Lao Še bija izcilākais Ķīnas mandžūru (满族, Mǎnzú) mazākumtautības 20. gs. sākuma literāts. Savas dzīves laikā pieredzēja vairākas revolūcijas, radikālas, sociālās un kultūras vides izmaiņas. Līdzīgi saviem laikabiedriem, “Ceturtā maija” (五四运动, Wǔsì yùndòng) literārās kustības ietekmēts, viņš pievērsās rakstniecībai un savā daiļradē izmantoja baihuaveņ (白话文, Báihuàwén) jeb sarunvalodas rakstveida formu. Lao Še joprojām ir viens no autoriem, kura darbi visvairāk tiek tulkoti un lasīti ārpus Ķīnas.
Lao Še ir dzimis pēdējās Ķīnā valdošās Cjinu (清朝, Qīngcháo) dinastijas laikā (1644–1911) nabadzīgā mandžūru karognesēju (旗人, Qírén) ģimenē (tajā laikā pastāvošs sociālās un militārās elites iedalījums, katrs ar savas krāsas karogu). Lao Še savos darbos aprakstīja Pekinas nabadzīgo darbaļaužu dzīvi, kā arī ironizējot asi kritizēja nepotismu un korupciju ierēdņu vidū. Rakstniecībai Lao Še pievērsās 1924. gadā, kad līdz 1929. gadam strādāja Londonas Universitātes (University of London) Austrumu un Āfrikas studiju fakultātes ķīniešu valodas katedrā. Lao Še daiļradi visspēcīgāk ietekmēja Eiropas un Krievijas rakstnieki, piemēram, Čārlzs Dikenss (Charles Dickens), Henriks Ibsens (Henrik Ibsen), Augusts Strindbergs (August Strindberg), Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой), Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский) un citi. Lao Še ir sarakstījis 11 romānus, 6 prozas krājumus, vairāk nekā 20 lugas, kā arī popularizēja Sjanšen (相声, Xiàngsheng) – komiskas viena–divu aktieru izrādes. 24.08.1966., Kultūras revolūcijas (文化大革命, Wénhuà Dàgémìng; sociopolitiska kustība, kura apkaroja “četrus novecojumus” (四旧, Sì jiù) – novecojušās idejas, kultūru, paražas un ieradumus) nemieru laikā, nespējot pārciest “Sarkano aizsargu” jeb Hunveibinu (红卫兵, Hóng wèibīng) pazemojumu, Lao Še atņēma sev dzīvību Taipinhu (太平湖, Tàipínghú) ezerā Pekinā. Tāpat kā Lu Sjuņa darbi, arī Lao Še daiļrade tika aizliegta līdz Kultūras revolūcijas beigām. Pēc 1977. gada Lao Še atguva titulu “Tautas mākslinieks” un no jauna tika izdoti viņa darbi.