No 1907. līdz 1920. gadam G. Menšings mācījās Gētes ģimnāzijā (Gymnasium Goetheschule) Hannoverē. Tajā pašā gadā viņš uzsāka studijas filozofijā un teoloģijā Georga Augusta Getingenes Universitātē (Georg-August-Universität Göttingen). 1921. gadā viņš pārgāja uz Filipa Marburgas Universitāti (Philipps-Universität Marburg) un universitātes reliģijpētniecības profesoru, īpaši R. Oto, ietekmē pievērsās reliģiju vēstures studijām, tostarp sanskrita apguvei un Indijas reliģiju vēstures izpētei. 1923. gadā G. Menšings devās uz Humbolta Universitāti Berlīnē (Humboldt-Universität zu Berlin), lai noklausītos teoloģijas profesora Johannesa Vites (Johannes Witte) kursus reliģijas un misijas pētniecībā. 1924. gadā viņš atgriezās Marburgā, nokārtoja universitātes beigšanas eksāmenus un aizstāvēja darbu “Svētais klusums” (Das Heilige Schweigen), kurā pievērsās R. Oto aizsāktajai svētā jeb numinozā un cilvēka pieredzētā svētuma pārdzīvojuma pētniecībai. 1926. gadā G. Menšings ieguva teoloģijas licenciāta grādu, saņēma Prūsijas Zinātnes, mākslas un tautas izglītības ministrijas (Preussisches Ministerium für Wissenschaft, Kunst und Volksbildung) ikmēneša stipendiju trīs gadu garumā, lai gatavotos habilitācijai, un sāka strādāt par R. Oto asistentu. No 1925. līdz 1927. gadam viņš kārtoja arī teoloģijas amata eksāmenus un 1926. gada beigās atstāja Marburgu, lai strādātu par palīgmācītāju Lūkas baznīcā (Lukaskirche) Hannoverē.