Mūsdienās Malēnija ir nosaukums vietai, kur dzīvo malēnieši – vidzemnieki –, kuri ir augšzemnieku dialekta dziļo latgalisko izlokšņu malēniešu jeb malēniskā varianta runātāji. Kopš 2022. gada Malēnija ar šādu nozīmi ierakstīta Vēsturisko zemju likumam pievienotajā kartē, bet 2024. gada 10. janvārī šis nosaukums oficiāli apstiprināts arī Latviešu valodas ekspertu komisijā, norādot, ka Malēnija aptver gandrīz visu Alūksnes novadu (izņemot Liepnas pagastu), Gulbenes novada austrumdaļu un tagadējā Smiltenes novada ziemeļaustrumu daļu (bijušo Apes novada lauku teritoriju). Tieši malēniešu runa ir centrālais jēdziens, ar kuru saistās uzskati, dzīvesveids, vide un Malēnijas vēsture.

1935.–1936. gadā izdotajā “Latviešu konversācijas vārdnīcā” skaidrots, ka Maliena jeb Maliene ir latviešu apdzīvotas teritorijas daļa, kur runā augšzemnieku jeb malēniešu dialektā. Atdarinot augšzemnieku dialektu, “Baltijas Vēstnesī” 1871. gadā Malēnija nodēvēta par Molīnu. Tik plašas teritorijas, kā arī dialekta apzīmēšanai Malienas nosaukums nav nostiprinājies. “Latviešu konversācijas vārdnīcā” lasāms arī, ka gandrīz katrā no Vidzemes pagastiem atrodamas no centriem attālākas vietas aiz mežiem, purviem un tīreļiem, kur dzīvo malēnieši, mežgalieši, tumšākie un nabadzīgākie ļaudis. Ar līdzīgu nozīmes niansi 18. gs. Jākobs Lange (Jakob Lange) un Gothards Frīdrihs Stenders minējuši vārdu “apmaļi” jeb umberliegende Örter ’apmaļu ļaudis’, tas ir, ļaudis no apkārtnes apgabaliem. Pieminēts arī vārds “pamaļi” ar niecinājuma pieskaņu, ar to domājot bēgļus, svešiniekus, vajātos un nicinātos, kuru valoda, apģērbs un parašas atšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem.

Citu ievirzi sekmēja Jēkaba Zvaigznītes malēniešu tēla iedzīvināšana Gotharda Osvalda Marbaha (Gotthard Oswald Marbach) tautas joku grāmatiņas Die Schildbürger latviskojumā, kā arī Leonarda Karla Ludviga Hērvāgena (Leonhard Karl Ludwig Heerwagen) “Skolas maizē”, kurā septiņus vientiesīgos švābus J. Zvaigznīte nosaucis par malēniešiem. Īpaši populārs malēnieša vārds kļuva 1862. gadā pēc J. Zvaigznītes humoristiskajiem rakstiem “Pēterburgas Avīzēs”, kaut autors pats aprakstītajā novadā nekad nav dzīvojis. “Latviešu konversācijas vārdnīcā” norādīts arī, ka izloksne kļuva modes lieta, lai vieglāk sasniegtu “lētu komiku” (lētus jokus). Padomju okupācijas periodā Alūksnes rajonā izveidojās Malienas ciems, kura iedzīvotājus sauca par Malienas iedzīvotājiem, malieniešiem vai malēniešiem.

Konkrētas teritorijas atpazīstamībā bieži nozīmīgs faktors ir specifiska valoda. Tā kā Vidzemes ziemeļaustrumos saklausāmais malēniešu jeb malēnisko izlokšņu variants, kas pieder pie augšzemnieku dialekta dziļajām latgaliskajām izloksnēm, atšķiras no Latgalē runātajām dziļajām latgaliskajām izloksnēm, ir pamats uzskatīt, ka malēniešu jeb malēnisko izlokšņu variants ir simbolisks Malēnijas teritorijas nosaukuma pamats. To pastiprina arī fakts, ka tieši Ziemeļaustrumvidzemes iedzīvotāji visbiežāk asociējas ar malēniešiem.

Malēnijas centrā ir Alūksnes novads, Malēnijas lielākās apdzīvotās vietas ir Alūksne un Ape. Latvijas kartē Malēnija robežojas ar vidusdialekta teritoriju Vidzemē un augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu teritoriju Latgalē. Malēnijas teritorija ziemeļos robežojas ar Dienvidigauniju, šajā pierobežā vērojami gan ekonomiskie, gan tirdzniecības, tūrisma un kultūras sakari, radinieku un kapavietu apciemošana, kā arī Dienvidigaunijas (sevišķi Veru dialekta) lingvistisko parādību ietekme uz malēniskajām izloksnēm, kuras atšķiras no citām gan Vidzemē, gan Latgalē runātajām izloksnēm. Pārrobežu sadarbību būtiski veicina Eiropas Savienības (ES) finanšu instrumenti, savukārt kā ES ārējā robeža Malēnijai ir arī Latvijas un Krievijas robeža ar robežpārejas punktu Pededzē, kas nozīmē pastiprinātu uzmanību Latvijas valsts drošības jautājumā.

Malēnijā ir sarežģītāki dzīves apstākļi nekā citur Latvijā, jo ziemās parasti ir dziļš sniegs, lauki jāapstrādā pakalnu kāpumos un Latvijas, Igaunijas un Krievijas pierobežā, Alūksnes novada teritorijā, lauksaimnieciskās ražošanas attīstību kavē lauksaimniecībai nepiemērota augsne. 

Kopš 21. gs. sākuma īpaši attīstījusies Malēnijas kā Ziemeļaustrumvidzemes teritorijas identitātes iepazīšana un apzināšanās. To sekmējušas zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas par malēniešu talantiem un īpašībām, par vēsturi un skarbajiem dzīves apstākļiem, bet jo īpaši – par malēniskajām izloksnēm. Malēniešu identitātes popularizēšanu veicinājusi biedrības “Radošie malēnieši“ nodibināšana 2010. gadā un tās organizētās trīs Malēniešu valodas nometnes (2020. un 2022. gadā Māriņkalnā, 2023. gadā Kornetos), kā arī Jaunlaicenes muižas muzeja pamatekspozīcijas “Malēnieša pasaule” izveide un tā organizētie “Vispasaules malēniešu svētki” 2014., 2018. un 2022. gadā. Malēniešu identitātes popularizēšanu veicinājuši arī Alūksnes deju kopas “Jukums” iestudētie malēniešu danči, Jaunlaicenes folkloras kopas “Putnis” un Ziemera folkloras kopas pasākumi, kā arī trīs filmas: “Viena diena ar malēniešiem” (2012), “Cita diena ar malēniešiem” (2022) un “Bārta: Malēnija” (2022). Interesi par Malēniju un tās iedzīvotājiem sekmē arī šīs kultūrtelpas atzīšana Vēsturisko zemju likumā.

Valodas iezīmes sniedz būtisku pamatu reģionālajai identitātei. Visām dziļajām latgaliskajām izloksnēm, arī malēniešu izlokšņu variantam, galvenās raksturīgās fonētiskās parādības ir divskaņa ie monoftongizēšanās par garo patskani ī un divskaņa o [uo] monoftongizēšanās par garo patskani ū, piemēram, miers > [mîrs], pie > [pì], vien > [vîn], tiem > [tîm] un tolaik > [tùlàik], apjuņģot > [apjùņǯût] ‘rūpēties, lutināt’, ganos > [gonùs]. Šajās izloksnēs tiek runātas divas zilbes intonācijas: krītošā, piemēram, [gèrjùms] ‘garums’, un lauztā, piemēram, [moûs] ‘mūs’, marķēta ir lauztā zilbes intonācija. Stieptā zilbes intonācija ir sakritusi ar krītošo. Dziļajās latgaliskajās izloksnēs pretēji sēliskajām izloksnēm kritums tiek runāts opozīcijā ar lauzto zilbes intonāciju, kamēr sēliskajās izloksnēs te saklausāma kāpjošā zilbes intonācija.

Malēnisko izlokšņu galvenās atšķirības no dziļajām latgaliskajām izloksnēm Latgalē ir divskaņa ai > oi atšķirības priedēklī un prievārdā, piemēram, aizsviedu > [òissvîd^u], aiz rokas > [òiz rùk^as]. Joprojām vairākās malēniešu izloksnēs saklausāms galotnes un piedēkļa šaurā patskaņa e pārveidojums par a, piemēram, maiza ‘maize’, prīda ‘priede’, zema ‘zeme’, maitana ‘meitene’, mellanas ‘mellenes’, gruobaklis ‘grābeklis’, remanas ‘dārza zemenes’ un citur. Šāds šaurā patskaņa e pārveidojums par a rosina hipotēzi par tādu igauņu valodas fonētisko iezīmju ietekmi, kas saklausāmas Dienvidigaunijā runātā dialekta dienvidu daļā. Malēniešu izloksnēs nav citās dziļajās latgaliskajās augšzemnieku izloksnēs saklausāmo palatalizēto līdzskaņu, piemēram, [mùot^es] `mātes`, bet Latgalē [mùot′is′], tas pastiprina lauztās zilbes intonācijas izcēlumu, pēc kura bieži atpazīst malēniešus. Malēniešu runā nav velarizētā jeb cietā līdzskaņa ł un patskaņa y, piemēram, [mùos^as] `māsas`, bet Latgalē [mùos^ys]. Malēnieši lieto arī seno indoeiropiešu valodu darbības vārda nominālo formu – supīnu ar galotni -tu, piemēram, [îsàm gulât^u], tomēr supīna lietojums ir atšķirīgs no citām dziļajām latgaliskajām izloksnēm, jo malēniskajās izloksnēs supīna lietojumu nosaka ne tikai saistība ar virzības darbības vārdiem, bet arī noteikums, ka pirms galotnes nevar atrasties priekšējais vokālis, piemēram, [îsàm iêstⁱ] vai [îsàm iêst], [àit^a iêstⁱ] vai [àit^a iêst], ja iepriekšējais patskanis ē > ie, bet ar supīnu, ja iepriekšējā zilbē ē > ā, piemēram, [îš^u gulât^u], [nùoc gulât^u]. Tas liecina par vokāļu sinharmonismu starp darbības vārda galotni un iepriekšējo saknes vai piedēkļa vokāli. Šāda pakaļējo un priekšējo vokāļu harmonija ir vērojama Dienvidigaunijā, kas varētu būt ietekmējusi minētās fonoloģiskās parādības attīstību pierobežā – Ziemeļaustrumvidzemē. Par igauņu valodas ietekmi malēniešu izloksnēs liecina arī aizguvumi iņģe ‘elpa, dzīvība, gars, spēks’, lumpis ‘dīķis’, kurrats ‘velns’, mustikas vai mustenes ‘mellenes’, setuks ‘no Dienvidaustrumigaunijas stipri slāvizēto igauņu – setu nosaukuma’ un citi. 

Malēnijas tradicionālajā kultūrā nav daudz īpašu un/vai atšķirīgu elementu, kas būtu tieši saistāmi ar īpašu identitāti. Malēniešu tautastērpi ir pieticīgi gan krāsu, gan rotaslietu ziņā, nav lielu saktu, košu seģeņu un sarkanās krāsas krāšņuma – sievu brunčos rodamas pelēkbrūnas šķērssvītras ar “slēptām” rūtīm, arī sīkas sarkanas un melnas vai zilas un melnas rūtiņas, kā arī vertikālas joslas. Dominē baltas sievu aubes, melni ņieburi, vīriem svētku kārtā – balti garie svārki; bet ir arī varianti.

Iespējams, ka Malēnijas un malēniešu vārds latviešu kultūrtelpā visvairāk saistās ar humoru un satīru, ar jocīgu, šķietami aplamu, vieglprātīgu un dīvainu, taču ne ļaunu rīcību, kas apkārtējo novadu iedzīvotājos izraisa neizpratni un nenopietnu attieksmi. Preses un humoristu radītais malēnieša, amizanta Latvijas nomales iedzīvotāja tēls dažkārt kalpoja par elementu humoristiskos, satīriskos tekstos starpkaru perioda neatkarīgajā Latvijā, latviešu trimdā pēc Otrā pasaules kara, bet īpaši padomju okupācijas laikā (sevišķi 70., 80. gados; piemēram, televīzijas programmas “Pie mums viesos – Malēnijas TV”, “Malēnijas ziņas”). Tomēr šie humoristiskie tēli parasti bija pietiekami abstrakti un ģeogrāfiski nekonkrēti, lai tikai dažkārt radītu konkrētākas asociācijas ar Malēnijas teritorijai pieskaitāmajiem apvidiem un to iedzīvotājiem.

Zemnieku 17. gs. celtņu attēlojumi mūsdienu Malēnijas teritorijā skatāmi Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna (Johann Rudolph Sturm) zīmējumos 1661. gada pavasarī, vēlāku laiku attēli un apraksti rodami Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) 1772.–1817. gada zīmējumos. Trapenē dzimušais dzejnieks Ojārs Vācietis dzimtajai pusei veltījis dzejoli “Ja es nebūtu...”, kas kļuvis par malēniešu valodas nometņu himnu. Malēnijas, Malienas un malēniešu nosaukumi literatūrā pieminēti vairākkārt, bet darbos izmantotas arī malēniešu izloksnes, piemēram, Jāņa Mauliņa “Malēnieši” (1983), Aleksandra Pelēča “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990). Teksti malēniešu izloksnēs izmantoti vairākās valodniecības grāmatās, piemēram, Sarmītes Balodes “Kalnienas grāmata” (2008), Daces Markus un Jēkaba Raipuļa ”Radošie malēnieši un viņu valoda” (2010), Jaunlaicenes muižas muzeja “No Apukalna veroties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad” (2018), Vizmas Supes un D. Markus “Bārnu dīnas pīminut. Ziemera izloksne” (2023).