Romāns “Robežpilsēta” ir autora populārākais un izcilākais darbs. Tas ir idilles meistardarbs, kas parāda apkārtējās dabas skaistumu, ciemata iedzīvotāju savstarpējo attiecību harmoniju, tradīciju un paražu saglabāšanu ikdienas dzīvē. Savā būtībā tā ir pastorāle par lauku cilvēku tikumību, mazākumtautību neparastajām paražām un senajām zemniecības metodēm Hunaņas provinces tālajā rietumu daļā. 

Slavenais ķīniešu rakstnieks Vans Dzencji (汪曾祺, Wāng Zéngqí) savā darbā “Mans skolotājs Šeņ Cunveņs” (我的老师沈从文, Wǒ de Lǎoshī Shén Cóngwén, 2009) atzīmēja, ka autora romāns ir tiešs viņa autobiogrāfijas atspoguļojums. Darbā dominē dažādu robežu ideja, piemēram, starpvaldību (Cjinu monarhijas gāšana, revolūcija un pilsoņu karš), laika (vecā un jaunā Ķīna) un kultūru robežas ­– mjao (苗族, Miáozú) un haņu (汉族, Hànzú) etniskās grupas. Vienā no savām esejām autors raksta, ka vēlētos parādīt cilvēka dzīves skaistumu, veselību un dabiskumu, taču viņa ideja nav saistīta ar to, lai lasītājs dotos ceļojumā uz “Persiku ziedu avotu” (桃花源, Táohuā Yuán, 421), kas ir dzejnieka Tao Juaņmina (陶渊明, Táo Yuānmíng) visslavenākā fabula par utopiju. Autora nolūks ir likt lasītājam aizceļot 700 li (1 li Senajā Ķīnā bija 300 vai 360 soļi) augšup pa upi uz nelielu pilsētiņu pie vienkāršajiem ļaudīm, kuru pasaule diemžēl jau ir iznīcināta, bet stāstījuma gaitā var piedzimt no jauna. Viens no faktoriem, kas mudināja autoru sākt rakstīt “Robežpilsētu”, ir Pērlas Bakas (Pearl S. Buck) darba “Labā zeme” (The Good Earth, 1931) panākumi. Š. Cunveņs ar savu darbu vēlējās parādīt Ķīnas tradicionālo kultūru lauku rajonos. No vēsturiskā skatījuma Rietumhunaņa saistās ar mjao mazākumtautību – Fenhuana (凤凰, Fènghuáng) ir viens no galvenajiem šīs tautas apmešanās centriem. Minu un Cjinu dinastijas laikā pret mjao tika vērstas plašas apspiešanas un iznīcināšanas kampaņas. Autors savus darbus veltīja tieši šai mazākumtautībai. “Robežpilsētā” esošā dzīves apziņa, priekšstati par skaistumu, cilvēka un dabas savstarpējā harmonija ir balstīta uz senās Ču (楚, Chǔ) valsts kultūru, kura atradās pašreizējās Hubejas provinces teritorijā, Džou dinastijas (770.–256. g. p. m. ē.) laikā. Š. Cunveņs balstās uz dzejas krājuma “Ču valsts dziesmas” (楚辞, Chǔ cí, 3. gs. p. m. ē.) idejām.

Romāns balstās gan uz tradicionālās kultūras estētisko valodu (tradicionālajām operām un dzejas rindām), gan klejojumu laikā gūtajiem iespaidiem (skatiem, aromātiem un skaņām). Autors meistarīgi apvieno gūtos iespaidus, liekot šai mierpilnajai vietai atdzīvoties.

Darbs stāsta par pilsētiņu, kura atrodas ļoti tālu no ārpasaules, un nokļūšana līdz tai var būt arī briesmu pilna – krāces upē, laupītāju uzbrukumi tirgotājiem un citi šķēršļi. Ar īpašu uzmanību izveidoti visi romāna tēli: vecais pārcēlājs, viņa mazmeita Cui Cui (翠翠, Cuì Cuì), abi brāļi Nuosuns (傩送, Nuó Sòng) un Tieņbao (天保,  Tiān Bǎo), kā arī viņu tēvs Šuņ Šuņs (顺顺, Shùn Shùn). Varoņi simbolizē vienkāršību, pieticību, mieru, labestību un laimi. Tie dzīvo tālu no pilsētas augstā klintī baltas pagodas pakājē. Romāna norises vietai – kalnam, upei un pagodai – ir kosmogoniska nozīme, kas cieši saistīta ar filozofiski–reliģiskajiem daoisma (道教, Dàojiào) principiem par dabisko pasaules ritējumu. Upes simbols, kas caurvij visu romānu, ir attiecināms uz laika ritējumu bezgalībā, kā arī cilvēka attīrīšanos no visa pasaulīgā. Visā darbā ir jūtams liriski muzikāls dabas – putnu, ūdens, bambusa biržu un kukaiņu – dziedājums. Arī romāna varoņi – Tieņbao un Nuosuns – ar mjao tautas dziesmām cenšas iekarot Cui Cui sirdi. Tēliem Š. Cunveņa daiļradē ir atvēlēta īpaša vieta, piemēram, Šuņ Šuņa prototips ir viens no autora tēvočiem. Savukārt galvenās varones Cui Cui prototips ir meitene, kura strādāja vilnas izstrādājumu veikalā un kuru autors ieraudzīja, kad devās klejojumos Hunaņas provincē. Romānā Cui Cui ir visa skaistā ideāls. Savās esejās autors bieži vien piemin trīs sievietes: savu studenti un vēlāk sievu Džan Džaohe (张兆和, Zhāng Zhàohé), rakstnieci Din Linu (丁玲, Dīng Líng) un ideālo Cui Cui tēlu. Paralēli utopijas atainojumam romānā tiek aprakstītas traģēdijas, piemēram, Cui Cui mātes un tēva traģiskā bojāeja tieši pēc viņas piedzimšanas, viņas vecātēva pēkšņā nāve un Šuņ Šuņa dēla bojāeja, noslīkstot upē. Pēc autora domām, dzīve saskaņā ar dabu (自然, Zìrán) un darba prieku ir nepieciešama arī mūsdienās.

Romānā stāstīts par 13 gadus vecu meiteni Cui Cui un viņas vectēvu, kuri dzīvo nomaļā kalnu ciematā netālu no Čaduņas (茶峒, Chádòng) pilsētas. Pūķa laivu festivāla (端午节, Duānwǔ Jié) svinību laikā Cui Cui nejauši sastopas ar jaunu puisi vārdā Nuosuns, kurš viņai iepatīkas, taču puiša vecākais brālis Tieņbao jau pirms gada bija nodomājis meiteni precēt. Tā vietā, lai pēc vietējām tradīcijām cīnītos divkaujā par meitenes sirdi, abi izlemj to atrisināt godīgā veidā – savaldzināt Cui Cui ar tautas dziesmām, ļaujot viņai pašai izdarīt izvēli. Saprotot, ka Cui Cui vairāk patīk jaunākā brāļa dziesmas, skumju nomāktais Tieņbao ar laivu nolemj doties prom. Pāris dienas vēlāk meitenes vectēvs uzzina, ka Tieņbao ir gājis bojā, noslīkstot upē. Pēc skumjā notikuma abu brāļu tēvs Šuņ Šuņs uzskata, ka vecākā dēla nāve atstājusi meitenes vectēvu vienaldzīgu, tādēļ vairs nevēlas, ka Nuosuns apprec Cui Cui. Bēdu sagrauztais vectēvs ar Cui Cui atgriežas mājās. Naktī uznāk spēcīga vētra, kura aiznes vectēva plostu un sagrauj aiz mājas esošo pagodu. Nākamajā rītā Cui Cui atklāj, ka viņas vectēvs ir miris un Nuosuns pēc strīda ar tēvu dusmās ir devies prom. Šuņ Šuņs pārvar savu aizvainojumu pret Cui Cui vectēvu un pieņem meiteni savā ģimenē. Romāns lasītājam uzdod jautājumu – vai Nuosuns atgriezīsies pie Cui Cui?

Darba manuskripts pirmo reizi tika publicēts no 01.01.1934. līdz 19.04.1934. laikrakstā “Valsts Ziņu Nedēļas Avīze” (國聞週報/国闻周报, Guó Wén Zhōubào).

20. gs. 80. gados pēc “Lielās atvēršanas reformas” daudzi rakstnieku darbi, kas Mao Dzeduna (毛泽东, Máo Zédōng) laikā bija aizliegti, atkal ieguva lasītāju un pētnieku uzmanību. Tajā laikā gan Ķīnā, gan ārzemēs, kur atradās ķīniešu diaspora, sākās pastiprināta interese par Š. Cunveņa darbiem, kurus pārsvarā pētīja rietumu un Japānas literatūras zinātnieki. Ķīniešu valodā izdotais starptautiskais žurnāls “Āzijas Nedēļas Laikraksts” (亚洲周刊, Yàzhōu Zhōukān) 1999. gada jūnija izdevumā darbu “Robežpilsēta” ierindoja otrajā vietā aiz Lu Sjuņa (鲁迅, Lǔ Xùn) darba “Sauciens” (呐喊, Nàhǎn, 1923) starp 20. gs. 100 labākajiem ķīniešu darbiem.

Darbs ir tulkots japāņu, angļu, krievu, vācu, franču u. c. valodās, kā arī iekļauts vairākās mācību grāmatās. 2020. gada aprīlī darbs “Robežpilsēta” tika iekļauts Ķīnas Tautas Republikas Izglītības ministrijas izdotajā pamatskolas un vidusskolas skolēnu obligātās literatūras sarakstā.