A. Freijs bija teoloģijas doktors, mācībspēks un profesors Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Sistemātiskās teoloģijas katedrā, kalpoja kā mācītājs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzēs, publicists, skolotājs, Konsistorijas loceklis un arhibīskapa vietas izpildītājs Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā Latvijas PSR. 

A. Freijs izglītību ieguvis F. Cirķeļa privātajā tirdzniecības skolā Talsos (1910–1915), F. Šmithena un L. Bērziņa ģimnāzijā Tērbatā (1915–1918), Talsu Valsts ģimnāzijā (1919–1922) un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē (1922–1927), iegūstot teoloģijas kandidāta grādu. Studiju laikā bija teoloģijas studentu biedrības “Auseklis” priekšsēdētāja vietnieks. A. Freijs, saņemot Humbolta stipendiju, papildinājis zināšanas Berlīnes (Universität Berlin), Getingenes (Georg-August-Universität Göttingen) un Leipcigas (Universität Leipzig) universitātēs Vācijā, 1932. gadā aizstāvējis doktora disertāciju un ieguvis teoloģijas zinātnisko grādu. 

A. Freijs pēc studiju beigšanas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē līdz padomju okupācijai un fakultātes slēgšanai aktīvi darbojās Sistemātiskās teoloģijas katedrā – bija privātdocents (1933–1935), docents (1935–1938), vecākais docents (1938–1940) un ārkārtas profesors. Vācu okupācijas laikā A. Freijs darbojās kā Teoloģijas fakultātes sekretārs. Par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju A. Freijs tika ordinēts 11.12.1927. un kalpoja Allažu un Vangažu draudzēs (1927–1936), Rīgas sv. Pētera draudzē (1940–1948), Akadēmiskajā, Reformātu-Brāļu un Markus draudzēs. Bija 5. aizsargu pulka mācītājs (1932–1940). Strādājis par ticības mācības skolotāju Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā (1927–1940). Nozīmīga ir A. Freija kā publicista darbība – laikā no 1920. līdz 1940. gadam viņš ir sarakstījis gandrīz 800 publikāciju. Padomju režīma laikā ir tapuši arī 49 nepublicēti darbi. A. Freijs bija teoloģiskā žurnāla “Ceļš” atbildīgais redaktors. A. Freijs darbojās kā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes redakcijas un izdevniecības komisijas loceklis, darbojies Filozofijas un reliģijas zinātņu biedrības valdē, Teoloģijas fakultātes absolventu biedrībā, Latvijas Preses biedrībā, Latvijas Veselības veicināšanas biedrībā, arī Rūdolfa Bangerska vadītās Latvijas Nacionālās komitejas darbā nacistiskās okupācijas laikā.

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma doties bēgļu gaitās A. Freijs ar ģimeni apmetās Talsu apriņķī, iesaistījās nacionāli politiskajā kustībā. Bija viens no mācītājiem, kurš aktīvi iestājās pret Gustava Tursa un Reliģijas un kulta lietu pārvaldes (RKLP) kopīgi organizēto baznīcas sovjetizācijas procesu. 1946. gada vasarā A. Freijs atteicās būt par Mācītāju eksaminācijas komisijas un Virsvaldes locekli un izteica protestu Rīgas pilsētas prāvesta iecirkņa Sinodes laikā 25.08.1947., apdraudot G. Tursa un RKLP izstrādāto baznīcas politiku un tās mērķus. Laikā no 1948. gada janvāra līdz 1957. gada septembrim A. Freijs atradās ieslodzījumā Irkutskas apgabalā un Vladimirā, bet viņa ģimeni izsūtīja. 26.01.1948. pratināšanas laikā A. Freijs izmisuma stāvoklī parakstīja “atzīšanos”, nožēlojot, ka ieņēmis nepareizu nostāju pret G. Tursu. Atgriežoties Rīgā, A. Freijs kalpoja Reformātu-Brāļu un Markus draudzēs, lasīja lekcijas baznīcas teoloģiskajos kursos. Viņš pārstāvēja Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu Latvijas PSR dažādās starptautiskās konferencēs Prāgā, Stokholmā, Helsinkos un Budapeštā. 1968. gadā A. Freiju ievēlēja par Konsistorijas pirmo prezidija locekli, bet pēc arhibīskapa electus Pētera Klepera nāves A. Freijs kļuva par arhibīskapa vietas izpildītāju un centās ierobežot arhibīskapa emeritus G. Tursa aktivitātes, atļaujot viņam piedalīties dievkalpojumos tikai ar Konsistorijas atļauju. A. Freijs nomira īsi pirms ārkārtas Ģenerālās Sinodes, kurā bija paredzētas jauna arhibīskapa vēlēšanas.

A. Freijs teoloģiskajā pētniecībā sekoja Voldemāram Maldonim, analizējot latviešu rakstnieku reliģiskos un ētiskos uzskatus, pārstāvot vācu teologa un reliģijas zinātnieka Rūdolfa Oto (Rudolf Otto) reliģijas būtības izpratni. Pēc A. Freija domām, izcilāko latviešu rakstnieku (Annas Brigaderes, Rūdolfa Blaumaņa, Augusta Saulieša, Edvarta Virzas, Raiņa, Kārļa Skalbes un citu) darbos ir iespējams atklāt visaptverošu latvisko svētuma izjūtu. 

A. Freijs kopā ar P. Kleperi kļuva par vienu no redzamākajiem opozicionāriem pret arhibīskapu G. Tursu. A. Freijs uzskatīja, ka G. Tursa darbība kaitē pašai baznīcai. A. Freijs 20.02.1968. prāvestu informatīvajā sanāksmē izvirzīja priekšlikumu G. Tursam nolikt arhibīskapa pilnvaras, ko G. Turss arī izdarīja 8. marta Ģenerālajā Sinodē.

A. Freija devums teoloģiskās domas attīstībā Latvijā līdz padomju okupācijai bija saistīts ar disertācijas un monogrāfijas “Dostojevska reliģijas problēmas” (1932), habilitācijas raksta “Augsburgas konfesija kā mūsdienu ticības apliecības raksts” (1933), monogrāfiju “Par svēto un labo” (1936) un “Annas Brigaderes reliģiskās un ētiskās atziņas” (1938) izstrādi, pētniecisko un pedagoģisko darbu Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kā arī ar gandrīz 800 starpdisciplinārām publikācijām.

P. Klepera un A. Freija nostāja pret arhibīskapu G. Tursu (lai gan katram savu interešu vadīta), kas izraisīja arhibīskapa atkāpšanos, vērtējama neviennozīmīgi. Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā trimdā pastāvēja uzskats, ka tādā veidā padomju vara iejaucas baznīcas iekšējā dzīvē. Lai arī G. Tursa darbību nereti vērtē kā kolaboracionistisku, tomēr viņš, ievērojot amata pilnvaras, ne tikai sekmēja baznīcas sovjetizāciju, bet arī izrādīja pretošanos padomju režīma interesēm un veicināja aktīvu draudžu dzīvi. 

A. Freijs 12.05.1939. apbalvots ar Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni.