Romāns “Rikša” ir nozīmīgs ķīniešu modernās literatūras darbs, kas uzskatāmi apraksta darba ļaužu sūro ikdienu Ķīnas sociālpolitiski nestabilajā periodā 20. gs. sākumā. Romānā aprakstīta rikšas, vārdā Sjandzi (祥子, Xiángzi) ar iesauku Kamielis (骆驼, Luòtuó) grūtā un nesekmīgā cīņa par izdzīvošanu sabiedrībā, kura vēl nav apzinājusies, cik nozīmīga ir cilvēku saliedētība sabiedrības sašķeltības laikā. Romāns “Rikša” ir pirmais šāda veida darbs, kurš reālistiski ataino sabiedrības zemāko slāņu dzīvi. Autors liek noprast, ka vienīgais iespējamais risinājums šīs saliedētības radīšanai ir revolūcija.

Romāns attēlo “mazā cilvēka” un sabiedriskās iekārtas cīņas traģisko iznākumu. 

L. Še pieredzēja vairākas sociālpolitiskās, ekonomiskās un sabiedrības iekārtu maiņas: pēdējās monarhu – Cjiņu dinastijas (清朝, Qīngcháo, 1644–1911) – beigas, “Ceturtā maija kustības” (五四运动, Wǔsì Yùndòng) rašanos, Ķīnas Republikas laiku (1912–1949), japāņu iebrukumu Ķīnā (1937–1945) un Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanu, kas būtiski izšķīra valsts likteni. L. Še darbi, īpaši “Rikša”, ir saistīti ar šiem notikumiem.

L. Še darbu “Rikša” sāka rakstīt 1936. gada pavasarī, strādājot par mācībspēku Šaņdunas Universitātē (山东大学, Shāndōng Dàxué). Darbs balstās uz patiesiem notikumiem L. Še autobiogrāfijā: “Atceros, ka 1936. gada pavasarī mans draugs pastāstīja par divām Pekinas rikšām: pirmais, kurš pats par savu naudu bija iegādājies ratus, bet, apstākļu spiests, trīs reizes pārdeva. Otro rikšu sagūstīja armija un atņēma ratus, taču, izbēgot no gūsta, viņš atrada trīs kamieļus, kurus vēlāk pārdeva. Es nejautāju, kā viņus sauca vai no kurienes viņi bija, man prātā palika tikai rikšas un kamieļi.”

1933.–1937. gadā bija autora daiļrades virsotne. Lielākā daļa šajā laikā sarakstīto darbu, ieskaitot “Rikšu”, veltīti konservatīvisma, neziņas, fatālisma, māņticības, savtīguma, savstarpējās neuzticības, cilvēku ekspluatācijas un patriotisma trūkuma atspoguļojumam. Romānā autors pievērš vairāk uzmanības ne vien tautas raksturam, bet arī tālaika sociālajām problēmām. Vienlaicīgi ir jūtamas ilgas pēc pagātnes – pirms Ķīnas Republikas izveidošanas dzīve bija mierīgāka, nebija tik daudz karavīru un ierēdņu. L. Še centās atrast iemeslus valsts nelaimēm.

Viena no visraksturīgākajām autora īpatnībām ir sarunvalodas rakstveida formas jeb baihuaveņ (白话文, Báihuàwén) un Pekinas dialekta (北京话, Běijīng Huà) lietojums darbā, kas padara valodu vēl košāku. “Rikša” tiek uzskatīts par autora sekmīgāko veikumu, pateicoties detalizēto tēlu psiholoģisko portretu un apkārtējās vides aprakstiem. Autors, nākdams no trūcīgas vides, meistarīgi un reāli attēlo romāna personāžus un viņu dzīves apstākļus. Pekinas dialekts piešķir tiem autentiskumu – darbā tiek lietoti slenga vārdi un izteicieni, kuri tolaik bija daļa no sarunvalodas.

L. Še dzēlīgais Pekinas attēlojums ir salīdzināms ar Čārlza Dikensa (Charles John Huffam Dickens) darbiem, kas parāda tālaika nabadzīgo Londonu. Romāns ir bagāts ar ķīniešu valodai raksturīgajiem izsauksmes vārdiem, onomatopoēzēm, arhaismiem un žargonu, kā arī ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – metaforām, salīdzinājumiem, personifikācijām, hiperbolām u. c. Pats darbs ir kā alegorija Ķīnas Republikas laika imperiālistiskās varas negatīvajai ietekmei, viltus solījumiem par modernizāciju, valdības bezspēcībai un tautas vienotības trūkumam.

Darbu “Rikša” 1955. gadā kritizēja Ķīnas marksisma ideoloģijas piekritēji, jo tas nerādot risinājumu samilzušajai nacionālās krīzes situācijai, tādēļ īsi pirms publikācijas tika izņemta darba pēdējā nodaļa, kurā detalizēti aprakstīts revolucionāra Žuaņa Mina (阮明, Ruǎn Míng) nāvessods. Iespējams, ka tādēļ pēdējās divas nodaļas nav ietvertas Edgara Kataja 1963. gada oriģināltulkojumā.

Darba kompozīcija atsedz galvenā varoņa Sjandzi dzīves trīs pacēlumus un trīs kritumus – vienu par otru smagākus, līdz beidzot viņš pilnīgi padodas liktenim un kļūst par to cilvēku, kādus darba sākumā nicināja un no kuriem centās izvairīties – par galēji degradējušos, slinku un ļaunatminīgu dīkdieni, kurš ir gatavs uz visu, pat noziedzību un regulāru naudas izkrāpšanu no agrākajiem labdariem – Cao (曹, Cáo) ģimenes.

Romāna sižets stāsta par jaunu lauku puisi, kurš pēc vecāku nāves, nabadzības spiests, pamet dzimtās mājas un dodas uz Pekinu, lai strādātu par rikšu. Sjandzi dzīves sapnis ir nopirkt savus ratus, lai varētu kļūt neatkarīgs. Pēc četru gadu neatlaidīga darba, liedzot sev labu ēdienu un jebkādas izklaides, par sakrāto naudu Sjandzi beidzot nopērk savus ratus, kas ir viņa dzīves pirmais un vislielākais pacēlums.

Pusgadu vēlāk Sjandzi sagūsta karavīri un atņem viņam ratus un pilnīgi visu, pat drēbes, – tas ir pirmais viņa dzīves lielais kritums. Izbēgot no gūsta, Sjandzi atrod trīs kamieļus un pilsētā tos pārdod. To var uzskatīt par viņa dzīves otro pacēlumu. Taču naudas nepietiek, lai varētu nopirkt jaunus ratus, tāpēc puisis dodas uz rikšu novietni “Žeņhečaņ” (人和厂, Rén Hé Chǎng), kas pieder savtīgajam īpašniekam Liu Ceturtajam (刘四, Liú Sì) un viņa 37 gadus vecajai viltīgajai un cietsirdīgajai meitai Huniu (虎妞, Hǔ niū). Tur Sjandzi īrē ratus.

Pēc vairākiem pazemojuma pilniem darba mēnešiem arī citu saimnieku mājās, Sjandzi atgriežas rikšu novietnē. Viltīgā Huniu viņu piedzirda un ar viltu pavedina. Sjandzi jūtas aptraipīts un dodas strādāt pie Cao kunga ģimenes, kura cenšas puisim palīdzēt, taču viņa konservatīvā domāšana neatļauj pieņemt dotos padomus.

Huniu sameklē Sjandzi un melo, ka gaida bērnu, lai piespiestu sevi apprecēt. Pēc neilga laika nelietīgais detektīvs Suņs (孙, Sūn) nolaupa visus rikšas iekrājumus. Šie notikumi ir Sjandzi otrais smagākais kritums. Liu Ceturtais nevēlas nabadzīgu znotu un izraida meitu no mājām. Pēc strīda abi apprecas un pārvācas dzīvot uz ‘hutunu’ (胡同, Hútòng) – nabadzīgu šķērsielu. Šeit parādās nākamie romāna varoņi – sirdsšķīstā meitene Sjao Fudzi (小福子, Xiǎo Fúzi) un viņas bezsirdīgais tēvs Er Cjandzi (二强子, Èr Qiángzǐ).

Vēlāk notiek trešais un pēdējais Sjandzi dzīves pacēlums – Huniu negribīgi nopērk Sjandzi darbam jaunus ratus un nepārtraukti spiež viņu strādāt, neņemot vērā sliktos laika apstākļus. Rezultātā Sjandzi ļoti smagi slimo vairākus mēnešus.

Huniu patiešām paliek stāvoklī, taču dzemdību laikā mirst. Sjandzi ir spiests atkal pārdot savus ratus, lai nosegtu bēru izdevumus, bet viņš vēl cer un nepadodas. Starp rikšu un Sjiao Fudzi veidojas simpātijas un, dodoties dzīvot citur, viņš apsola, ka atgriezīsies pēc meitenes. Sjandzi atrod darbu savu labvēļu Cao ģimenē un iet pēc Sjao Fudzi, taču uzzina, ka tēvs viņu ir pārdevis publiskajam namam, kur meitene neilgi pirms Sjandzi ierašanās izdarījusi pašnāvību. Šis arī ir pēdējais un vissmagākais kritiens Sjandzi dzīvē. Viņš pilnībā padodas. Pēdējās divas nodaļas pārāda revolucionāra Žuan Miņa publisko nāvessodu. Vainojams ir Sjandzi, kurš pārdeva informāciju par viņa politiskajām aktivitātēm. Beigās Sjandzi tiek parādīts kā nožēlojama bezdomu būtne, velkoties bēru gājienu beigās, cerībā saņemt kaut pāris grašus. 

Darba manuskripts 24 nodaļās tika publicēts no 1936. gada septembra 25. numura līdz 1937. gada maija 48. numuram žurnālā “Visuma Vējš” (宇宙风, Yǔzhòu Fēng). Darbs kļuva lasītāju pieprasīts un tādēļ tika izdots atkārtoti Šanhajā 1939. un 1951. gadā.

Pēc darba “Rikša” motīviem izveidotā operas scenārija arī mūsdienās tiek iestudētas izrādes Ķīnas Lielajā Nacionālajā Teātrī (中国国家大剧院, Zhōngguó Guójiā Dà Jùyuàn). Pēc L. Še darba motīviem 1982. gadā ir uzņemta kinofestivālos godalgota filma “Rikša”. Darba sižets ir ņemts par pamatu ķīniešu režisora Vana Sjaošuai (王小帅, Wáng Xiǎoshuài) filmai “Pekinas Divritenis” (十七岁的单车, Shíqī Suì De Dānchē, 2001) un vjetnamiešu režisora Tran Anh Hung (Trần Anh Hùng) filmai “Rikša” (Xích lô, 1995), kurās var saskatīt mūsdienu sociālo kritiku.

2020. gada aprīlī “Rikša” tika iekļauts Ķīnas Tautas Republikas Izglītības ministrijas izdotajā pamatskolas un vidusskolas skolēnu obligātās literatūras sarakstā.

L. Še ietekme ir saskatāma arī mūsdienu rakstnieku darbos un literārajos novirzienos, piemēram, huligānu literatūras (痞子文学, Pǐzi Wénxué) pārstāvja, mandžūru rakstnieka Vana Šuo (王朔, Wángshuò) darbos ir spilgts mūsdienu Pekinas dzīves apraksts. Tajos ir drūms humors, bezbailīga pretošanās propagandai un zināms cinisms.

Darbs “Rikša” ir tulkots vairāk nekā 30 valodās.