Alfrēds Spura uz Latvijas Operas un baleta teātra skatuves atveidojis desmitiem spožu lomu, veidojot krāsainus un atšķirīgus dejas tēlus. Lielu daļu sava radošā mūža viņš veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai un pilnveidošanai. A. Spuras 20. gs. 70.–80. gados veidotās dejas iezīmīgas ar drosmīgu saturu un tēlu risinājumu, tās ir tehniski sarežģītas un emocionāli piesātinātas.

A. Spura dzimis rentnieku Annas un Žaņa Spuru ģimenē. Ap 1931. gadu ģimene pārcēlās uz Rīgu, tēvs strādāja dažādus darbus, māte bija šuvēja. 1936. gadā A. Spura uzsāka mācības Rīgas pilsētas 3. pamatskolā. No 1943. gada mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā. Drauga pamudināts, viņš 1945. gadā iestājās Latvijas Operas un baleta teātra baleta studijā. Tajā pieteikties tika aicināti bērni līdz 15 gadu vecumam. Lai arī A. Spura bija vecāks, viņu uzņēma, jo pēc kara dejotāju trūka. Pirmajos pēckara gados nekādas īpašas fizisko dotumu pārbaudes nebija, svarīgākie kritēriji bija augums un stāja, un komisija viņu atzina par baletam piemērotu. A. Spura tika iedalīts plaši pazīstamā baletdejotāja Arvīda Ozoliņa zēnu klasē, bet no 1948. gada rudens par viņa skolotāju kļuva izcilais pedagogs Valentīns Bļinovs. A. Spura mācījās “zvaigžņu klasē” – kopā ar Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu, Artūru Ēķi un Uldi Žagatu. 1951. gadā A. Spura pabeidza eksperimentālo klasi. Vispārizglītojošos priekšmetus baleta studijas audzēkņi apguva katrs savā skolā, A. Spura 1947. gadā absolvēja Rīgas pilsētas 23. vakara vidusskolu. Paralēli mācībām viņš apguva dziedāšanas tehniku, jo vēlējās studēt konservatorijā, tomēr šī iecere neīstenojās, tāpat kā mēģinājums iestāties Latvijas Valsts Universitātē un studēt arhitektūru.

Būdams vēl baleta studijas audzēknis, A. Spura 1948. gada vasarā kļuva par Latvijas PSR Valsts Operas un baleta teātra baleta mākslinieku, no 1950. gada – baleta solists. Teātrī aizvadīti 28 darba gadi (1948–1976), nodejotas desmitiem lomu. Par liktenīgu sakritību viņam kļuva krievu komponista Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) balets “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит) – 27.12.1948. A. Spura šajā baletā dejoja savu pirmo lomu – Laupītāju ‒, bet atvadu izrādē uz Baltā nama skatuves 26.12.1976. viņš bija pats dakteris Aikāsāp. A. Spura bija spilgts raksturlomu dejotājs, kurš prata radīt sulīgus, daudzšķautņainus skatuves tēlus. Viņa atveidotie varoņi bija vīrišķīgi un valdonīgi, spēcīgi un kaislīgi, viņa žesti un kustības nekad nebija pieticīgas, bet “lidoja” līdz pašai pēdējai skatītāju rindai. Baletā nodejoto lomu klāsts A. Spuram ir ļoti plašs, nozīmīgākās no tām: solists Spāņu dejā un Mazurkā krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1951; 1964), Pjērs Grenguārs itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951), Tibalds, Kapuleti, Lorenco krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Barons Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955), Birbanto, Ahmeds, Hilarions franču komponista Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956) un Seids-pašā “Korsārs” (Le Corsaire, 1956), Grāfs austriešu komponista Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), solists franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Boléro, 1958), Plantators Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Harmodijs armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), Mecenāts krievu komponista Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961), solists “Habanerā” M. Ravela “Spāņu rapsodija” (Rapsodie espagnole, 1961), Katalabits P. Čaikovska “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1962), Pops krievu komponista Mihaila Čulaki (Михаил Иванович Чулаки) “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (Сказка о попе и его работнике Балде, 1962), Kopeliuss franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia, 1966), Komandors Oļega Barskova “Inku zelts” (1969), Tautvaldis Jāņa Mediņa ”Mīlas uzvara” (1970), Droselmeijers P. Čaikovska “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1972).

Līdztekus darbam Operas un baleta teātrī, A. Spuru, kā viņš pats izteicies, visu laiku pavadījušas dažādas aizraušanās. 1953. gadā kopā ar baleta pedagoģi Angeliku Grimzi viņš Rīgas 6. vidusskolā izveidoja tautisko deju kolektīvu. Desmit skolā pavadītie darba gadi pietuvināja A. Spuru skatuviskajai tautas dejai, un daudzie iestudējumi, ko viņš veidoja Jaungada vai Pavasara svētkiem, bija pirmie horeogrāfa meklējumi.

50. gadu beigās un 60. gadu sākumā A. Spura bija horeogrāfs “Daugavas” sporta kombināta bērnu sporta skolas daiļslidotājiem. Viņu vidū bija arī hokejists Helmuts Balderis. Šajā laika posmā A. Spuras dzīvē bija arī t. s. Bauskas laiks (tolaik Operas un baleta teātris bija uzņēmies šefību pār Bauskas pašdarbniekiem) – viņš vadīja bērnu baleta studiju Bauskas kultūras namā, konsultanta statusā brauca pie Birutas Hegenbartes Tautas deju ansambļa “Jandāls”, iestudēja dejas Bauskas Tautas teātra izrādēm (t. sk. Raiņa “Uguns un nakts”, ungāru komponista Emeriha (Imres) Kālmāna, Emmerich Kálmán, operete “Silva”, “Čardaša karaliene”, Die Csárdásfürstin).

Vairāk nekā piecus gadus A. Spura bija baletmeistars Roberta Ligera vadītajā “Rīgas pantomīmā”. Vēlākos gados viņš pats šo laiku raksturoja kā sirdsdarbu, kurā, mācot citus, mācījies arī pats. Tolaik, padomju okupācijas apstākļos, kad daudz ko nedrīkstēja nosaukt vārdos, pantomīma kā kustību māksla ļāva no skatuves uzrunāt skatītājus ķermeņa, mūzikas, gaismu un simbolu valodā – tā “Rīgas pantomīma” tika novērtēta, iekļaujot to Latvijas Kultūras kanonā. A. Spura strādājis pie tādām izrādēm kā “Ceļš” (1969) un “Histrionu mistērijas” (1971).

A. Spura iestudējis dejas Dailes teātra izrādēm: Rainis “Uguns un nakts” (režisore Felicita Ertnere, 1965), krievu rakstnieka Aleksandra Fadejeva (Александр Александрович Фадеев) “Viņi dzīvo”/“Jaunā gvarde” (Молодая гвардия, režisore Venta Vecumniece, 1966), Imanta Ziedoņa “Motocikls” (režisors Pēteris Pētersons, 1967), “Lai top!” – latviešu teātra simtgadei veltīts uzvedums (režisori V. Vecumniece, Zigrīda Stungure, Miervaldis Ozoliņš, 1968), franču dramaturga Žana Anuija (Jean Anouilh), “Cīrulītis” (L’Alouette, režisore Aina Matīsa, 1969), lietuviešu rakstnieka Justīna Marcinkeviča (Justinas Marcinkevičius), “Siena” (Sienos, režisors Arnolds Liniņš, 1970) un citām. Dailes teātra IV studijas (1966–1971) audzēkņiem A. Spura pasniedza deju. Šajā studijā mācījās Lilita Ozoliņa, Marina Janaus, Pēteris Liepiņš, Aivars Siliņš, Valdis Lūriņš un citi.

Visražīgākā sadarbība A. Spuram izveidojās ar režisoriem P. Pētersonu un A. Liniņu. Vērtējot savu darbību teātrī, pats A Spura atzinis, ka svarīgākais ir rosināt aktieri atraisīt viņa kustību tembru, ritmu, ļaut izteiktajam vārdam “apaugt” ar miesu un iegūt dzīvu formu.

1968. gada rudenī A. Spura kļuva par Latvijas Universitātes Tautas deju ansambļa (TDA) “Dancis” vadītāju, nomainot šajā amatā savu ilggadējo baleta kolēģi U. Žagatu. Pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas gan bija ilgs svārstīšanās laiks, jo A. Spura saprata, ka, uzņemoties šo pienākumu, viņš “ieiet” latviešu dejas tā laika augstākajā sabiedrībā ‒ kopā ar Irēnu Strodi, Hariju Sūnu, U. Žagatu, Ingrīdu Saulīti. A. Spuram, kļūstot par TDA “Dancis” māksliniecisko vadītāju, bija ne tikai jāvada ansamblis, bet arī jāsāk veidot dejas. Pati pirmā 1968./69. gada sezonā “Dancī” tapa “Meteņu polka” ar Viktora Sama mūziku – tehniski sarežģīta, fiziski smaga, bet tik gaiša un dzīvespriecīga, ka tūlīt pat iekaroja skatītāju atzinību. “Dancī” A. Spura aizvadīja 17 radošus darba gadus un radīja pāri par 40 oriģinālhoreogrāfijām, t. sk. dejas “Balāde” (Rūdolfa Šteina mūzika), “Dāki” (Imanta Zemzara mūzika), “Treji diži tēva dēli” (V. Sama mūzika), “Līgo dancis” un “Atmoda” (Georga Dovgjallo mūzika), “Es par bēdu nebēdāju” un “Zemes bērni” (R. Šteina mūzika), “Diždancis”, “Andžiņš”, “Spēlējiet, spēlmaņi” un deju svīta “Pļāvēji” (visām Gunāra Ordelovska mūzika), “Pūti, pūti, vēja māte” (Jāņa Līvmaņa mūzika), “Es nenācu šai vietā” (Jāņa Grigaļa muzikālā apdare) un citas. Īpaši nozīmīga bija A. Spuras 1973./1974. gada sezonā radītā “Dzimtenei” ar Raimonda Paula mūziku.

1977. gadā, kad notika XVII Dziesmu un VII Deju svētki, bija iecerēts deju “Dzimtenei” kopā ar kopkori izpildīt Mežaparka Lielajā estrādē. Viss bija samēģināts, bet īsi pirms koncerta, neko nepaskaidrojot, deja no programmas tika izņemta. Skanēja tikai dziesma. Toties pēc 40 gadiem – Latvijas simtgades dziesmu svētkos 2018. gadā A. Spuras deja “Dzimtenei” atdzima no jauna – tā tika iekļauta Dziesmu un deju svētku lieluzvedumā “Māras zeme” un noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā”. Lai tas notiktu, kopā sanāca kādreizējie dejotāji un soli pa solītim, kustību pa kustībai šo deju atjaunoja.

Ar tādu pat temperamentu, kā A. Spura dejoja uz operas skatuves, viņš strādāja “Dancī”, ar savu dedzīgumu aizraujot sev līdzi kolektīvu. A. Spuras dejas ir iezīmīgas ar aktierisko saspēli. Viņa dejas lielākoties dejoja tikai “Dancis”, daudziem tās bija par grūtām un sarežģītām, nevarēja to “Spuras sajūtu” uztvert, viņa dejā ielikto domu parādīt. Ar dejām “Dāki”, “Balāde”, “Dzimtenei” viņš kopā ar saviem dejotājiem it kā gāja laikam pa priekšu, nebaidoties demonstrēt savu Latvijas mīlestību. A. Spuras 70.–80. gadu dejotāji atzīst, ka tam laikam viņš bija ļoti drosmīgs horeogrāfs, un ar tērpiem un kustībām arī savos dejotājos iekodēja Latvijas patriotismu.

Pēc 1985. gada, aizejot no “Danča”, A. Spuram izveidojās sadarbība ar Daugavpils Universitātes studentu deju ansambli “Laima”. Viņš iestudēja tādas dejas kā “Jersikas polka” (tautas mūzika), “Jau mani ved” un “Pie Dieviņa gari galdi” (Artūra Uškāna muzikālā apdare).

Kā vēlākos atmiņu stāstos izteicies baletdejotājs M. Liepa, tad viņa vecākie klasesbiedri A. Spura un U. Žagata sevi atrada tautas dejā. Un tā nebija nejaušība, jo jau teātrī viņi abi labi izpildīja raksturdejas un spēlēja krāsainus raksturus dramatiskajos baletos.

A. Spura bija VIII (1980) un IX (1985) Deju svētku virsvadītājs, XII (1998) Deju svētku Goda virsvadītājs. Viņa virsvadībā svētkos dejotas dejas “Diždancis” un “Es nenācu šai vietā”. Baltijas republiku studentu Dziesmu un deju svētkos “Gaudeamus” dejotas A. Spuras dejas “Ačkups” (Ogrē, 1971), “Es par bēdu nebēdāju” un “Spēlējiet, spēlmaņi” (Tartu, 1974), “Andžiņš” un “Dzimtenei” (Viļņā, 1978), “Es nenācu šai vietā” (Tallinā, 1984).

A. Spura gandrīz trīsdesmit sava mūža gadus aizvadīja uz Operas un baleta teātra skatuves, atveidojot desmitiem spožu lomu un dažādu raksturu. Viņa smalkais, dvēseliskais talants spoži izpaudās Tautas deju ansamblī “Dancis”. Ikviena no “Dancim” radītām dejām bija dvēseliska un dziļa, it nemaz nelīdzinājās visam, kas latviešu skatuves dejā radīts iepriekš. A. Spura savās dejās runāja par lietām un jēdzieniem, kurus tolaik dejas māksla vairījās pieminēt. Dejotāji viņa vadībā izkopuši auguma un roku plastiku, radot kvalitatīvi augstvērtīgu un emocionāli piepildītu sniegumu. “Danča” vēsture apliecina, ka H. Sūna reiz “Dancim” deva vārdu, U. Žagata – spožu tehniku, bet A. Spura – dejas dvēseli.

A. Spuras dejas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās, tās tiek iekļautas Deju svētku repertuārā un dejotas visā Latvijā. Viņš izaudzinājis vairākus audzēkņus, kuri kļuvuši par vadošo deju kolektīvu vadītājiem un horeogrāfiem.

A. Spuras dejas vairākkārt saņēmušas godalgas Jaunrades deju konkursos.

A. Spura bija LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1975); Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999).