Latviešu skatuviskā tautas deja kā skatuves mākslas žanrs radās 20. gs. 30. gados tautas dejas un klasiskās dejas sintēzes ceļā un ir orientēta uz spilgtu nacionālo tēlu atveidi skatuves telpā ar horeogrāfijas līdzekļu starpniecību.

Nosaukums latviešu skatuviskā tautas deja latviešu valodā ir pārņemts no krievu valodas народно-сценический танец kā tiešs tulkojums.

Saskaņā ar sociologu Tāli Tisenkopfu, latviešu skatuviskās tautas dejas amatierkolektīvu kustības kontekstā veic vairākas funkcijas: māksliniecisko, komunikatīvo, izklaides, ideoloģisko, ekonomisko un citas funkcijas.

Tās tradicionāli tiek veidotas astoņiem dejotāju pāriem, taču ir sastopamas arī horeogrāfijas dažādam pāru skaitam (solo pārim, četriem, divpadsmit, sešpadsmit u. c.), kā arī atsevišķi meitu un puišu dejas. Pēc konstrukcijas tās pamatā ir zīmējumu dejas (piemēram, “Gatves deja”, Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfija), taču iecienītas ir arī dejas, kurās dominē dažādas kustību konstrukcijas (piemēram, “Meitu māte”, Jāņa Ērgļa horeogrāfija, “Dejotprieks”, Ulda Žagatas horeogrāfija).

Latviešu skatuviskā tautas deja kā skatuves mākslas žanrs sāka veidoties 20. gs. 30. gados, kad Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos īpaši organizēti un aktīvi darbojās tautas deju kolektīvi, piedaloties gan vietējos, gan masu pasākumos (piemēram, Aizsargu svētkos).  Kolektīvos tika apgūtas tautas dejas, radās arī  pirmās tautas deju apdares un oriģinālhoreogrāfijas repertuāra paplašināšanai. Par pirmo latviešu skatuvisko tautas deju tiek uzskatīts Jēkaba Stumbra radītais “Maģais dancis”. Padomju okupācijas laikā skatuviskā deja tika daļēji profesionalizēta; padomju kultūras politikas mērķis nebija vispusīga latviešu kultūras attīstība, bet gan latviskā elementa attīstīšana padomju ideoloģijai piemērotā kontekstā. Skatuviskā deja bija režīmam piemērota mākslas forma, kas tam neradīja draudus, bet ļāva demonstrēt šķietamu atbalstu nacionālās identitātes uzturēšanai.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā pieauga latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfu skaits: 50. un 60. gados tie bija Milda Lasmane, Arvīds Donass, Harijs Sūna, Vilis Ozols, vēlākās desmitgadēs viņiem pievienojās no profesionālās vides nākušie Imants Magone, Alfrēds Spura, U. Žagata, Aija Baumane un citi. 20. gs. beigās skatuviskajā tautas dejā ienāca jauna horeogrāfu paaudze, kuri ieguvuši horeogrāfa izglītību Jāzepa Vītola Valsts Mūzikas akadēmijā: Jānis Ērglis, Agris Daņiļēvičs, Gunta Skuja. 21. gs. ar savu īpatnējo rokrakstu dejā izceļas horeogrāfi Jānis Purviņš, Arta Melnalksne, Taiga Ludborža, Dagmāra Bārbale. Ārzemju latviešu diasporā atzīti latviešu skatuviskās tautas dejas autori ir Skaidrīte Darius, Zigurds Miezītis, Vilnis Birnbaums.

Nozīmīgs stimuls latviešu skatuviskās tautas dejas attīstībā bija profesionālās vides radīšana Latvijā. 1945. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts filharmonijā tika dibināta profesionāla deju vienība – latviešu deju ansamblis (vadītājs Arvīds Bērziņš), kurš 1948. gadā pārtapa par LPSR Valsts filharmonijas mūzikas, dziesmu un deju ansambli (vadītājs Sergejs Krasnopjorovs, baletmeistars Boļeslavs Miļēvičs). Gatavojoties Latviešu mākslas un literatūras dekādei Maskavā, 1953./54. gada sezonā ansambļa darbā tika iesaistīta baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece, bet par muzikālo vadītāju kļuva Gunārs Ordelovskis. Vēlākos gados ansamblī par baletmeistariem strādāja Bruno Priede, Valentīns Bļinovs, Irēna Strode. Ar 1958. gadu tas kļuva par Latvijas PSR Valsts dziesmu un deju ansambli “Sakta”, bet 1963. gadā kolektīva darbība tika apturēta. Turpat  1968. gadā tika nodibināts profesionāls deju ansamblis “Daile” (vadītājs U. Žagata). 1969. gadā tika parādīta pirmā ansambļa programma, kurā tika iekļautas arī mūsdienās populārās dejas, kā “Novadnieki” un “Ganu polka” (U. Žagatas horeogrāfija), “Rucavietis” un “Gatves deja” (H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija), “Sudmaliņas” (H. Sūnas horeogrāfija) un citas. U. Žagata trīsdesmit darba gadu laikā ansamblim “Daile” izveidoja desmit programmas. Tajās radās latviešu skatuviskās dejas etaloni: “Senais dancis”, “Dejotprieks”, “Cielaviņa” un daudzi citi. 1989. gadā U. Žagata aizgāja no darba ansamblī “Daile”; turpmāk par mākslinieciskajiem vadītājiem dažādos laikaposmos kļuva Māris Retermanis, Rolands Juraševskis, J. Ērglis. Valsts ansambļa “Daile” darbība beidzās 1997. gadā līdz ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas rīkojumu par ansambļa likvidāciju. Valsts ansambļa horeogrāfi un dejotāji kļuva par Latvijā atzītu amatierkolektīvu vadītājiem.

Latviešu skatuviskās tautas dejas jaunrades konkursi regulāri notiek kopš 1946. gada, kad bija radusies nepieciešamība veidot repertuāru strauji augošajai tautas deju amatieru kolektīvu kustībai. Laureātu vidū ir gan mūsdienās jau piemirsti autori, gan arī skatuviskās tautas dejas klasiķi, kā U. Žagata, H. Sūna, I. Magone, U. Šteins, V. Ozols u. c.; mūsdienās konkursus rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC).

Pēdējās desmitgades jaunrades deju konkursu rezultāti rāda, ka 21. gs. latviešu skatuviskā tautas deja ir pieprasīta, jo katru gadu dalībai konkursos  piesakās vairāki desmiti horeogrāfu, piedāvājot ik gadu vērtēšanai 70–90 jaunu deju. Latviešu skatuviskās tautas dejas attīstību Latvijā veicina arī kopš 2002. gada regulāri rīkotais bērnu jaundeju konkurss “Mēs un deja”. Šis konkurss regulāri tiek rīkots kopš 2001. gada. To organizē Izglītības ministrijas Valsts izglītības satura centrs (VISC) sadarbībā ar pašvaldībām. Notikušie 15 konkursi un dalībnieku aktivitāte tajos ir apliecinājums gan skatuviskās tautas dejas žanra popularitātei sabiedrībā, gan arī tā stabilitātei un dejas tradīcijas attīstības nepārtrauktībai; tas arī ir viens no Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku kustības kvalitātes garantiem. Konkursos ievērotās un prēmētās dejas tradicionāli tiek izmantotas novadu un valsts mēroga svētku norisēs, kā arī ieteiktas iekļaušanai deju kolektīvu repertuārā. Tās tiek saglabātas kā kultūras mantojums LNKC un VISC izdotajos deju krājumos un videomateriālos, tīmekļa vietnēs.

Latviešu skatuviskā tautas deja veido Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku (kopš 1948), Baltijas valstu studentu dziesmu svētku “Gaudeamus” Latvijas programmas (kopš 1956), Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku (kopš 1960) un trimdas latviešu Dziesmu svētku ietverto deju koncertu repertuāru.

Latviešu skatuviskās tautas dejas raksturojums mūsdienās

21. gs. Latvijā ir izveidojusies labvēlīga situācija skatuviskās tautas dejas attīstībai, jo veiksmīgas kultūrpolitikas rezultātā tā ir apvienojusi ap 35 000 bērnu un ap 15 000 visu pieaugušo paaudžu dejotāju. Amatierkolektīvu augstais sagatavotības līmenis un horeogrāfu profesionalitāte ir ļāvusi izveidot mākslinieciski augstvērtīgus Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku lieluzvedumus, piemēram, “Solis laikā” (1998), “Izdejot laiku” (2008), “Tēvu laipas” (2013) un “Māras zeme” (2018). Lielas formas skatuviskās tautas dejas darbus veido arī galvenie deju kolektīvi. Nozīmīgākie pēdējo gadu latviešu skatuviskās tautas dejas iestudējumi/dejas izrādes/folkbaleti: “Brīdis pirms” (2016, horeogrāfs J. Ērglis, dejo ansamblis “Teiksma”), “Vilkaču mantiniece” (2021, horeogrāfs J. Purviņš, dejo ansamblis “Līgo”), “Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim” (2019, horeogrāfi Ilmārs Dreļš, Lilija Lipore, dejo ansamblis “Daiļrade”), “Cik saules mūsos” (2021, horeogrāfi Liene Grava, Reinis Rešetins, dejo ansamblis “Daiļrade”).

LNKC regulāri, kopš 1992. gada, rīko skatuviskās tautas dejas starptautisko festivālu "Sudmaliņas"; šis festivāls Latvijā noticis deviņas reizes.

LNKC sadarbībā ar deju nozari ir izveidojuši latviešu skatuviskās tautas dejas “Zelta fondu”. Tajā ir 55 par nozīmīgākajām atzītas dejas, kas radušās laika posmā no 1933. gada līdz 2008. gadam; sarakstu plānots periodiski papildināt. Tās ir skatuviskās tautas dejas, kuru horeogrāfiskajā risinājumā saglabāti latviešu tautas dejai raksturīgi izteiksmes līdzekļi, raksturs, latviešu tradicionālajā kultūrā nostiprinājušās vērtības, kā arī spilgti horeogrāfu iestudējumi konkrētā vēsturiskā laikmeta kontekstā. Dejas iekļaušanai “Zelta fondā” būtisks nosacījums: tai jau vairākās dejotāju paaudzēs jābūt iekļautai deju kolektīvu, vietējas, reģionālas vai valstiskas nozīmes pasākumu, kā arī Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku repertuārā. 

LNKC un VJIC veido latviešu skatuviskās tautas dejas stratēģiju, koordinē amatieru deju kolektīvu darbību, nodrošinot nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, amatiermākslas procesa nepārtrauktību, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku un Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku procesa saglabāšanu un attīstību.

Kā nozīmīgākie izpildītāji deju svētku Lielo balvu 21. gs. ir ieguvuši: Latvijas Universitātes tautas deju ansamblis “Dancis”, Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības koncertorganizācijas “Ave Sol” deju kolektīvs “Teiksma”, Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” deju ansamblis “Daiļrade”.

Pieredzes bagātākais mūsdienu horeogrāfs ir J. Ērglis, kurš ir arī viens no līderiem 21. gs. jaunrades konkursos. Savā daiļradē viņš ir U. Žagatas deju tradīciju turpinātājs, veidojot sarežģītas dejas konstrukcijas, dinamiku, horeogrāfisku piesātinājumu un izpildījuma spēku (piemēram, deja “Ābelīte”), bet arī rūpējas par skaidru vēstījumu, kas izpaužas izcilā dejas dramaturģijas izjūtā (deja “Meitu māte”). Deju jaunrades konkursi liecina, ka J. Ērglim ir izveidojušies skolēni un sekotāji, piemēram, Aija un Māris Konstanti, Arvils Noviks, R. Rešetins un citi.

Horeogrāfs J. Purviņš ir no viens ražīgākajiem mūsdienu autoriem, kurš ir sava ceļa gājējs ar izstrādātu rokrakstu un pretenziju uz principiālām izmaiņām latviešu skatuviskās tautas dejas estētikā. J. Purviņa rokrakstu veido arī uzstājīgi atkārtojumi dejas soļu ziņā, skatuves darbības attīstību atstājot laukuma izkārtojumam, t. i., dejas zīmējumam, taču netrūkst arī periodisku atkārtojumu dejas zīmējumā. Iecienītākais ir aplis, kas kļūst par galveno notikumu daudzās dejās (piemēram, dejas “Kur saule jūrā kūst”, “Visam cauri iet”), sasniedzot māksliniecisko maksimumu smeldzīgajā “Sidrabrasā”. Programmatiska ir XV Jaunrades konkursā (2010) prēmētā deja “Rūnu raksti” ar secīgiem zīmējumiem, attaisnotām horeogrāfiskām pauzēm, īpašu dejas ritumu, kas piemīt J. Purviņa horeogrāfijai kopumā. Viņa sekotāji (horeogrāfe Guna Trukšāne) piedalās jaunrades konkursos un apliecina izveidotā skatījuma dzīvotspēju.

Horeogrāfes T. Ludboržas savdabīgais rokraksts ir veidojies 21. gs. desmitajos gados. Lai arī nevienmērīga, T. Ludboržas daiļrade labākajos paraugos ir ļoti spilgta un pievilcīga. Saspēle un rotaļa ir galvenie šīs autores deju satura raksturotāji. Jaunrades konkursos prēmētās dejas “Ai, zaļā birztaliņa” un “Vilks izgāja medībās” ir šīs desmitgades vieni no spilgtākiem autores daiļrades raksturotājiem. T. Ludboržas deju pievilcība slēpjas autores spējā tradicionālos deju elementus ieraudzīt it kā no cita skatupunkta. Tā veidojas negaidīta satvērienu un aptvērienu maiņa, interesantas pārejas no viena zīmējuma otrā, savdabīgi kustību virknējumi,  kas piešķir dejai īpašu atraktivitāti.

A. Daņiļēvičs ir Latvijas sabiedrībā pazīstamākais latviešu skatuviskās dejas meistars, pateicoties gan savam pedagoga un horeogrāfa talantam, gan arī veiksmīgi veidotajam sabiedriskajam tēlam. A. Daņiļēviču interesē deja visā tās daudzveidībā, tāpēc likumsakarīga ir aizraušanās ar laikmetīgās dejas tehniku un jaunajām iespējām dejas kompozīcijas veidošanā. Horeogrāfs aktīvi izmanto laikmetīgajā dejā sakņoto improvizācijas un kontaktimprovizācijas metodi, veiksmīgi asimilējot to skatuviskās tautas dejas žanrā (deja “Cepurīti mētādams”). Arī kompozīcijas ziņā horeogrāfs izmanto tādus jaunāko laiku horeogrāfijas veidošanas paņēmienus kā smaguma centra un līmeņu maiņu, atkārtojumus un unisonu, kanonu un citus. Līdz ar to A. Daņiļēviča rokrakstu raksturo kustību daudzveidība un izvēles brīvība; arī šim rokrakstam ir turpinājums un attīstība – XXI Jaunrades konkursā tas bija vērojams horeogrāfes D. Bārbales darbā, kurā jaušams skolotāja, kolēģa un domubiedra A. Daņiļēviča iespaids.