Nozīmīga persona luterāņu baznīcas Latvijas PSR sovjetizācijas procesā. G. Turss īstenoja viltīgu piekāpības, diplomātijas un ciešas sadarbības politiku ar padomju okupācijas varas iestādēm, mēģinot uzlabot baznīcas stāvokli.
Gustavs Turss
mācītājs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) arhibīskaps
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Izglītība
Mācījies Lazdonas pagasta skolā, Rīgas Aleksandra un Pēterburgas Alekseja ģimnāzijās. G. Turss Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Ülikool) studējis jurisprudenci, bet no 1913. līdz 1918. gadam – teoloģiju. Studijas tomēr nepabeidza un bakalaura grādu neieguva. 1920. gadā tika ordinēts par mācītāju, apsoloties studijas pabeigt.
Profesionālā darbība
G. Turss 1920. gada rudenī sāka kalpot Bauskas draudzē un strādāja par ticības mācības skolotāju vidusskolā. Bija Bauskas pilsētas domes loceklis. G. Tursu varēja raksturot kā vienkāršu, praktizējošu lauku mācītāju bez dziļākiem teoloģiskiem uzskatiem. Kopā ar daudziem citiem mācītājiem 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanās kandidēja no labējās organizācijas “Kristīgā apvienība un strādnieki” saraksta. No 1928. līdz 1931. gadam bija LELB Virsvaldes loceklis. Pēc tam, kad 1943./1944. gada ziemā pret G. Tursu tika uzsākta izmeklēšana saistībā ar kādas vidusskolnieces pašnāvību, viņš 1944. gada pavasarī atstāja Bauskas draudzes mācītāja pienākumus. 1944. gada rudenī G. Turss devās uz Kurzemi un nesekmīgi mēģināja bēgt uz Vāciju. Vācu okupētajā Kurzemē 1945. gada pirmajā pusē viņš kalpoja par mācītāju Zemītes un Sātu draudzēs. 1945. gada vasarā, padomju okupācijas laikā, tika nosūtīts kalpot Alūksnes, Liepnas un Pokrovas draudzēs. G. Turss piekrita Reliģijas un kulta lietu padomes (RKLP) piedāvājumam uzņemties baznīcas vadītāja vietu saskaņā ar 1945. gada decembrī izstrādāto LELB vadības nomaiņas plānu. 1946. gada februāra beigās LELB arhibīskapa vietas izpildītāju Kārli Irbi un Virsvaldes locekļus Artūru Siļķi un Paulu Rozenbergu apcietināja, bet G. Tursu viņa senais draugs Alberts Virbulis un Virsvaldes kasieris Krišjānis Šlosbergs 8. martā “ievēlēja” par Virsvaldes locekli un arhibīskapa vietas izpildītāju. G. Turss aicināja draudžu locekļus pieņemt pozitīvu attieksmi pret komunistisko režīmu un sāka rīkot svētku dievkalpojumus padomju valsts svētku dienās. Kopā ar RKLP pilnvaroto Voldemāru Šeškenu 1947. gadā izstrādāja baznīcas Satversmi, kas atbilda padomju varas interesēm attiecībā uz baznīcu, paredzot tai “valsts baznīcas” lomu, izstrādāja un īstenoja stratēģiju Ģenerālās Sinodes norisei, kas legalizētu baznīcas pagaidu pārvaldi kā Virsvaldi un G. Tursu – kā arhibīskapu. 14.–15.03.1948. Ģenerālajā Sinodē, kuras dalībnieki bija saskaņoti ar RKLP un iespējamie protestētāji arestēti, G. Tursu vienbalsīgi ievēlēja par LELB Latvijas PSR arhibīskapu. G. Turss no 1946. līdz 1950. gadam nesekmīgi centās panākt Teoloģijas institūta izveidošanu, aicināja draudzes atbalstīt lauksaimniecības kolektivizāciju, lika mācītājiem no kancelēm aicināt piedalīties vēlēšanās. No 1950. gada G. Turss kļuva par aktīvu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Miera kustības locekli, piedalījās starptautiskās miera konferencēs, līdzīgas idejas izplatīja draudzēs, rīkoja īpašus miera dievkalpojumus, kas ievērojami aktivizēja draudžu dzīvi. 1951. gadā G. Tursam neizdevās mēģinājums reformēt baznīcas Satversmi, kas baznīcai būtu devis lielākas pašnoteikšanās iespējas, bet viņam pašam – nostiprināt stāvokli. Pēc tam G. Turss vairs Ģenerālās Sinodes nesasauca. No 60. gadu vidus parādījās aizvien izteiktāka neapmierinātība ar G. Tursu – gan no Reliģijas lietu padomes (RLP), gan no mācītāju puses. G. Turss aizvien biežāk realizēja politisku spēli, lai paplašinātu un nostiprinātu baznīcu, ieņēma kategoriskāku nostāju pret RLP, draudzēm deva padomus nepildīt vietējās varas rīkojumus. RKLP centās panākt G. Tursa atcelšanu no amata. 60. gadu otrajā pusē RLP uzskatīja, ka G. Turss baznīcu vada vienpersoniski, rīkojas pretrunā ar padomju okupācijas varai lojālās Virsvaldes lēmumiem, neinformē RLP par baznīcas dzīves notikumiem, pārkāpj padomju likumdošanu par reliģiskiem kultiem, ir zaudējis autoritāti draudžu un mācītāju vidū, saka “reakcionārus” sprediķus. 20.02.1968. prāvestu sanāksmē Alberts Freijs, pārstāvot mācītāju un draudžu viedokli, bet Pēteris Kleperis – RLP nostāju, pieprasīja G. Tursam atkāpties no arhibīskapa amata, ko G. Turss 23.03.1968. Ģenerālajā Sinodē arī izdarīja.
Nozīmīgākie jautājumi un problēmas
G. Turss centās izmantot padomju režīma labvēlīgo attieksmi pret sevi, lai uzlabotu baznīcas stāvokli, bet nespēja reāli ietekmēt ar baznīcu saistītus notikumus. Apveltīts ar labām aktiera spējām, viņš veikli manevrēja starp abām frontēm: baznīcu un padomju varu. Daudzos gadījumos viņa dziļākā motivācija bija aizstāvēt baznīcu un saglabāt tās aizvien sarūkošās iespējas. G. Turss aktīvi centās nodrošināt mācītājus ar teoloģiskās izglītības iespējām, cīnījās par draudžu īpašumu atjaunošanu un saglabāšanu, mēģināja panākt daudzu baznīcas iespieddarbu izdošanu, atbalstīja mācītājus, kuri atgriezās no apcietinājuma. Tajā pašā laikā G. Turss ļoti pozitīvi ārvalstu un trimdas pārstāvjiem izteicās par padomju iekārtu, reliģijas brīvību un baznīcas situāciju Latvijas PSR, pauda uzticību padomju okupācijas varai, bija instruments tās rokās.
Darbības nozīme
G. Tursu bieži sauca par “sarkano arhibīskapu”, nodevēju un komunistu. Tomēr viņš nebija tikai paklausīgs ierocis režīma rokās un “īsts padomju cilvēks”. Drīzāk G. Tursa personīgais viedoklis nelīdzinājās oficiālajās runās un rakstos paustajam. Ar viltīgu politiku viņš mēģināja atrast iespējas apspiestajai baznīcai piedalīties Latvijas PSR sabiedriskajās norisēs. Tomēr tā izrādījās neveiksmīga – LELB pozīcijas ļoti vājinājās. Fokusējoties tikai uz LELB izdzīvošanu, tai vairs neatlika garīgo resursu izdzīvot savu jēgu un radīt uzdevumus okupētās Latvijas sabiedrībai.
Apbalvojumi
1959. gadā komunistiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) Leipcigas Universitātes (Universität Leipzig) Teoloģijas fakultāte viņu iecēla par savu goda doktoru.