Lai novērstu saspīlēto situāciju un mazinātu latviešu iedzīvotāju neapmierinātību ar vācu civilpārvaldi Kurzemē, vācu karaspēka vadība 1944./1945. gadu mijā ieteica iecelt ģenerāli Rūdolfu Bangerski par latviešu pārvaldes vadītāju Kurzemē, līdz ar to simbolizējot Latvijas patstāvības atjaunošanas ievadīšanu. R. Bangerskis šo piedāvājumu noraidīja, jo tādā gadījumā viņš kļūtu par Vācijas valdības ierēdni, kurš atbildīgs iecēlējam. Pēc tam Okupēto austrumu zemju ministrs Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg) uzdeva ģenerālim Oskaram Dankeram izveidot nacionālo komiteju latviešu lietu pārvaldīšanai. Šo priekšlikumu pēc apspriešanās ar latviešu aprindām O. Dankers noraidīja, argumentējot, ka vācu ieceltai komitejai nekādas piekrišanas tautā un leģionā nebūšot.
Stāvoklis mainījās 21.01.1945., kad Kurzemes civilā pārvalde tika nodota SS (Schutzstaffel) reihsfīrera rokās. Februāra sākumā arī noskaidrojās, ka SS reihsfīrers “savulaik no Vadoņa latviešu jautājumā ir dabūjis brīvas rokas”. Kad 03.02.1945. R. Bangerskis ar SS Galvenās pārvaldes šefu Gotlobu Bergeru (Gottlob Berger) pārrunāja sava iesniegtā memoranda saturu, kura beigās R. Bangerskis bija uzstādījis prasības, ka Vācija neatzīst Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, Vācija joprojām uzskata Latviju par patstāvīgu un neatkarīgu valsti 17.06.1940. robežās, Vācija atzīst Latvijas pagaidu valdību par vienīgo suverēnās varas nesēju Latvijā.
R. Bangerskim radās (kļūdainais) iespaids, ka nacionālās komitejas veidošana SS paspārnē noritēs atšķirīgi, tā vairs nebūs vāciešiem pakļauta “pašpārvalde”. 06.02.1945. SS reihsfīrers Heinrihs Himmlers (Heinrich Luitpold Himmler) izdeva pavēli dibināt Nacionālo komiteju un izveidot civilo pārvaldi Kurzemē.