Latviešu tautas dejas izcelsme ir pirmkultūrā eksistējoši rituāli, savukārt to attīstību ietekmē nacionālās, ģeogrāfiskās un sociālās īpatnības. Latviešu tautas dejai ir šādas pazīmes:

- tā tiek identificēta ar latviešu nacionālo kopienu, kuru apvieno valoda, kopējās vērtības, dzīvesveids;

- latviešu tautas dejas saturs tiek balstīts pirmsindustriālā laikmeta nacionālajās vērtībās;

- latviešu tautas dejas autori nav zināmi; latviešu tautas deja tiek nodota no vienas paaudzes otrai bez pastarpinātām institūcijām tās apguvei.

Tiek uzskatīts, ka jēdziens “tautas deja” latviešu valodā ir ienācis no vācu kultūras, kad 19. gs. sākumā vācu komponists Johans Reiharts (Johann Friedrich Reichardt) tā nosaucis kādu vienkāršu, pierakstītu deju melodiju. Latviešu tautas deja pēc etnohoreologa Harija Sūnas klasifikācijas ir latviešu horeogrāfiskās folkloras (līdzās rotaļspēlei, rotaļai, rotaļdejai) daļa.

Pirmie pieminējumi par latviešu tautas dejas tradīciju atrodami ceļojumu aprakstos, baznīcu vizitācijas protokolos u. c. dokumentos. Hronikas un senraksti sniedz atsevišķas ziņas par latviešu parašām un kustību norisēm tajās, reliģiskajās ceremonijās, ar maģiju saistītās darbībās. Kopš 16. gs. saglabājušās hronista Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow) Livonijas hronikā (Chronica der Prouints Lyfflandt, 1578) rakstītās pirmās liecības par dejošanu, lēkāšanu un dūdu spēlēšanu Latvijas teritorijā.

Par vienu no pirmajiem latviešu valodā izdoto rotaļu krājumiem var uzskatīt vācbaltiešu mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) “Ziņģu lustes” (1789), kur sadaļā “Danču lustes” ietvertas viņa paša sacerētas ziņģes un rotaļas, bet melodijas ņemtas no vācu rotaļu dziesmām un ziņģēm. 19. gs. otrajā pusē, sākot veidoties latviešu inteliģencei un nacionāliem kultūras procesiem, aizsākas arī tautas deju vākšana un apkopošana: dzejnieks un publicists, jaunlatviešu ideju paudējs Lapas Mārtiņš sagatavoja krājumu “Rotaļnieks” (1886), Kārlis Tarziers un Voldemārs Sams izdeva “Rotaļas mājai un skolai” (1890); par nozīmīgām liecībām latviešu tautas dejas jomā kļūst Krišjāņa Barona “Latvju dainas” un Andreja Jurjāna “Latviešu tautas mūzikas materiāli” (abi darbi no 1894. gada). K. Barona “Latvju Dainu” 5. sējumā nodaļā “Rotaļas (Spēlītes)” ir publicēti rotaļu norišu pavadošie teksti un darbības apraksti, un 3. sējuma 3. grāmatā “Kāzu dziesmas” nodaļā “Mūzika un deja” ir apkopotas kāzās izpildāmas horeogrāfiskās norises. A. Jurjāns pirmo reizi latviešu tautas dejas vēsturē veidoja vārdiskos deju aprakstus, klasificēja tās pēc rakstura un norises veida. 

Starpkaru Latvijas laikā tautas deju popularizēšanai pievērsās skolotāja Johanna Rinka un žurnālists Jānis Ošs, izdodot četras burtnīcas ar nosaukumu “Latvju tautas dejas” (1936–1938), kurās ir apkopotas 33 dejas, to apraksti un nošu materiāls. Latviešu tautas deju sistematizēšanā un mācību metodikas izveidē liels ieguldījums ir deju skolotājam Jēkabam Stumbrim, kurš publicēja tautas deju krājumu “Dejosim latviski” divās burtnīcās (1938., 1940.). Krājumā ir nosaukti raksturīgākie tautas dejas elementi kustībās (polka, palēciens, pievilciens u. c.) un zīmējumos (dārziņš, vija, caurdejošana u. c.). J. Stumbris ar fotogrāfiju un grafisko attēlu palīdzību ilustrēja pierakstītās dejas, tā radot pamatus mūsdienu deju pierakstu sistēmai – latviešu skatuviskās tautas dejas notācijai. Latviešu tautas dejas apzināšanā un pētniecībā ievērojama vieta ir Elzas Siliņas monogrāfijai “Latviešu deja” (1939) un tās pārstrādātam izdevumam “Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība” (1982). Lielākais ieguldījums latviešu dejas pētniecībā, klasifikācijā un notācijā pieder H. Sūnam monogrāfijās “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1966), “Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989), “Dejas notācija” (1979) un “Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991). H. Sūna ir apzinājis izplatītāko rotaļu un rotaļdeju variantus un to izvedumu īpatnības dažādos novados, radījis vienotu dejas terminoloģiju, pilnveidojis dejas pierakstu sistēmu – latviešu tautas dejas notāciju, klasificējis rotaļas un rotaļdejas pēc horeogrāfiskiem tipiem. 21. gs. latviešu tautas dejas kompozīcijas pētniecībai ir pievērusies Rita Spalva monogrāfijā “Dejas kompozīcija” (2018).

Latviešu tautas dejai piemīt šādas funkcijas: izglītojošā, audzināšanas, socializācijas un izklaidējošā.

Latviešu tautas dejas var klasificēt šādi:

1. klasifikācija pēc satura (E. Siliņa):

- ar kultiem un dažādiem mītiskiem priekšstatiem saistītās;

- ar cilvēka godiem un svinībām saistītās;

- ar gadalaiku maiņu un saimniecības darbiem saistītās;

- ar uzjautrinājumiem un laika kavēkļiem saistītās tautas dejas.

2. klasifikācija pēc formas (H. Sūna):

- apļa dejas;

- līniju dejas;

- grupu dejas;

-  pāru dejas.

3. klasifikācija pēc dejas konstrukcijas (H. Sūna):

- piedalās visi dalībnieki, veidojot nenoslēgtu kompozīciju un izpildot neorganizētas deju kustības;

- piedalās visi dalībnieki, veidojot nenoslēgtu kompozīciju un izpildot organizētas deju kustības;

- vienas figūras (darbības) kompozīcija;

- dejo, sekojot vadošajam dejotājam (danča vedējam);

- divu figūru (darbību) kompozīcija;

- divdaļība (atbilstoši mūzikas pantam un piedziedājumam);

- divu grupu pretnostatījums.

 Latviešu tautas dejas pamatsoļu grupējums laikā (H. Sūna):

- divdaļu metrā (piemēram, gājiena solis, polkas solis, galopa solis);

- trijdaļu metra (piemēram, trīssolis, teciņu solis).

Deju soļi tiek izpildīti dažādos virzienos, tos var pastiprināt auguma uzsvari, izteikti ar šūpošanos vai locīšanos. Raksturīgas ir darbības, kas sastāv no lēniem un ātriem, gariem un īsiem, smagiem un viegliem soļiem, tā norādot uz kontrastu nozīmi latviešu tautas dejā. Tajā ir raksturīga partneru līdztiesība, kur horeogrāfiskajās norisēs abi pārinieki izpilda līdzvērtīgas kustības. Partneru līdztiesība un tai pakārtotā godbijība saistīta ar tautas dejā izteikto uzmanību partneru vai pārinieku starpā.

Latviešu tautas dejas raksturīgākais izvietojums telpā (pēc H. Sūnas) ir dārziņš vai aplis, kur galvenie pārvietošanās virzieni ir pa dejas ceļu un pret dejas ceļu (dejas ceļš – pārvietošanās pa apli pretim saulei). Tautas deja izmanto arī tādus elementus kā dārziņš, aplis, kolonnā pa vienam vai pāru kolonnas aplis, koncentrisks aplis, trijnieku grupēts aplis, groziņš, saulīte, līnija, virkne, vija, kamols, mezglu siešana un citus. Nosauktās konstrukcijas liecina gan par to daudzveidību latviešu tautas dejā, gan ar par spilgtiem simbolus veidojošiem apzīmējumiem (saulīte, kamoliņš, vija un citi).

Vēsturiski latviešu tautas dejas attīstību veicināja:

1. sabiedrības dabiskā evolūcija;

2.  tās iekļaušanās reliģiskajās (pagānisma, kristietības u. c.) norisēs;

3.  sabiedrības slāņu vertikālā difūzija (ietekme starp dažāda sociālā statusa sabiedrības locekļiem);

4.  sabiedrības slāņu horizontālā difūzija (ietekme starp tautām un nācijām).

Latviešu horeogrāfiskās folkloras lielākie krājumi atrodas Latviešu folkloras krātuvē. Par nozīmīgiem izdotiem latviešu tautas deju krājumiem uzskatāmi Mildas Lasmanes sagatavotais “Latviešu tautas dejas” (1962), Ingrīdas Saulītes sakārtotie izdevumi “Latviešu tautas dejas” (1993), “Latviešu tautas deju apdares” (1993), Ernesta Spīča izveidotie krājumi “Mārtiņa deju grāmata” (4 burtnīcas, 2001–2019).

Trimdas latviešu vidē nozīmīgs ir Kanādā izdotais izdevums “88 latviešu tautas dejas un apdares” (1973, sast. Arnolds Bāliņš), kā arī tautas dejas gadskārtu norišu un cilvēka dzīves godu kontekstā veidotais Marģera un Māras Grīnu krājums “Latviešu gads, gadskārta un godi” (1993). Mūsdienās tīmekļa vietnē dancukratuve.lv ir pieejams bagātīgs latviešu tautas dejas norišu klāsts, kā arī to mūzikas pavadījumi.

Par latviešiem raksturīgākajām tautas dejām A. Jurjāns uzskata tādas dejas kā “Jandāls”, “Tūdaliņ-tagadiņ”, “Nabagu deja”, “Ačkops”, “Sudmaliņas”, “Zvejnieks”, “Dimzēns”, “Dil-dil buciņ“, “Auļu kadriļa”. M. Lasmane krājuma “Latviešu tautas deja” (1962) ievadā par tipiskām nosauc “Žogu deju“, “Žīgu”, “Krusta kazaku”, “Krustdeju”, “Jautro viju”. Populāras ir tautas dejas “Plaukstiņpolka“, “Tūdaliņ-tagadiņ”, “Mugurdancis”, “Sudmaliņas” un citas.

Latviešu tautas dejas tiek iekļautas Latviešu vispārējos dziesmu un deju svētkos, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, reģionālajos pasākumos, amatieru deju kolektīvu repertuārā. Regulāri organizētajos valsts mēroga pasākumos, piemēram, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) rīkotajā jaunrades deju konkursā un Valsts izglītības satura centra rīkotajā jaundeju konkursā “Mēs un deja”, līdzās oriģinālhoreogrāfijām tiek vērtētas un ieteiktas ieviest repertuārā mūsdienu horeogrāfu veidotās tautas deju svītas, deju virknes vai apdares. Iecienītākās no tām ir I. Saulītes sakārtotā “Latviešu pāru deju virkne” , Viļa Ozola tautas dejas apdare “Ačkups”, Jāņa Purviņa “Trīs riņķīšus dundurs grieza” un citas.

Latviešu tautas dejas aktīvākie popularizētāji mūsdienās ir Latvijas Universitātes danču klubs “Dandari”. Amatieru deju kolektīvu darbību koordinē un deju kolektīvu repertuāra politiku Latvijā veido LNKC un Valsts izglītības satura centrs.