Ķīnas mjao etniskās izcelsmes 20. gs. sākuma rakstnieks, dzejnieks, esejists, izglītības darbinieks. Pēc 1949. gada – antikvāru vērtslietu un mākslas eksperts. Šeņ Cunveņs nebija saistīts ar tā laika literārajām un politiskajām kustībām. Viņš ticēja, ka mazākumtautību kultūru un folkloru apzināšana, nevis pastiprināta kontaktu meklēšana ar Rietumiem, ir “jaunās Ķīnas” veidošanas pamatprincips, kā arī uzskatīja, ka politika ir nesavienojama ar literatūru un mākslu. 

Šeņ Cunveņs ir dzimis militārpersonas ģimenē. Atšķirībā no laikabiedriem, kuri pievērsās pilsētas dzīves un trūcīgo iedzīvotāju nedienu aprakstam, Šeņ Cunveņa darbos dominē psiholoģiski dinamisks zemnieku rakstura un detalizēts Hunaņas lauku atainojums.

Šeņ Cunveņs rakstniecībai pievērsās 1924. gadā un savus darbus publicēja mēnešizdevumos “Daiļliteratūra” (小说月刊, Xiǎoshuō Yuèkān) un “Jauns Mēness” (新月月刊, Xīnyuè Yuèkān). Šeņ Cunveņa daiļradi ietekmēja gan Eiropas un Krievijas, gan Ķīnas tradicionālās un modernās literatūras – Džou dinastijas (周, Zhōu, 1046.–256. p. m. ē.) daoistu filozofa Džuandzi (庄子/莊子, Zhuāngzi), dzejnieka Cju Juaņa (屈原, Qūyuán), Džou Dzuožeņ (周作人, Zhōu Zuòrén) un īpaši Lu Sjuņa (鲁迅/魯迅, Lǔxùn) – darbi.

Autors uzturēja kontaktus ar Pekinas Universitātes (北京大学, Běijīng Dàxué) studentiem, un tas paplašināja viņa redzesloku ārzemju literatūras sfērā. Vairāki autori, piemēram, Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Dante Aligjēri (Dante Alighieri), Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio), Ivans Turgeņevs (Иван Сергеевич Тургенев) u. c., atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa daiļradi.

Būdams apolitisks, 1949. gada sākumā Šeņ Cunveņs izpelnījās smagu kritiku. Viņš saņēma draudu pilnas vēstules un tika kritizēts propagandas plakātos – tika dēvēts par nodevēju un jaunās Ķīnas pretinieku. Tas rakstniekam bija smags psiholoģisks trieciens, kas noveda līdz pašnāvības mēģinājumam, pieliekot punktu viņa rakstnieka karjerai. Līdzīgi kā daudzu citu rakstnieku daiļrade, arī Šeņ Cunveņa darbi no 1949. līdz 1978. gadam Ķīnas Tautas Republikā un Taivānā (līdz 1986. gadam) bija aizliegti.

Salīdzinājumā ar laikabiedriem, kuriem bija iespēja studēt ārzemēs, Šeņ Cunveņs ieguva tikai pamatskolas izglītību. 20. gs. pirmajās divās desmitgadēs, salīdzinot ar citiem Ķīnas reģioniem, izglītības ziņā Rietumhunaņa bija visai atpalikusi, tikai 1914. gadā tika uzbūvēta pirmā modernā pamatskola. 1908. gadā viņš sāka mācīties ģimenes vadītā privātskolā, kurā tika pielietotas novecojušas mācību metodes, piemēram, klasisko kanonu iekalšana un miesas sodi. Tā vietā, lai mācītos telpās, Šeņ Cunveņs devās brīvā dabā, ielūkojās apkārt notiekošajā, kas spēcīgi ietekmēja viņa daiļradi. Kopš agras bērnības Šeņ Cunveņam patika lasīt, un ar mājskolotāju palīdzību viņš apguva kaligrāfijas mākslu. 1915. gadā Šeņ Cunveņs iestājās Fenhuanas pilsētas pamatskolā, kurā mācījās līdz 1917. gadam.

Ķīnas Republikas perioda laikā (1912–1949) Šeņ Cunveņs piecus gadus dienēja armijas rezervistu rindās. 1922. gadā, pēc dienesta beigām, rakstnieks devās uz galvaspilsētu, lai iestātos Pekinas Universitātē, taču pamatskolas izglītība, svešvalodu nezināšana, ierobežotie līdzekļi un nenokārtotais iestājeksāmens neļāva to paveikt. Nākamajā gadā viņš mēģināja iestāties Jendzjiņas Universitātē (燕京大学, Yànjīng Dàxué), bet to pašu iemeslu dēļ cieta neveiksmi, tādēļ Šeņ Cunveņs pieteicās par brīvklausītāju Pekinas Universitātē.

1924. gadā Pekinas mēnešizdevumos “Daiļliteratūra” (小说月刊,  Xiǎoshuō Yuèkān) un “Jauns Mēness” (新月月刊, Xīnyuè Yuèkān) Šeņ Cunveņs sāka publicēt savas pirmās esejas un stāstus – “Nenosūtītā vēstule” (一封未曾付邮的信, Yīfēng Wèicéng Fùyóu de Xìn, 1924) un “Es viņu ienīstu tāpēc, ka...” (我恨他的是..., Wǒ Hèn Tā de shì..., 1924). Viņa darbi piesaistīja tā laika ietekmīgākās literatūras asociācijas “Jaunā mēness asociācijas” jeb “Sjiņjueše” (新月社, Xīnyuèshè) priekšsēdētāja Hu Ši (胡适, Húshì) uzmanību. Tas pavēra ceļu Šeņ Cunveņa mācībspēka karjerai 20 gadu garumā.

1925. gadā vienā no tā laika četriem lielākajiem laikrakstu pielikumiem “Pekinas Avīze” jeb “Dzjiņbao” (京报, Jīngbào) Šeņ Cunveņs publicēja savus īsprozas darbus, esejas un dzejas – “Parasts stāsts” (平凡的故事, Píngfán de Gùshì, 1925), “Pavasara mēness” (春月, Chūn Yuè, 1925), “Ejot uz kapiem” (到坟墓去, Dào Fénmù Qù, 1925) un citus. Laika posmā no 1922. līdz 1929. gadam Šeņ Cunveņs uzturējās Pekinā un turpināja izdot savus darbus. 1929. gadā viņš lasīja literatūras lekcijas Ķīnas Vusuņ Institūtā (吴淞中国公学, Wúsōng Zhōngguó Gōngxué) un iemīlējās studentē Džan Džaohe (张兆, Zhāng Zhàohé), kuru pēc diviem gadiem apprecēja.

1930. gadā Šeņ Cunveņs sāka strādāt Cjiņdao Universitātē (国立青岛大学, Guólì Qīngdǎo Dàxué). Šajā laikā viņš publicēja vairāk nekā 20 īsprozas darbus: “Marmora laiva” (石子船, Shízǐ Chuán, 1931), “Tīģera mazulis” (虎雏, Hǔ Chú, 1931) un citus. Laiks no 1930. līdz 1934. gadam bija visražīgākais daiļrades periods, tajā autors uzrakstīja vairākus stilistiski iespaidīgus darbus, piemēram, “Alises piedzīvojumi Ķīnā” (阿丽斯中国游记, Ālìsī Zhōngguó Yóujì, 1928), “Garā Upe” (长河, Chánghé, 1943) un viszināmāko – “Robežpilsēta” (边城, Biānchéng, 1934).

1949. gadā pēc naidīgas kritikas Šeņ Cunveņs atkāpās no pasniedzēja amata Fužeņas Universitātē (辅仁大学, Fǔrén Dàxué) un bija spiests uzrakstīt atvainošanās vēstuli Komunistiskajai partijai par savu apolitisko nostāju. Ar to arī beidzās viņa rakstnieka karjera.

1950. gadā Šeņ Cunveņs tika iecelts par Ķīnas Nacionālā muzeja (中国国家博物馆, Zhōngguó Guójiā Bówùguǎn) kuratoru. Šajā laika periodā viņš nodevās Ķīnas agrīnās jauno laiku materiālās kultūras un mākslas pētniecībai, kā arī sarakstīja vairākus pētnieciskus darbus par glazētajiem traukiem (1954?), tekstildizainu (1957), Tanu (唐代, Tángdài, 618–907) un Sunu (宋代, Sòngdài), 960–1279) laikmeta spoguļiem (1958), Minu dinastijas (明代, Míngdài, 1368–1644) brokātu (1959) un citiem.

1978. gadā, pēc rakstnieka politiskās rehabilitācijas, viņš kļuva par Ķīnas Sociālo zinātņu akadēmijas (中国社会科学院, Zhōngguó Shèhuì Kēxuéyuàn) vēstures institūta pasniedzēju.

Šeņ Cunveņs bija Ķīnas Republikas perioda visražīgākais rakstnieks. Autora darbus visvairāk ietekmēja bērnībā redzētās lauku un cilvēku ikdienas dzīves ainas, dzirdētie stāsti un klejojumu laiks rezervistu pulkā. Rakstnieka meistardarbos ietilpst “Robežpilsēta”, “Garā upe” un “Alises piedzīvojumi Ķīnā”. Daudzi autora aktīvākajā daiļrades periodā tapušie darbi atklāj Rietumhunaņas neskarto lauku ainavu, vietējo ciematu iedzīvotājus, kā arī mjao tautības kultūru un folkloru.

Darbs “Robežpilsēta” ir Šeņ Cunveņa nozīmīgākais prozas žanra sniegums, kas Mao Dzeduna (毛澤東, Máo Zédōng) režīma laikā tika aizliegts. Tas stāsta par 13 gadus vecu lauku meiteni Cui Cui, kuru pēc mātes nāves audzina viņas vectēvs. Lai nodrošinātu mazmeitai stabilu un drošu laulību, viņš līgavaiņa meklējumos dodas uz blakusesošo Čaduņas pilsētu (茶峒, Chádòng). Pārcēlāja Šuņ Šuņ ģimenē ir divi dēli – Tieņbao un Nuosuns, un vecākāis Tieņbao tiek izvēlēts kā precinieks, taču Cui Cui nepiekrīt, jo ir iemīlējusies jaunākajā dēlā. Nedaudz vēlāk Tieņbao noslīkst, un Cui Cui vectēvs aiz bēdām mirst. Pēc strīda ar tēvu Nuosuns pamet pilsētu, un Šuņ Šuņ pieņem meiteni savā ģimenē. Darba nobeigums ir nenoteikts – tas rosina lasītāju pašu iztēloties, vai Nuosuns atgriezīsies pie Cui Cui. Darbu caurvij daoismam raksturīgā cilvēku un dabas harmonija. Rakstnieks attēlo asociācijas raisošus mežainus upes krastus, ciematus un gadalaiku maiņu, un to ir iespējams salīdzināt ar ķīniešu tradicionālo dzeju un ainavu glezniecību.

Darba “Garā upe” sižets norisinās idilliskā un noslēgtā mazpilsētā pie Čenhe upes. Pēkšņais “jaunās dzīves” uzplaukums apdraud līdz šim ierasto cilvēku dzīves ritumu. Lai arī darbā dominē harmoniski dabas apraksti, taču ir jaušamas gaidāmās pārmaiņas un cilvēku satraukums.

Darbs “Alises piedzīvojumi Ķīnā” ir turpinājums angļu rakstnieka Lūisa Kerola (Lewis Carroll) romāna “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē” (Alice’s Adventures in Wonderland) varoņu Alises un Baltā Truša piedzīvojumiem dažādās Ķīnas lielpilsētās un ciematos, kurās viņi sastopas ar nepierastiem, interesantiem un arī nežēlīgiem notikumiem.  

Šeņ Cunveņa 20. gs. 40. gadu perioda darbos tiek aplūkoti zemapziņas plūsmas procesi, kā arī neskaidrā robeža starp sapņiem un realitāti, piemēram, “Skatoties uz varavīksni” (看虹录, Kàn Hóng Lù, 1943).

Autora nozīmīgākie īsprozas krājumi ir “Pavasara laterna” (春灯集, Chūn Dēng Jí, 1943) un “Melnais fēnikss” (黑凤集, Hēi Fèng Jí, 1943).

Daudzus prozaiķus un dzejniekus ir ietekmējuši Šeņ Cunveņa darbi, piemēram, Haņ Šaogun (韩少功, Hán Shǎogōng), Li Guaņtieņ (李廣田, Lǐ Guǎngtián), Bieņ Džiliņ (卞之琳, Biàn Zhīlín), Sjao Cjeņ (蕭乾, Xiāo Qián), Džun Ačen (钟阿城，Zhōng Āchéng) un citus. Balstoties uz zviedru sinologa Jērana Malmkvista (Nils Göran David Malmqvist) informāciju, 1988. gadā Šeņ Cunveņs kā pirmais Ķīnas autors tika izvirzīts Nobela prēmijai (Nobelpriset) literatūrā. Taču sakarā ar rakstnieka nāvi tā paša gada maijā balvu piešķīra ēģiptiešu rakstniekam Nagībam Mahfūzam (نجيب محفوظ‎, Nagīb Maḥfūẓ).

Pēc Šeņ Cunveņa darba “Robežpilsēta” režisors Lins  Dzifens (凌子风, Líng Zifēng) 1984. gadā uzņēma tāda paša nosaukuma filmu. 1985. gadā šī ekranizācija Monreālas pasaules filmu kinofestivālā (Montréal World Film Festival) ieguva “Zelta Gaiļa” (Golden Rooster) balvu vairākās nominācijās.

Autora darbi ir tulkoti vairākās valodās, piemēram, angļu, franču, vācu, krievu, zviedru, japāņu un citās.

1991. gadā Hunaņas provinces valdība Š. Cunveņa dzimtās mājas iekļāva īpaši aizsargājamo kultūras objektu sarakstā. Pateicoties autora popularitātei, Fenhuana ir šīs provinces visapmeklētākā vieta. 28.12.2012. mjao un tudzja tautību autonomā reģiona Dzjišou Universitātē (吉首大学, Jíshǒu Dàxué) tika atklāts Š. Cunveņa memoriālais muzejs.