Dūdas ir veidojušās un ir pazīstamas gandrīz visās Eiropas zemēs, Latvijā – vismaz no 16. gs., “ziedu laiki” 17.–18. gs., atjaunotā tradīcija kopš 20. gs. 70. un 80. gadu mijas. Instrumentu (salikto gaisskani) veido ādas vai cita materiāla gaisa rezervuārs jeb soma, tajā iestiprināta melodijas stabule jeb rakstene ar vienkāršo vai dubultmēlīti, viena vai divas burdona stabules jeb dūcenes ar vienkāršo mēlīti un gaisa pievads. Dūdu repertuārs Latvijā ir samērā vāji dokumentēts, lielākoties tie ir danči. 20. gs. beigās un 21. gs. repertuārs tiek dažādi papildināts, nereti arī ar akadēmiskām kompozīcijām. Tradīcijas atjaunošanai ir nozīmīgi vietējie meistari. Instrumenta spēles situācijas ir dažādojušās – folkloras kopu uzstāšanās, dejas, sarīkojumi, senās un 21. gs. mūzikas koncerti, Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki.

Pirmās liecības par dūdām Livonijā – gravīra Sebastiana Minstera (Sebastian Münster) “Kosmogrāfijā” (Cosmographia) un Baltazara Rusova (Balthasar Rüssow) Livonijas hronika (Chronica der Prouints Lyfflandt) – ir no 16. gs. otrās puses, tādējādi var pieņemt, ka tās ir bijušas lietošanā jau agrāk – pat 15. gs. Zināms, ka “Kosmogrāfijas” gravīras “livoniskā” oriģinalitāte ir apšaubāma, savukārt dūdu lietošanas ainas Livonijas hronikā noskatītas Tallinas apkārtnē, tādējādi abas liecības tiešā veidā attiecināt uz Latviju var tikai nosacīti – pieņemot, ka mūzikas dzīve Livonijas un, plašāk, Hanzas pilsētās bija salīdzināma. Vēlākajos gadsimtos latviešu un igauņu mūzikas un specifiski dūdu tradīciju līdzība vismaz vienā bijušās Livonijas daļā – Vidzemē – ir uzsvērta vairākkārt.

Domājams, ka dūdu lielākās izplatības laikmets Latvijā ir bijis 17.–18. gs., un šā posma beigās sākās straujš noriets trīs iemeslu dēļ:

1) likumdošana Vidzemē – jau 1753. gadā dūdu lietošanu ierobežoja mazākos gadatirgos, bet 1760. gadā noliedza pavisam;

2) reliģiskajā ētikā balstīta neiecietība, un īpaša loma šajā ziņā bija brāļu draudzēm Vidzemē. Šādas neiecietības atskaņas redzamas arī svēto rakstu rediģēšanā: Bībeles 1825. gada izdevumā vēl ir saglabājušās Ernsta Glika ieviestās “Sohma=stabules” (somas stabules) kā Dievu slavinošs instruments, toties jau 1877. gada redakcijā to vietā ir tikai “stabules”;

3) vijoles ieviešanās. Kopš pirmajām liecībām par vijoli un vijoļspēli 16. un 17. gs. mijā līdz 18. gs. tā bija kļuvusi par iemīļotu un populāru instrumentu un daudzējādā – diapazona, repertuāra elastības, skanējuma prognozējamības – ziņā pat pārāka. Kaut arī zināmu laiku dūdas un vijole pastāvēja līdzās un pat veidoja kopspēli, tomēr jau drīz dominējošo dūdu laikmetu nomainīja vijoles laikmets.

19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē dūdas bija sastopamas tikai Rietumkurzemē, Vidzemes Malienā ap Alūksni, Latgales austrumos un Ilūkstes pusē. Līdzīgu tendenci uzrāda kopš 19. gs. 70. gadiem vāktie instrumenti Latvijas muzejos: no 18 vienībām lielākā daļa – 16 instrumenti – ir no Rietumkurzemes un pa vienam no Ludzas un Baltkrievijas. Visilgāk tradīcija ir saglabājusies suitu novadā, tur dūdas ir skanējušas vēl 20. gs. pirmajā trešdaļā.

20. gs. 80. gados dūdu spēle ir atjaunota, sākotnēji izmantojot igauņu instrumentus, kopš 1990. gada uzsākot vietējo gatavošanu. 21. gs. Latvijas dūdinieki izmanto arī Francijas, Galisijas, Morāvijas un citu Eiropas zemju instrumentus.

Raksturīgi tradicionālo dūdu uzbūves elementi: priedes, kadiķa vai cita koka rakstene ar pieciem (vienā gadījumā sešiem) skaņas caurumiņiem, izskaņas galā nereti uzmaukts govs rags, otrā galā niedres vai zoss spalvas spiedze ar iegrieztu plānu vienkāršo mēlīti. Dūcene ir samērā īsa, nepārsniedz 50 cm garumu, dažkārt sastāv no divām savstarpēji sabāžamām daļām, tādējādi dodot iespēju ātri un vienkārši skaņot. Rakstenes skaņojums ir diatoniska skaņurinda sekstas apjomā, visbiežāk g1 a1 h1 c2 d2 e2. Dūcene ir skaņota vai nu oktāvu, vai undecimu zemāk par rakstenes zemāko toni – attiecīgi g vai d.

Soma ir gatavota no veselas nomauktas aitas ādas, ar apcirpto vilnu uz iekšpusi. Ziemeļkurzemes lībieši esot izmantojuši arī roņādu vai roņa kuņģi un instrumentu saukuši par roņvēderu. Stabuļu iestiprināšanu somā nodrošina koka satvari – īsas biezsienu caurules ar stabulēm piemērotu cauruma diametru; tos iesien somas atverēs. Gaisa ievadīšana somā notiek, spēlētājam pūšot gaisa pievada iemutnī, to pieturot ar lūpām vai zobiem. Nav zināms, vai Latvijā somas piepūšanai izmantotas plēšas; netieša liecība par tām ir dainā “Parādiet, sveši ļaudis, / Kāda jūsu līksme bij: / Vai bij dūkas, vai bij plēšas, / Vai sivēnu kviecināt?” (LD 24156). Kopumā dūdas Latvijas muzejos ir līdzīgas igauņu un zviedru instrumentiem, vēsturiskā ikonogrāfija (piemēram, attēls ar kāzu procesiju Adama Oleārija (Adam Olearius) 1663. gadā otrreiz publicētajā darbā Vermehrte Moscowitische vnd Persianische Reisebeschreibung un attēls ar kāzām Vidzemē no izdevuma “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums”, Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc., 1771–1818) uzrāda arī instrumentus ar divām dūcenēm un formas ziņā līdzīgus vācu vai lietuviešu-baltkrievu tipiem.

Spēles laikā soma ir iespiesta starp spēlētāja labās (parasti) rokas elkoni un ķermeni, un ar elkoņa palīdzību tiek uzturēts nemainīgs gaisa spiediens, kas savukārt nodrošina vienmērīgu gaisa plūsmu stabulēs un līdz ar to arī līdzenu skanējumu.

Vienīgais ieskaņotais tradicionālo dūdu spēles paraugs Latvijā – Pētera Šeflera “Garais dancis”, kurš 20. gs. 30. gados pēc Latviešu folkloras krātuves iniciatīvas tika ieskaņots un izdots nelielas tirāžas skaņu platē Latvijas Radio, – uzrāda savdabīgu paņēmienu, ko varētu apzīmēt kā elkoņošanu: somu ar elkoni strauji nedaudz saspiež un tūlīt pat atlaiž, tajā brīdī melodijas un burdona stabuļu skanējums mazliet pastiprinās un detonē uz augšu; šo paņēmienu pielietojot regulāri uz stiprajām takts daļām, veidojas savdabīgi ritma akcenti.

Kopš 20. gs. 90. gadiem rakstene Latvijā tiek gatavota ar 6–8 skaņu caurumiņiem, dodot iespēju spēlēt nonas diapazonā, nereti tiek izmantoti dubultcaurumiņi, ļaujot alterēt pakāpes. Instrumentiem visbiežāk ir divas dūcenes, īsākā skan kvintu vai kvartu augstāk par garāko. 21. gs. pieaug ar dubultmēlīti aprīkotu dūdu skaits.

Tradicionālais dūdu repertuārs Latvijā ir dokumentēts maz. Ērģemes mācītājs Johans Ludvigs Bergers (Johann Ludwig Börger) 19. gs. beigās piemin dūdas kā kāzu mūzikas instrumentu un to spēlētās dejas – kā poļu deju paveidu trīsdaļīgā taktsmērā. Ap pusotra desmita dūdu melodiju ir pierakstījis Emilis Melngailis 20. gs. 20. un 30. gados Rietumkurzemē. Viena to daļa ir bez nosaukuma, lielākajai daļai – “Dižais dancis”, “Apaļdancis”, “Sivēniņdancis”, “Cūku dancis”, “(Mazais) Eņģelītis” (anglēze, no franču anglaise) – ir saistība ar noteiktu horeogrāfisku norisi.

Dūdu repertuāru 20. gs. beigās un 21. gs. papildināja citu tautas deju – “Mugurdancis”, “Plaukstiņpolka”, “Ručers” un citu, – un dziesmu pārlikumi, piemēram, 1988. g. folkloras festivāla Baltica signāls kā līgotnes “Līgojati, līgojati” pārlikums dūdu un bungu grupai, kā arī cittautu aizguvumi – lietuviešu “Pļāvu sienu” (Pjoviau šieną), “Pankūkas” (Kepė, kepė), igauņu “Plakanpēdis” (Labajalg) un citas.

21. gs. dūdas arvien biežāk piesaista komponistu uzmanību, visbiežāk saistībā ar Vispārējo latviešu dziesmu svētku koncertiem un dūdu un bungu grupas spēli tajos. Zināmākie autori un viņu darbi: Pēteris Butāns “Pūt, vējiņi” (2008), Līga Celma “Es ar sauli saderēju” (2014), Rihards Dubra “Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi” (2013), Ēriks Ešenvalds “Rīgas torņu mūzika” (2003), “Pūt, vējiņi” (2007), “Suitu sievu Jāņu diena” (2007), “Tā dzied mana pastarīte” (2017), “Krustiem zvaigznes debesīs” (2018), Jēkabs Jančevskis “Latvieša lūgšana” (2018), Jānis Lūsēns “Sidraba birzs”, Valdis Muktupāvels “Mūsu esmes upes” (2018), “Cilvēkmeita un dabas gari” (2016), “Uguns mūzika” (2012), “Skaņumeža mistērija” (2007), Uģis Prauliņš “Šūpuļdziesma” (2023), “Opera ficta” (2011), “Krusta dancis” (2002), Valts Pūce “Nācēji” (2022), “Ik rudeni valodiņa” (2003), Andrejs Selickis “Litānija Mātei Terēzai”, Raimonds Tiguls “Lec, saulīte” (2014), “Dod, Dieviņi” (2008), Zigmars Liepiņš “Dziedot dzimu, dziedot augu” (2007) un citi.

Dūdu solo vai grupas klātbūtne ir daudzos Jura Vaivoda veidotajos tautas deju mūzikas un populārās mūzikas aranžējumos: dažādu Latvijas novadu mūzika deju ansambļiem “Teiksma”, “Rotaļa” un citiem, Ulda Stabulnieka “Mans bišu koks”, Z. Liepiņa “Es atnācu uguntiņu”, paša veidotā “Apkal manu kumeliņu” un citas.

Dūdu spēles atjaunošanu Latvijā 1979. g. iesāka folkloras kopas “Skandinieki” dalībnieki Guntis Veiskats, V. Muktupāvels un Māris Muktupāvels, vēlāk arī Raigo Stalts, un kopš tā laika kopas biežā uzstāšanās veicināja plašāku interesi par instrumentu. Kā viens no grupas “Iļģi” pamatdalībniekiem M. Muktupāvels nostiprināja dūdu vietu gandrīz visās viņu programmās, tās skan vairāk nekā desmit albumos. Viņš viens no pirmajiem jau gadu tūkstošu mijā sāka spēlēt dūdas ar dubultmēlīti. V. Muktupāvels ieviesa instrumenta spēli paša vadītajās grupās “Savieši”, “Rasa”, kā arī vietējos un starptautiskos mūzikas projektos.

Pēc 1987. g. dūdas spēlēja folkloras kopas “Grodi” dalībnieki Andris Kapusts un Māris Jansons, kas pats pievērsās instrumenta gatavošanai 90. gadu sākumā. Viņš rīkoja vairākas dūdu gatavošanas meistarklases un izveidoja grupu “Dūdinieki” (1994–1996). Viens no grupas dalībniekiem Eduards Klints uzsāka dūdu gatavošanu 90. gadu otrajā pusē, kļūdams par produktīvāko meistaru 21. gs.

2000. gadā tika publicēts albums “Dūdas Latvijā. Bagpipes in Latvia” ar tobrīd pazīstamākajiem dūdiniekiem: Austri Grasi, V. Muktupāvelu, M. Muktupāvelu, M. Jansonu, Māri Jēkabsonu, A. Kapustu un R. Staltu. 2001. g. albums The Bagpipes of Latvia ar tādu pašu saturu tika publicēts Apvienotajā Karalistē.

21. gs. dūdas spēlētas gan homogēnā grupā, gan solo vai kopā ar citiem instrumentiem. Pazīstamākā ir dūdu un bungu grupu “Auļi” (2003) ar sešiem dūdiniekiem. Grupas muzicēšanā dominē vietējā un citās tradīcijās balstīta jaunrade, skaņdarbu idejas rada gan vadītājs Kaspars Bārbals, gan arī Edgars Kārklis, Leanne Barbo (Leanne Barbo) un citi. Spēlē pārsvarā tiek izmantotas stabules ar dubultmēlīti. 20 pastāvēšanas gados grupa ir publicējusi deviņus albumus.

Sekojot priestera Andra Vasiļevska aicinājumam, Alsungā tika nodibināta grupa “Suitu dūdenieki” (2014), to vada Juris Lipsnis. Grupa ievēro suitu tradīcijas, muzicē vietējos sarīkojumos un reizēm arī dievkalpojumos, 2024. gadā piedalījās 6. starptautiskajā burdona festivālā.

XXVII dziesmu svētku (2023) koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” programmā tika iekļauts dūdu un bungu orķestris ar 13 dūdiniekiem. 

Izcila dūdiniece ir Ieva Nīmane, kurai ir maģistra grāds blokflautas (2008) un baroka obojas (2017) spēlē. Viņa piedalās komponistu darbu atskaņojumos, ir uzstājusies kopā ar Latvijas Radio kori, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kamerorķestri Sinfonietta Riga, Liepājas Simfonisko orķestri un citiem, sadarbojas ar vokālo grupu Schola Cantorum Riga un citiem.

Dūdas kopā ar citiem instrumentiem ir spēlētas tautas mūzikas, viduslaiku mūzikas, folkmetāla un citās grupās, kā, piemēram, “Saucējas” (Signe Pujāte), “Krāce” (Iveta Tāle), “Raxtu raxti” (E. Kārklis), Obscurus orbis (Mārtiņš Tiltnieks, Veina Dea), Skyforger (K. Bārbals) un citās.