L. Še pieredzēja vairākas sociālpolitiskās, ekonomiskās un sabiedrības iekārtu maiņas: pēdējās monarhu – Cjiņu dinastijas (清朝, Qīngcháo, 1644–1911) – beigas, “Ceturtā maija kustības” (五四运动, Wǔsì Yùndòng) rašanos, Ķīnas Republikas laiku (1912–1949), japāņu iebrukumu Ķīnā (1937–1945) un Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanu, kas būtiski izšķīra valsts likteni. L. Še darbi, īpaši “Rikša”, ir saistīti ar šiem notikumiem.
L. Še darbu “Rikša” sāka rakstīt 1936. gada pavasarī, strādājot par mācībspēku Šaņdunas Universitātē (山东大学, Shāndōng Dàxué). Darbs balstās uz patiesiem notikumiem L. Še autobiogrāfijā: “Atceros, ka 1936. gada pavasarī mans draugs pastāstīja par divām Pekinas rikšām: pirmais, kurš pats par savu naudu bija iegādājies ratus, bet, apstākļu spiests, trīs reizes pārdeva. Otro rikšu sagūstīja armija un atņēma ratus, taču, izbēgot no gūsta, viņš atrada trīs kamieļus, kurus vēlāk pārdeva. Es nejautāju, kā viņus sauca vai no kurienes viņi bija, man prātā palika tikai rikšas un kamieļi.”
1933.–1937. gadā bija autora daiļrades virsotne. Lielākā daļa šajā laikā sarakstīto darbu, ieskaitot “Rikšu”, veltīti konservatīvisma, neziņas, fatālisma, māņticības, savtīguma, savstarpējās neuzticības, cilvēku ekspluatācijas un patriotisma trūkuma atspoguļojumam. Romānā autors pievērš vairāk uzmanības ne vien tautas raksturam, bet arī tālaika sociālajām problēmām. Vienlaicīgi ir jūtamas ilgas pēc pagātnes – pirms Ķīnas Republikas izveidošanas dzīve bija mierīgāka, nebija tik daudz karavīru un ierēdņu. L. Še centās atrast iemeslus valsts nelaimēm.