Ķīnas mjao etniskās izcelsmes 20. gs. sākuma rakstnieks, dzejnieks, esejists, izglītības darbinieks. Pēc 1949. gada – antikvāru vērtslietu un mākslas eksperts. Šeņ Cunveņs nebija saistīts ar tā laika literārajām un politiskajām kustībām. Viņš ticēja, ka mazākumtautību kultūru un folkloru apzināšana, nevis pastiprināta kontaktu meklēšana ar Rietumiem, ir “jaunās Ķīnas” veidošanas pamatprincips, kā arī uzskatīja, ka politika ir nesavienojama ar literatūru un mākslu.
Šeņ Cunveņs ir dzimis militārpersonas ģimenē. Atšķirībā no laikabiedriem, kuri pievērsās pilsētas dzīves un trūcīgo iedzīvotāju nedienu aprakstam, Šeņ Cunveņa darbos dominē psiholoģiski dinamisks zemnieku rakstura un detalizēts Hunaņas lauku atainojums.
Šeņ Cunveņs rakstniecībai pievērsās 1924. gadā un savus darbus publicēja mēnešizdevumos “Daiļliteratūra” (小说月刊, Xiǎoshuō Yuèkān) un “Jauns Mēness” (新月月刊, Xīnyuè Yuèkān). Šeņ Cunveņa daiļradi ietekmēja gan Eiropas un Krievijas, gan Ķīnas tradicionālās un modernās literatūras – Džou dinastijas (周, Zhōu, 1046.–256. p. m. ē.) daoistu filozofa Džuandzi (庄子/莊子, Zhuāngzi), dzejnieka Cju Juaņa (屈原, Qūyuán), Džou Dzuožeņ (周作人, Zhōu Zuòrén) un īpaši Lu Sjuņa (鲁迅/魯迅, Lǔxùn) – darbi.
Autors uzturēja kontaktus ar Pekinas Universitātes (北京大学, Běijīng Dàxué) studentiem, un tas paplašināja viņa redzesloku ārzemju literatūras sfērā. Vairāki autori, piemēram, Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Dante Aligjēri (Dante Alighieri), Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio), Ivans Turgeņevs (Иван Сергеевич Тургенев) u. c., atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa daiļradi.
Būdams apolitisks, 1949. gada sākumā Šeņ Cunveņs izpelnījās smagu kritiku. Viņš saņēma draudu pilnas vēstules un tika kritizēts propagandas plakātos – tika dēvēts par nodevēju un jaunās Ķīnas pretinieku. Tas rakstniekam bija smags psiholoģisks trieciens, kas noveda līdz pašnāvības mēģinājumam, pieliekot punktu viņa rakstnieka karjerai. Līdzīgi kā daudzu citu rakstnieku daiļrade, arī Šeņ Cunveņa darbi no 1949. līdz 1978. gadam Ķīnas Tautas Republikā un Taivānā (līdz 1986. gadam) bija aizliegti.