieži savijās ar sajūtu antropoloģijas un atmiņu antropoloģijas pētījumiem.

Lai piekļūtu dažādajiem ikdienas ēdiena un ēšanas prakšu aspektiem, ēdiena antropologi izmanto plašu etnogrāfisko metožu klāstu.

Atkarībā no pētījuma un tēmas specifikas tiek pielietots līdzdalīgais novērojums, daļēji strukturētas intervijas, ikdienas ēšanas paradumu dienasgrāmatas. Lai piekļūtu ēdiena ieķermeniskotajām zināšanām un sajūtu pieredzēm, antropologi izmanto dažādas vizuālās pētniecības metodes, piemēram, fotogrāfiju, video vai zīmējumus.  

2020. gada pirmajā pusē, SARS-CoV-2 jeb Covid-19 vīrusa straujās izplatības ietekmēti, antropologi un citi sociālo zinātņu pētnieki visā pasaulē meklē iespējas, kā pielāgot savus lauka pētījumus jaunajiem apstākļiem. Antropologi apzina, rada un pielieto gan jau labāk zināmus, gan arī inovatīvus digitālos un attālinātos etnogrāfisko izpētes metožu rīkus, kurus kaut daļēji varētu pielīdzināt ilglaicīgai pētnieka fiziskajai klātesamībai pētāmajā vidē un kontekstos. Ēdiena pētnieki izmanto digitālās ēdiena prakšu dienasgrāmatas. Tajās pētījuma dalībnieki vizuāli un verbāli iemūžina savas ikdienas ēdiena prakses.

Ēdiena antropoloģijā, līdzīgi kā sociālās antropoloģijas nozarē, 21. gs. iezīmējas ar aizvien lielāku pievēršanos tēmām, kas raksturo aktuālās pārmaiņas sabiedrībā gan vispasaules, gan vietējā līmenī. Aktuālas kļuvušas dažādas sociālās vienlīdzības tēmas: mazo ēdiena ražotāju tiesības, pārtikas sagādes sistēmu suverenitāte, dzimumu līdztiesība dažādos ēdiena ražošanas un sagādes posmos. Dekolonizācijas un neoliberālisma kritikas ietvaros ēdiena pētnieki pievēršas globālo pārtikas sagādes ķēžu pētījumiem, piemēram, lauksaimniecībā nodarbināto migrantu jautājumam, kas kļuvis īpaši aktuāls Covid-19 kontekstā. Pētnieki plaši pielieto dekolonizācijas kritisko pieeju, arī pētot dažādu ēdienu, garšu un ēšanas paradumu autentiskuma jautājumus un to pārmaiņas globalizācijas iespaidā. Aizvien pieaugošā globālā mobilitāte 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. veicinājusi transnacionālo ēdiena pieredžu pētījumus. Pētītas tiek gan transnacionālās ieķermeniskotās ēdiena pieredzes, gan jaunu un pielāgotu simbolisko un strukturējošo sistēmu veidošana ar ēdiena palīdzību.

Tehnoloģiju attīstība un klimata pārmaiņas strauji veicinājušas tehnoloģiju piedāvāto iespēju pētīšanu sociālajās zinātnēs, ieskaitot antropoloģiju. Šādi pētījumi bieži ir arī lietišķi un galvenokārt izmanto STS (science and technology studies) teorētisko bāzi. Pētījumos tiek testēti un veidoti intuitīvi un mākslīgā intelekta vadīti produkti vai pakalpojumi, kas palīdzētu risināt dažādas globālas pārtikas sagāžu sistēmu problēmas. Piemēram, nepietiekams uzturs (gan bads, gan veselībai kaitīga ēšana), ēdiena atkritumu samazināšana un pārstrāde, alternatīvās pilsētas ēdiena sagādes sistēmas – pilsētu bišu dravas, pazemes sēņu fermas un tamlīdzīgi.

Ētikas un daudzsugu antropoloģijas tēmu mijiedarbības ietekmē arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts visaptverošām cilvēku, citu dzīvo radību un vides attiecībām pārtikas sagādes procesos.

Nozīmīgākie ēdiena antropoloģijas, ēdiena prakšu un pārtikas sistēmu pētniecības centri Eiropā ir Londonas Universitātes (University of London) Austrumu un Āfrikas Studiju skolas (School of Oriental and African Studies, SOAS) Ēdiena studiju centrs (Food Studies Centre) un Vāgeningenas Universitāte (Wageningen University & Research) Nīderlandē. Amerikas Savienotajās Valstīs būtiski pētījumi norit Ņujorkas, Bostonas un Indiānas universitātēs.

Aktuāli sociālās antropoloģijas pētījumi par ēdienu atrodami tiešsaistes žurnālā Anthropology of food. Tas pastāv kopš 2001. gada, žurnāla izdošanu atbalsta Francijas Humanitāro un sociālo zinātņu institūts (Institut des sciences humaines et sociales, INSHS). Plašs starpnozaru ēdiena paradumu un vēstures, kā arī pārtikas sagādes sistēmu pētījumu klāsts pieejams trīs akadēmiskajos izdevumos Gastronomica (pastāv kopš 2001. gada, pašlaik izdod University of California Press), Food and Foodways (iznāk kopš 1985. gada) un žurnālā Appetite (iznāk kopš 1980. gada).