O. Konta idejas ietekmēja daudzus 19. gs. beigu un 20. gs. socioloģijas pētniekus, bet pati pozitīvisma ideja par trijām attīstības fāzēm ir pazīstama arī plašākajā Rietumu kultūras kontekstā. Daudzi autori ir novērojuši tradicionālās reliģijas ietekmes mazināšanos un zinātnisko atziņu un izgudrojumu ietekmi uz Rietumu pasauli. Franču sociologs Emils Dirkems (Émile Durkheim) uzskatīja, ka reliģija kādreiz pildīja sabiedrības integrācijas funkciju. Tā ir ietekmējusi politiku, ekonomiku un zinātni, bet šīs jomas ar laiku nodalījās. Modernajā sabiedrībā reliģija varētu kalpot par saliedētības pamatu. Vācu sociologs Makss Vēbers (Max Weber) novēroja sabiedrības racionalizācijas procesus, kuros reliģija, kas kādreiz tika skatīta kā racionāla pasaules uztvere, pārtapa par izteikti iracionālu spēku. 20. gs. otrajā pusē amerikāņu sociologs Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) sprieda, ka reliģija pakāpeniski pārtop par individuālu praksi, bet kristietības idejas sabiedrībā arvien vairāk tiek uzskatītas par neskaidrām, līdz ar to mazinās to ietekme.
Tomēr 20. gs. beigu pusē citu autoru darbos sāka veidoties pretestība sekularizācijas teorijas piekritēju uzskatiem. Amerikāņu sociologs Pīters Ludvigs Bergers (Peter Ludwig Berger) sākotnēji piekrita sekularizācijas paradigmai un kā skaidrojumu tradicionālās reliģijas ietekmes norietam piedāvāja augošo reliģisko plurālismu. Līdz ar plašāku reliģiju klāstu Rietumu publiskajā telpā katras reliģijas apgalvojumi pakāpeniski zaudēja savu neapšaubāmo raksturu, jo tie atrodas kontaktā un konfliktā ar citu reliģiju uzskatiem. 20.–21. gs. mijā P. L. Bergers gan nonāca pie secinājuma, ka, pretēji sekularizācijas teorijas ieskatiem, konservatīvās un ortodoksālās kristietības kustības piesaista arvien vairāk piekritēju. Reliģiskā un idejiskā plurālisma apstākļos reliģiskās kustības, kas piedāvā viennozīmīgas atbildes uz metafiziskiem, ētiskiem un citiem eksistenciāliem jautājumiem, spēj piesaistīt sekotājus ar apgalvojumiem, kas runā par absolūtu un nemainīgu patiesību. P. L. Bergers norādīja uz Amerikas Savienoto Valstu (ASV) evanģelikāļu kristiešu augošajām kopienām, kas turklāt pastāv ekonomiski ļoti attīstītā valstī. Tāpat viņš vērsa uzmanību uz kristietības uzplaukumu ārpus Rietumu pasaules, kā arī uz islāma, hinduisma un citu reliģiju paliekošo ietekmi attīstības valstīs Āfrikā un Āzijā. Cits piemērs tam, kā saskatīt reliģijas paliekošo ietekmi un popularitāti, ir garīguma jēdziens. Ar saukli “garīgs, bet ne reliģisks” sevi identificē daudzi Rietumu sabiedrības iedzīvotāji, kuri ir zaudējuši interesi par tradicionālās reliģijas institūcijām, toties labprāt interesējas par reliģisko un garīgo tradīciju idejām, bieži vien selektīvi un eklektiski kombinējot vairākas to idejas. Tas norāda nevis uz reliģijas norietu, bet uz transformāciju sabiedrībā, kas tikai šķietami ir ateistiska un sekulāra. Šī pieeja akadēmiskā ziņā ir atstājusi ietekmi arī uz veselības aprūpes un uzņēmējdarbības vadību, kur garīguma jēdziens kalpo par instrumentu pacientu vai darbinieku izpratnei par pasauli, līdz ar to ir iespējams ar viņiem komunicēt un veicināt konkrētas iestādes darbību vai arī cilvēku ārstēšanu.