Reliģija gan idejiski, gan institucionāli, gan iesaistīto aktoru ziņā aptver ļoti plašu vienību skaitu. Šī iemesla dēļ parasti netiek runāts par vienotu reliģijas politiku, bet tiek lietots apzīmējums “reliģija un politika” (religion and politics), tādējādi atstājot vietu abu jēdzienu interpretācijai atkarībā no valsts vai reliģiskās grupas, kas tiek pētīta. Reliģija un politika to institucionālajā ietvarā visbiežāk tiek identificēta baznīcas un valsts vai arī mošejas un valsts attiecībās (ja apskatītas islāma valstis).

Lai gan sekulārās sabiedrībās pastāv uzskats par reliģijas un politikas un līdz ar to pastarpināti par baznīcas un valsts šķirtību, pētījumi gan politikas zinātnē, gan reliģijas socioloģijā ir pierādījuši, ka reliģija ietekmē politiku dažādos veidos.

Runājot par reliģijas politikas mērķiem un uzdevumiem, ir jāpievēršas dažādiem reliģiskiem aktoriem politikas sfērā. Arī sekulārās sabiedrībās pētījumi ir pierādījuši, ka reliģisko grupu postulētajiem uzskatiem ir būtiska loma grupas biedru politiskajā uzvedībā. Tāpat tiek atzīts, ka reliģiskajiem aktoriem gan kā institūcijām, gan kā individuāliem sabiedrības locekļiem ir noteikti viedokļi par sociālajiem jautājumiem (piemēram, abortu, eitanāziju, homoseksuālo pāru laulībām, nāvessodu u. tml.) un ka viņu mērķis ir ietekmēt tos, kuri pieņem lēmumus. Reliģijas politika kā disciplīna analizē reliģijas aktoru politisko uzvedību, balstoties uz viņu motivāciju.

20. gs. 70. un 80. gados reliģijas politikas pētniecībā dominēja instrumentālisms. Reliģija tika aplūkota kā politisks rīks, kas tiek izmantots, lai apzinātu un ietekmētu sabiedrības kolektīvās vajadzības. Reliģisko uzskatu saturs šajā kontekstā pat netika uzskatīts par būtisku, lai izprastu reliģisko īstenotāju – grupu, vadītāju, līdzdalībnieku – motivāciju un politisko uzvedību. Taču vēlāk konstruktīvisma ietekmē un jo īpaši pēc 11.09.2001. notikumiem arvien lielāka uzmanība tika pievērsta tam, lai skaidrotu, kas ir reliģisko uzskatu pamatā un kā to saturs veido reliģisko grupu dalībnieku politisko uzvedību. Šobrīd tiek izšķirti vairāki reliģijas politikas īstenotāji dažādās apakšnozarēs. Iespējams klasificēt piecas lielākās reliģijas politikas grupas:

1. Romas Katoļu baznīca jeb Svētais Krēsls;
2. protestantu kustības un reliģiskās labējās kustības (Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) jo īpaši t. s. Religious Right);
3. cionisma un Izraēlas politika;
4. politiskais islāms un islāmisms;
5. hinduisma un budisma mijiedarbība ar politiku.

Reliģijas politikas īstenotāji var būt sekulārās varas pārstāvji – politiķi vai politiskās partijas, kas ar reliģisko retoriku vai citiem līdzekļiem cenšas vairot politisko kapitālu. 20. gs. vidū un beigās dažādās Eiropas valstīs būtiska loma bija kristīgajām partijām (piemēram, Vācijas Kristīgo demokrātu apvienībai jeb Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU vai CDUD). Lai gan 21. gs. kristīgās partijas vairumā gadījumu ir saglabājušas vienīgi nosaukumu, dažās valstīs un jo īpaši jaunajās demokrātijās pie varas vēl aizvien nāk politiķi un politiskās partijas, kas cenšas apelēt pie konservatīvo un kristīgo vēlētāju interesēm, kā to dara, piemēram, “Likums un taisnīgums” (Prawo i Sprawiedliwość, PiS) partija Polijā.

Lai gan reliģijas politika tiek uzskatīta par vienu no jaunākajām disciplīnām politikas zinātnē, tās pirmsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē, kur politika bija nepastarpināti saistīta ar reliģiju. Bieži vien vārds “valdnieks” tika pielīdzināts vārdam “dievs”. Senajā Ēģiptē faraons vienlaikus bija gan laicīgais valdnieks, gan dievs, kas varēja iedzīvināt jaunus reliģiskos rituālus. Ap to pašu laiku Izraēlas tauta uz citu apkārtesošo tautu fona atšķīrās tieši ar to, ka viņu valdnieks sākotnēji bija Dievs, taču arī pēc Izraēlas un Jūdejas karaļvalsts nodibināšanas laicīgā un reliģiskā vara saglabāja šķirtību. Arī Izraēlā, tāpat kā citās tautās un kultūrās, militārās sakāves tika interpretētas kā dievišķā plāna deviācija vai Dieva dusmu izpausme.

Senajā Grieķijā dievi ietekmēja polisu politiku ar orākulu, paražu un leģendu palīdzību. Savukārt Senajā Romā pilsoņu politiskā lojalitāte bieži tika demonstrēta kulta formā – romiešu politiķi un karavadoņi apgalvoja, ka ir cēlušies no dieviem, un tāpēc bija attiecīgi jāgodā. Tā kā kristieši atteicās dievināt imperatorus un citus laicīgās varas pārstāvjus, tieši kristietības izplatība veidoja jaunas attiecības starp reliģiju un politiku. Lai arī kristīgās baznīcas pirmsākumos bija vērojami centieni atdalīt baznīcu no valsts, Rietumu civilizācijā kristīgā reliģija jau diezgan agrīnā stadijā tika sasaistīta ar laicīgo varu, līdz viduslaikos tās gandrīz pilnīgi saplūda. Vairāku gadsimtu garumā abas varas sadarbojās un veidoja kopīgu kultūru, juridisko sistēmu un dzīvesveidu, kas balstījās uz kristīgajiem uzskatiem un gadsimtiem ilgi noteica Eiropas sociālo, politisko, ekonomisko, tiesisko un kulturālo attīstību.

Tieši reformācijas iespaidā 16. gs. viduslaiku “divu zobenu” doktrīnu par duālās valsts un baznīcas varas attiecībām nomainīja doktrīna par “valsts suverenitāti”. Mārtiņš Luters (Martin Luther) nošķīra baznīcu no valsts, uzskatot, ka valsts ir soģis un ka tās uzdevums ir nodibināt mieru, sodot noziegumus, savukārt baznīcas – nodarboties ar garīgajiem jautājumiem, nevis politiku. M. Luters ļoti efektīvi pakļāva baznīcu sekulārajai varai, tādējādi protestantos atjaunodams tradicionālo skatījumu, ka baznīca ir pakļauta sekulārajai varai pasaulīgajos jautājumos. Tas gan neatrisināja valsts un baznīcas attiecības, jo sākās reliģiskie konflikti, kas pastiprināja jau esošās problēmas. Trīsdesmitgadu karš (1618–1648) tiek uzskatīts par pēdējo reliģisko karu Eiropā, kas pavēra ceļu sekularizācijai politikā. Tikai kopš ASV neatkarības pasludināšanas (04.07.1776.) un Franču revolūcijas (1789–1799) redzama laicīguma principu iedibināšana (laïcité) politikā un baznīcas pakāpeniskā atdalīšanās procesā no valsts. Atsakoties nodibināt vienu valsts baznīcu vai reliģiju, ASV konstitūcija definēja Amerikas valdību kā sekulāru un kā tādu, kurai nav varas pār reliģiskajiem jautājumiem. Taču, ja baznīcu no valsts atdalīt izrādījās salīdzinoši viegli, tad reliģijas nodalīšana no politikas ir daudz sarežģītāka un, visticamāk, nenotiks nekad.

Reliģijas politikas kā disciplīnas vēsturiskie pirmsākumi meklējami Rietumu politiskajā filozofijā, kur vairums prominentāko filozofu izteikušies par reliģijas un politikas tēmu, sākot ar Aurēliju Augustīnu (Aurelius Augustinus Hipponensis), kurš darbā “Par Dieva pilsētu” (De Civitate Dei contra pagnos, 426) aplūko sekulārās un sakrālās varas ietekmes jomas. Arī citi politikas filozofi, piemēram, Akvīnas Toms (Thomas Aquinas), Tomass Hobss (Thomas Hobbes), Džons Loks (John Locke), Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), Kārlis Markss (Karl Marx) u. c., vairāku gadsimtu garumā ir snieguši atbildi uz normatīviem jautājumiem: kā cilvēkiem vajadzētu rīkoties saskaņā ar Dieva dabu un gribu vai kā valstij, valdniekiem nepieciešams attiekties pret reliģiju un baznīcu. Politikas zinātnē caur šo prizmu meklētas atbildes uz normatīviem jautājumiem par to, kas nosaka režīma leģitimitāti, kādi ir valdnieka varas ierobežojumi un kas nosaka likuma taisnīguma principus. Savukārt 20. gs. politikas zinātnes pētnieki, piemēram, Makss Vēbers (Max Weber), Emils Dirkems (Émile Durkheim), Sidnijs Verba (Sidney Verba), Roberts Patnems (Robert Putnam), lielāku uzmanību veltījuši reliģijas un politikas dalībnieku savstarpējās mijiedarbības analīzei, pakļaujot to ne tikai filozofiskiem pārspriedumiem, bet veicot pētījumus dažādās pasaules valstīs, pamatā gan koncentrējoties uz Rietumu valstīm.

Ņemot vērā reliģijas politikas īstenotāju lielo skaitu, tās pētniecību iespējams iedalīt vairākās apakšnozarēs. Iekšpolitikas veidošanā tiek analizētas tieši valsts un baznīcas attiecības, reliģijas un vērtību korelācija, kas ir pakārtotas pilsoniskās reliģijas jēdzienam. Kopš 70. gadiem Rietumvalstīs bijis īpaši aktuāli izstrādāt sekularizācijas teoriju, aplūkojot to, kāda loma reliģijai ir sekulārās sabiedrības politikā. Tāpat tiek pētīta reliģijas un ekonomikas un reliģijas un zinātnes korelācija. Analizējot aktoru uzvedību, tiek ņemta vērā gan garīdznieku sociālpolitiskā uzvedība, gan politisko aktoru uzvedība sava uzticības kapitāla palielināšanā ar pilsoniskās reliģijas palīdzību. Tāpat plašs pētījumu loks pieejams par reliģijas un pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla korelāciju.

Pētot reliģijas ietekmi globālajā politikā un starptautiskajās attiecībās, uzmanība tiek pievērsta reliģijas lomai pārnacionālo valstu politikā – jo īpaši reliģijas un liberālās demokrātijas korelācijai ar cilvēktiesībām, kurās cilvēktiesības izpaužas kā Dieva dotas neatņemamas tiesības. Pētījumos, kas saistīti ar militāro kampaņu analīzi, tiek skaidrota reliģijas loma konfliktu risināšanā un reliģijas un kara korelācija. Pēdējā izriet no plašāka konteksta par reliģijas lomu civilizāciju sadursmē, ietekmi uz reliģisko fundamentālismu (gan kristīgo, gan islāma) un tā, kāda ir reliģisko ideju sasaiste ar terorismu.

Kā norāda Sesīlija Linča (Cecelia Lynch), tad “starptautiskā politika ir pamodusies pēc piecdesmit gadu miega un atkal ir sākusi nopietni ņemt vērā sekas, ko rada reliģija”. S. Linčas skatījumā tieši 11. septembra notikumi attiecībā uz reliģiju, kas sekularizācijas iespaidā bija aizvirzīta perifērijā, plašākai sabiedrībai lika no jauna uzdot jautājumus par to, kāda nozīme ir islāmam un reliģiskajiem uzskatiem kopumā uz atsevišķu indivīdu rīcību un mērķiem. Tieši islāmistu kaujinieku teroristiskie uzbrukumi dažādās pasaules valstīs reliģijas politikas pētniecību padarījuši atkal aktuālu.