Tā kā reliģijpētniecība ir starpdisciplināra, tā ietver vēsturiskas, socioloģiskas, psiholoģiskas, antropoloģiskas, etnogrāfiskas un citas pieejas. Reliģijpētnieki izmanto dažādās nozarēs pazīstamas metodes – gan empīriskās (datu vākšanas un analīzes metodes), gan hermeneitiskās (tekstu interpretācija), gan vēstures un citas. Reliģijpētniecībā būtiski ir lauka pētījumi, kuri ļauj iepazīt, kā reliģijas tiek praktizētas ikdienas dzīvē, jo cilvēki reliģiju normas un uzskatus pārņem selektīvi, praktizēšana nereti atšķiras no oficiāli paustajiem viedokļiem.
20. gs. ietekmīga pieeja reliģijas pētīšanai bija fenomenoloģija. Smeļoties atziņas no tās filozofiskās tradīcijas, jo īpaši Edmunda Huserla (Edmund Husserl), zinātnieki centās veikt pētījumus, kas sekmētu atturēšanos no spriedumiem (E. Huserls to apzīmēja ar jēdzienu epoché) un pēc iespējas ļautu iejusties reliģijas praktizētāja “ādā”. Reliģijas fenomenoloģija daļēji uzskatāma par reakciju uz 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā reliģijpētniecībā dominējošās salīdzināmās metodes nepilnībām. Virkne reliģijas fenomenologu, piemēram, Gustavs Menšings (Gustav Mensching), kurš 20. gs. 20. un 30. gados pasniedza LU, norādīja, ka pārmērīgi tika uzsvērta reliģisko fenomenu faktoloģiskā puse un valdīja uzskats, ka reliģijās būtiskais ir tas, kas tām visām ir kopīgs. Atšķirīgais līdz ar to nav svarīgs. Reliģijas fenomenoloģijas galvenie pārstāvji ir L. Sēderblūms, Rūdolfs Oto (Rudolf Otto), Gerards van der Lēvs (Gerardus van der Leeuw), Joahims Vahs (Joachim Wach), Mirča Eliade (Mircea Eliade) un N. Smārts. Fenomenologi reliģijas būtību cieši saista ar sakrālo, uztverot to kā ontoloģisku kategoriju, kas izpaužas kā jūtas, kas veidojas mysterium tremendum et fascinans (spēcīga baiguma un pievilcības (fascinācijas) izjūta) klātbūtnē. Šai pieejai ir bijuši un ir daudz kritiķu. G. van der Lēva pēctecis Groningenas Universitātē (Rijksuniversiteit Groningen) Teo van Bārens (Theo van Baaren) apšaubīja sava priekšteča pieņēmumus, uzskatot, ka reliģijpētniecība jāatbrīvo no metafiziskiem pieņēmumiem, koncentrējoties uz vēsturi un empīriskiem socioloģiskiem pētījumiem. Tomēr jāpiezīmē, ka arī pati reliģijas fenomenoloģija ir mainījusies, – N. Smārts, lai gan M. Eliades laikabiedrs, ieviesa jaunu skatījumu, kas nesaskata kaut ko konstantu, arhetipisku Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) un M. Eliades izpratnē, kas reliģiskajā tradīcijā tiktu nodots no paaudzes uz paaudzi.
20. gs. reliģijpētniecība daudz ietekmējās no sociālo zinātņu pieejām, piemēram, funkcionālisma, strukturālisma un simboliskā interakcionisma.