Lao Še bija izcilākais Ķīnas mandžūru (满族, Mǎnzú) mazākumtautības 20. gs. sākuma literāts. Savas dzīves laikā pieredzēja vairākas revolūcijas, radikālas, sociālās un kultūras vides izmaiņas. Līdzīgi saviem laikabiedriem, “Ceturtā maija” (五四运动, Wǔsì yùndòng) literārās kustības ietekmēts, viņš pievērsās rakstniecībai un savā daiļradē izmantoja baihuaveņ (白话文, Báihuàwén) jeb sarunvalodas rakstveida formu. Lao Še joprojām ir viens no autoriem, kura darbi visvairāk tiek tulkoti un lasīti ārpus Ķīnas.

Lao Še ir dzimis pēdējās Ķīnā valdošās Cjinu (清朝, Qīngcháo) dinastijas laikā (1644–1911) nabadzīgā mandžūru karognesēju (旗人, Qírén) ģimenē (tajā laikā pastāvošs sociālās un militārās elites iedalījums, katrs ar savas krāsas karogu). Lao Še savos darbos aprakstīja Pekinas nabadzīgo darbaļaužu dzīvi, kā arī ironizējot asi kritizēja nepotismu un korupciju ierēdņu vidū. Rakstniecībai Lao Še pievērsās 1924. gadā, kad līdz 1929. gadam strādāja Londonas Universitātes (University of London) Austrumu un Āfrikas studiju fakultātes ķīniešu valodas katedrā. Lao Še daiļradi visspēcīgāk ietekmēja Eiropas un Krievijas rakstnieki, piemēram, Čārlzs Dikenss (Charles Dickens), Henriks Ibsens (Henrik Ibsen), Augusts Strindbergs (August Strindberg), Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой), Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский) un citi. Lao Še ir sarakstījis 11 romānus, 6 prozas krājumus, vairāk nekā 20 lugas, kā arī popularizēja Sjanšen (相声, Xiàngsheng) – komiskas viena–divu aktieru izrādes. 24.08.1966., Kultūras revolūcijas (文化大革命, Wénhuà Dàgémìng; sociopolitiska kustība, kura apkaroja “četrus novecojumus” (四旧, Sì jiù) – novecojušās idejas, kultūru, paražas un ieradumus) nemieru laikā, nespējot pārciest “Sarkano aizsargu” jeb Hunveibinu (红卫兵, Hóng wèibīng) pazemojumu, Lao Še atņēma sev dzīvību Taipinhu (太平湖, Tàipínghú) ezerā Pekinā. Tāpat kā Lu Sjuņa darbi, arī Lao Še daiļrade tika aizliegta līdz Kultūras revolūcijas beigām. Pēc 1977. gada Lao Še atguva titulu “Tautas mākslinieks” un no jauna tika izdoti viņa darbi.

Lao Še vienīgais ģimenē prata lasīt un rakstīt. 1908. gadā rakstnieks sāka apmeklēt privātskolu, tad pārgāja uz Sjidžimeņ Otro Privāto pamatskolu (西直门私立第二小学, Xīzhímén Sīlì Dìèr Xiǎoxué), kas vairāk bija domāta mandžūru bērnu apmācībai. Pabeidzis pamatskolu, 1913. gadā Lao Še iestājās Pekinas Trešajā vidusskolā (北京第三中学, Běijīng Dìsān Zhōngxué), kur mācījās vien dažus mēnešus un finansiālu grūtību dēļ bija spiests izstāties. Tajā pašā gadā viņš uzsāka mācības Pekinas Pedagoģijas skolā (北京师范学校, Běijīng Shīfàn Xuéxiào), kur par valsts līdzekļiem mācījās līdz 1918. gadam.

Pēc skolas absolvēšanas, 1918.–1924. gadā, Lao Še strādāja dažādās izglītības iestādēs Pekinā un Tieņdzjiņā. Šajā laikā Lao Še sāka mācīties angļu valodu kristiešu misionāru sponsorētajā Londonas Misionāru biedrībā (London Missionary Society) un 1922. gadā tika kristīts. 1824. gadā Lao Še dzīvē bija radošās darbības sākumpunkts. Uzturoties Londonā, Lao Še saskārās ar britu sinofobiju, kas ietekmēja viņa pirmos darbus – “Vecā Džana filozofija” (老张哲学, Lǎozhāng Zhéxué, 1926), “Skolotājs Džao teica” (赵子曰, Zhàozǐ Yuē, 1927) un “Ma kungs un viņa dēls” (二马, Ėrmǎ, 1929). Šeit Lao Še iepazinās ar literatūrzinātnieku, metodiķi, tulkotāju un antropologu pulkvedi Klementu Egertonu (Colonel Frederick Clement Christie Egerton), kurš viņu iepazīstināja ar Eiropas literatūru. Ar Lao Še palīdzību tika pabeigts Minu dinastijas (明朝, Míng cháo) laikmeta (1368–1644) romāna “Plūmes zieds zelta vāzē” jeb “Dzjiņpinmei” (金瓶梅, Jīnpíngméi, 1617) pirmais tulkojums angļu valodā.

1929. gadā, pirms atgriešanās dzimtenē, Lao Še devās uz Singapūru, kur dažus mēnešus strādāja par pasniedzēju Singapūras Aizjūras Ķīniešu augstskolā (新加坡华侨中学, Xīnjiāpō huáqiáo zhōngxué). Šajā laikā viņš sarakstīja nākamo darbu bērnu prozas stilā – “Sjaopo dzimšanas diena” (小坡的生日, Xiǎopō de Shēngrì, 1929). Pēc atgriešanās Ķīnā, 1930.–1933. gadā, Lao Še mācīja Dzjinaņas Universitētē (济南大学, Jǐnán Dàxué) un Cjindao Universitātē (青岛大学, Qīngdǎo Dàxué) Šaņdunas provincē. Laika posms no 1933. līdz 1937. gadam bija visradošākais periods Lao Še daiļradē. Viņš sarakstīja lielāko daļu no visiem īsprozas darbiem un novelēm, piemēram, “Šķiršanās” (离婚, Líhūn, 1933), ”Mēnessirpis” (月牙儿, Yuèyáer, 1935), “Šis mans mūžs” (我的这一辈子, Wǒde Zhè Yībèizi, 1937), kā arī zināmāko darbu – “Rikša” (骆驼祥子, Luòtuó Xiángzi, 1937).

1938. gadā Lao Še tika ievēlēts par Visķīnas literāro un mākslas aprindu pretjapāņu agresijas asociācijas (中华全国文艺界抗敌协会, Zhōnghuá Quánguó Wényìjiè Kàngdí Xiéhuì) priekšsēdētāju. 1946. gadā viņš devās pieredzes apmaiņā uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur pabeidza rakstīt romānu “Četras paaudzes zem viena jumta” (四世同党, Sìshì Tóngdǎng, 1946). 1949. gadā, pēc Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanas, Lao Še atgriezās dzimtenē, kur turpināja darbu rakstniecībā, kā arī 1953. gadā tika ievēlēts par Visķīnas literāro un mākslas aprindu asociācijas (全国文联委员, Quánguó Wénlián Wěiyuán) viceprezidentu.

Autors pirmos darbus sarakstīja Londonā, Č. Dikensa darbu “Pikvika kluba piezīmes” (Pickwick Papers, 1836) un “Nikolass Niklbijs” (Nicholas Nickelby, 1839) ietekmē. Lao Še darbs “Vecā Džana filozofija” – satīrisks romāns par tā laika Ķīnas sabiedrību, kurā stāstīts par bijušo valsts ierēdni Džanu, kurš vienlaikus ir gan skolas direktors, gan veikalnieks. Skolēniem viņš māca savu dzīves filozofiju – tiekšanās pēc bagātības ar jebkuru līdzekļu palīdzību, nedomājot par citu cilvēku ciešanām.

Darbā “Skolotājs Džao teica” Lao Še parāda Pekinas pilsētas un lauku dzīvi, izsmej liekulīgos moralizētājus un izrāda līdzjūtību vājākajiem. Galvenais varonis ir neizglītots un samaitāts jaunietis, kurš savas dienas aizvada ķīniešu tradicionālās galda spēles Madžongs (麻将, Májiàng) zālēs un operas namos, neredzot sabiedrībā notiekošās kardinālās izmaiņas. Darba “Ma kungs un viņa dēls” sižets norisinās Londonā un apraksta abu galveno varoņu – tēva un dēla – neveiksmīgo dzīves pieredzi tā laika sinofobiskajā angļu sabiedrībā. Autors parādīja kraso atšķirību starp Ķīnas un Anglijas sabiedrību, uzsverot savas valsts pārspīlēti fatālistisko tradicionālumu un paužot aizvainojumu par Rietumu sinofobisko attieksmi.

“Rikša” ir Lao Šē viszināmākais darbs. Šī traģēdija stāsta par stipru, jaunu, optimisma pilnu cilvēku, kurš Pekinā strādā par rikšu. Viņa dzīvē ir trīs lieli pacēlumi un trīs kritumi, kuru rezultātā viņš padodas un galēji degradējas. Šis darbs parāda individuālās cīņas bezcerīgumu korumpētā sabiedrībā. “Četras paaudzes zem viena jumta” ir autora visapjomīgākais romāns trīs daļās, kas apraksta dažādu sabiedrības slāņu Pekinā ciešanas un pretošanās mēģinājumus Japānas agresoru patvaļai. “Tējas Nams” (茶馆, Cháguǎn, 1957) ir viszināmākā Lao Še luga. Tā tiek uzskatīta par modernās Ķīnas visizcilāko teātra sniegumu, kurā tējas nams ir sabiedrības mikrokosmisks attēlojums trīs dažādos vēsturiskos periodos.

Būdams viens no pazīstamākajiem 20. gs. sākuma reālisma žanra prozaiķiem Ķīnā, Lao Še ir pirmais, kurš apraksta tā laika sociopolitiskos procesus, tādēļ viņa daiļrade un tās pētniecība joprojām ir aktuāla kā Āzijā, tā Eiropā. Līdzīgi Lao Sjuņam, Ķīnā pastāv Lao Še literatūrai veltīta pētniecības institūcija – Lao Še studiju asociācija (中国老舍研究会, Zhōngguó Lǎoshě Yánjiūhuì).

Lao Še daiļrade ir izraisījusi interesi kino un teātra režisoru vidū. Kinorežisora Lin Dzifena (凌子风, Líng Zifēng) darba “Rikša” 1982. gada ekranizācija 1983. gadā piedalījās Čikāgas starptautiskajā filmu festivālā (Chicago International Film Festival). Ir ekranizēti arī daudzi citi darbi, kuri ir īpaši iemīļoti Ķīnā, piemēram, “Tējas nams”, “Mēnessirpis”, “Šķiršanās” un citi.

Lao Še luga “Tējas nams” tika izrādīta gan Ķīnas, gan ārvalstu teātros, piemēram, Kanādā, ASV, Japānā, Vācijā, Šveicē, Francijā un citur. 

Viņa darbi arī ir tulkoti vairākās valodās, piemēram, angļu, franču, vācu, krievu, japāņu u. c., arī latviešu. 1963. gadā Latvijā tika izdots darbs “Rikša” (tulkojuši Edgars Katajs un Jānis Čākurs), kura priekšvārdā ir Lao Še personīgi veltīta pateicības vēstule tulkotājiem. 1986. gadā tika izdots darbu “Piezīmes par kaķiešu pilsētu” (猫城记, Māochéng Jì, 1932), “Mēnessirpis” un “Saulesgaisma” (阳光, Yángguāng) Ēvalda Stroda tulkojums no krievu valodas.

1999. gadā Lao Še dzimtajās mājās Pekinā tika ierīkots memoriālais muzejs (老舍纪念馆, Lǎoshě Jìniànguǎn). 2016. gadā Ķīnas Rakstnieku federācija Pekinā atklāja Lao Še literatūras institūtu (老舍研究院, Lǎoshě Yánjiùyuàn). Kopš 1999. gada Pekinas Rakstnieku federācija (北京市文联, Běijīngshì Wénlián) reizi trijos gados piešķir Lao Še literatūras balvu (老舍文学奖, Lǎoshě Wénxuéjiǎng) prozas, romānu, teātra un filmu scenāriju autoriem. Šī literatūras balva ir viena no valsts augstākajiem apbalvojumiem.