Ar nosaukumu “etnogrāfiskais ansamblis” Latvijā sākotnēji apzīmēja muzikālās folkloras izpildītāju grupu, kas skatuves apstākļos, t. i., uzstājoties skatītāju priekšā, atskaņoja un demonstrēja savam novadam raksturīgu tautas vokālo un instrumentālo mūziku un tautas dejas pārmantotā vai daļēji pārmantotā veidā. Ansambli veidoja vietējās kopienas ļaudis, pārsvarā vecāka gadagājuma sievietes, kuras bija muzikāli prasmīgas, taču vairumā gadījumu bez akadēmiskās muzikālās izglītības. Arī ansambļu repertuārs sakņojās vietējās tautas mūzikas tradīcijās. Šādu ansambļu uzdevums ir: 1) iepazīstināt plašu sabiedrību ar vietējo tautas mūziku, galvenokārt dziedāšanas tradīcijām, tostarp izrādot kāzu, kristību vai gadskārtu ieražu teatralizētus uzvedumus; 2) saglabāt un nodot tālāk mantoto folkloru.

Mūsdienās etnogrāfiskie ansambļi tiek šķirti no citiem muzikālās folkloras izpildītājiem, jo stingrāk pieturas pie noteiktam novadam raksturīga tautas mūzikas repertuāra, izpildījuma manieres, skaņveides un balsvedības, kā arī cenšas saglabāt ar muzikālo folkloru saistītās gadskārtu un ģimenes godu tradīcijas pēc iespējas mazāk izmainītā veidā. Etnogrāfiskajiem ansambļiem pēc funkcijām un izpildījuma satura tuvas ir folkloras kopas, kas atšķirībā no no ansambļiem nav tik ierobežotas muzikālā materiāla izvēlē un interpretācijā.

Etnogrāfisko ansambļu repertuārā ir dziesmas, kas raksturo dažādus dziedāšanas veidus (teiktās dziesmas, burdona daudzbalsība, vēlīnā daudzbalsība) un ir piederīgas dažādiem žanriem: gadskārtu ieražu un ģimenes godu dziesmas, talku balsi, sadzīves dziesmas, ziņģes, šūpuļdziesmas, rotaļas un dejas, instrumentāli skaņdarbi, kā arī teatralizēti tradīciju muzikāli uzvedumi. Ansambļu repertuārs lielā mērā atspoguļo 19. gs. beigu un 20 . gs. sākuma tautas mūzikas tradīcijas, kas, dažādos rakstītos avotos un folkloras vākumos pierakstītas, ieskaņotas un apcerētas, veido pamatu tautas mūzikas izpildītāju repertuāram mūsdienās. Ņemot vērā mūsdienu sabiedrības īpatnības, tostarp, mobilitāti un komunikācijas intensitāti, ansambļu repertuāru neveido tikai mutvārdu ceļā mantotas tradicionālās kultūras zināšanas, tās tiek papildinātas ar arhīvos, pētījumos un publicējumos gūtiem materiāliem.

Lai arī vārdu “etnogrāfisks” kā lokālās mūzikas tradīcijās balstīta priekšnesuma apzīmējumu plašākā sabiedrībā lietoja jau starpkaru periodā, termins “etnogrāfiskais ansamblis”, attiecinot to uz kādu tautas mūzikas izpildītāju grupu Latvijā, tika ieviests padomju okupācijas gados. Pirmo reizi tas minēts 1941. gadā, bet plašākā lietojumā nostiprinājās 20. gs. 50. gadu vidū.

Latvijā 20. gs. 30. gados tika lietoti vārdu savienojumi “etnogrāfiskas dejas”, “etnogrāfiski priekšmeti”, “etnogrāfiski tērpi”, arī “etnogrāfiska vērtība” u. c., ar to saprotot un nosaucot tautas tradīcijas, arhitektūru vai tautas mākslā pastāvošas fiziskas vai garīgas parādības, vienlaikus piešķirot tām senuma un nacionālromantisma noskaņu, arī attiecinot to uz tautas mūziku. 1934. gadā, kad Latvijas Konservatorijā (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) viesojās Bērzkalnes dziedātājas un Viļakas pagasta Čabatrovas ciema koklētāji, un muzikologs Jēkabs Vītoliņš šo koncertu nosauca par “Latgales etnogrāfisko vakaru”.

Tomēr apzīmējums “etnogrāfisks” savienojumā ar vārdu “ansamblis” tika atvasināts no Padomju Savienībā 20. gs. 30. gados pastāvošajiem etnogrāfiskajiem folkloras ansambļiem un etnogrāfiskajiem koriem, kur tie kalpoja gan tautas mūzikas un deju izrādīšanai, gan padomju propagandas mērķiem, kas slēpās zem lozunga “māksla pieder tautai”. Līdz ar pirmo Latvijas okupāciju 1940. gadā, kurai sekoja drīza gatavošanās latviešu mākslas dekādei Maskavā 1941. gadā, pirmo reizi, publicēts Latvijas periodikā, tika lietots apzīmējums “etnogrāfiskais ansamblis”.

Latviešu tautas mūzika sakņojas pagātnē vietējo ļaužu kopīgā vai individuālā mūzikas izpildījumā dažādos gadskārtu un ģimenes svētkos vai arī ikdienā, veicot kādus darbus, auklējot bērnus, un citās situācijās, kā arī šo mūzikas tradīciju pārmantošanā cauri gadsimtiem. Laikam ejot un mainoties tradīciju izpildījuma videi un sabiedrības dzīvesveidam, mainījušies arī tradicionālās dziedāšanas un muzicēšanas apstākļi un mērķi. No lauku, ciemu vai pilsētu kopienu vides tautas mūzikas tradīcijas pamazām nonāca uz skatuves un kļuva par tautas mūzikas situāciju demonstrējumiem, zaudējot tiešu un veidojot mākslīgu (arī māksliniecisku) sasaisti ar tradīcijas funkciju un izpildījuma kontekstu.

Pirmā dokumentētā muzikālo tradīciju izrādīšanas reize uz skatuves Latvijas vēsturē notika 1896. gadā 10. Viskrievijas arheoloģiskajā kongresā Rīgā. Tā laikā tika organizēta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kurā tika izrādīti teatralizēti latviešu tradīciju uzvedumi – kāzas, ganu dziesmas, pieguļā jāšana, dažādas rotaļas un citi “uzvedumi iz latviešu tautas dzīves”. Dziedāšanu vadīja komponists un tautas mūzikas krājējs Andrejs Jurjāns. Uzvedumā piedalījās vairāk nekā 100 dziedātāju, kā galvenās solistes bija pieaicinātas aktrises un dziedātājas Dace Akmentiņa un Maija Brigadere. Lai arī šajos priekšnesumos izpildītāji nepiederēja vienam novadam vai tradīcijai, bet gan pārstāvēja Rīgas vai tuvējās apkārtnes latviešu sabiedrību, tomēr uzveduma tematika un maniere bija tuva tai, kas vēl mūsdienās saglabājusies etnogrāfisko ansambļu izpildījumā – tradīciju uzvedumi. Savukārt tautas dejas šajā iestudējumā izpildīja Rīgas Latviešu teātra baletdejotājas.

1924. gadā suitu novada dziedātāju un muzikantu kopa, kuru vidū bija arī koklētājs Pēteris Korāts, viesojās Rīgā, valodnieka un folkloras pētnieka Luda Bērziņa aicināti, un uzstājās Latvijas Universitātē. Savukārt 1925. gada 4. un 6. aprīlī pēc Emīla Melngaiļa aicinājuma Alsungas “skaņražu kopa”, kuru vidū bija Nikolajs Heņķis un P. Korāts, viesojās Latvijas Konservatorijā, kur izrādīja suitu kāzu tradīcijas. L. Bērziņa aicinātas, Rīgā viesojās arī tautas mūzikas izpildītājas no Skrundas, Barkavas un Aglonas.

Liela daļa no vēlākajiem etnogrāfiskajiem ansambļiem radās tieši no ciemu kopienām, kur dziedāšana, dancošana un muzicēšana bija ierasta prakse svētkos un saiešanas brīžos. Šādas ciemu izpildītāju grupas veidoja arī muzikālo un saturisko piepildījumu pirmajām Latvijā veidotajām etnogrāfiskajām filmām – “Latviešu kāzas Nīcā” (1931, režisori Kristaps Linde un Aleksandrs Rusteiķis) un “Dzimtene sauc” jeb “Kāzas Alsungā” (1935, režisors A. Rusteiķis). Pirmās filmas konsultants un viens no scenārija autoriem bija folklorists, Latviešu folkloras krātuves vadītājs Kārlis Straubergs. Kurzemes un Latgales tautas mūziķu grupas 20. gs. 30. gados bieži viesojās arī Rīgā. 1934. gadā Latviešu folkloras krātuve sadarbībā ar Rīgas Radiofonu (mūsdienās Latvijas Radio) ieskaņoja Kurzemes dziedātāju grupas no Nīcas, Bārtas, Alsungas un Rucavas.

Pēc padomju okupācijas, nonākot jaunos politiskajos un ideoloģiskajos apstākļos, Rietumkurzemes tautas mūzikas izpildītāju kopām bija deleģēts izrādīt muzikālās folkloras tradīcijas Maskavā. Taču tautas mākslas izpildītāji tika meklēti arī citos novados. Jau 1941. gadā tika izveidota īpaša komisija, kas apbraukāja Latviju un meklēja cilvēkus ar labām balsīm, kas varētu uzstāties mākslas dekādē Maskavā. Komisijā piedalījās arī viens no ievērojamākajiem tautas mūzikas pazinējiem – komponists E. Melngailis. Tā kā mākslas dekāde Maskavā 1941. gadā nenotika Otrā pasaules kara dēļ, bet gan 14 gadus vēlāk, 1955. gadā, tad koncertos piedalījās gan jau 1941. gadā apzinātie Nīcas un Bārtas etnogrāfiskie ansambļi, gan arī Preiļu rajona Ždanova vārdā nosauktā kolhoza jeb Saunas ciema etnogrāfiskais ansamblis, kas bija radīts no jauna. Ansambli izveidoja skolotājs Aleksandrs Vasiļevskis 1954. gadā, kurš, izdzirdējis kolhoza sievu dziedāšanu, sāka pirmos ansambļa mēģinājumus, organizēja tā darbību un nākamajā gadā jau piedalījās mākslas dekādē Maskavā. 1955. gadā, iesaistoties folkloras pētniekam Jānim Rozenbergam, tika dibināts arī Rikavas ciema etnogrāfiskais ansamblis.

Otrs nozīmīgs notikums tautas mūzikas aktualizēšanā un etnogrāfisko ansambļu dibināšanā bija Latgales kultūras nedēļa Rīgā 1958. gadā, kuras laikā notika mūzikas koncerti, teātra izrādes, lietišķās mākslas izstādes utt., tostarp arī etnogrāfisko ansambļu priekšnesumi. Kā norādījis Jānis Streičs, viens no Latgales nedēļas Rīgā režisoriem, šim pasākumam bija redzamā un neredzamā daļa. Pirmā, lai izrādītu Latgales tautas mākslu galvaspilsētā, otra – slēptā, lai mobilizētu Latgales nacionālās kopības un vienotības apziņu ar pārējo Latviju, kas padomju ideoloģijas un rusifikācijas apstākļos kļuva apdraudēta. Gatavojoties šim pasākumam tika nodibināti Bērzgales (1956), Murmastienes (1956), Salnavas (1956) un Aglonas (1957) etnogrāfiskie ansambļi. Ansambļu izpildījuma stils šajos gados bija emocionāli sakāpināts, teatrāls, kā to rāda Aloiza Brenča režisētais dokumentālais materiāls “Latgale dzied, Latgale skan” kinožurnālā “Padomju Latvija” (Nr. 40, 1958). Mākslīgi izskaistināts vizuālais tēls (neīstu matu pīnes, košs sejas grims) un unificēti tautas tērpi savienojumā ar pārspīlētu optimismu bija padomju skatuves estētikai raksturīga un vispārēja iezīme folkloras priekšnesumos arī citās Padomju Savienības republikās.

Redzot, ka tā nomāc nesamākslotu tradīciju izpildījumu un apdraud tautas mūzikas pastāvēšanu vienkāršās un autentiskās formās, 1978. gadā Ģederts Ramans, Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs, vērsās pret tautas mūzikas skatuvisko stilizāciju, aicinot klausīties tautas mūzikas pieminekļus to dzīvajā pirmatnējā skanējumā. Taču Ģ. Ramans saskatīja arī tādu problēmu kā nepietiekams daudzums ansambļu, kas izpilda folkloru etnogrāfiski un autentiski. Šis aicinājums sakrita ar laiku, kad Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Folkloras sektora (viens no Latviešu folkloras krātuves nosaukumiem padomju okupācijas laikā) pētnieki gatavoja tautas mūzikas koncertu ar teicēju, etnogrāfisko ansambļu un tautas mūzikas instrumentālo grupu jeb kapelu piedalīšanos, izrādot un atskaņojot neapdarinātu tautas mūziku. Koncerts notika 1978. gadā Dailes teātra vecajā ēkā (mūsdienās Jaunais Rīgas teātris) Lāčplēša ielā 25 un bija veltīts folkloras ekspedīciju 30. gadadienai. Šajā koncertā referātu lasīja arī muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš tāpat kā Ģ. Ramans aicināja atskaņot neapdarinātu tautas mūziku bez padomju skatuviskās stilizācijas, ko viņš raksturoja kā pseidotautisku.

Šis koncerts iezīmēja jaunu pavērsienu tautas mūzikas izpildījumā, turpmāk apzināti atsakoties no padomju skatuves estētikas un mākslinieciskās apdares un pievēršoties tautas mūzikas vienkāršam, tradīcijās balstītam izpildījumam. Šis koncerts aizsāka arī folkloras kustību Latvijā, kuras nozīmīga daļa bija etnogrāfiskie ansambļi un to priekšnesumi. Tam sekoja pēc satura un noskaņas līdzīgs koncerts “Latgales folkloras diena” Rēzeknē 1979. gada 10. oktobrī. Gan neilgi pirms šiem koncertiem, gan arī pēc tiem notika etnogrāfisko ansambļu dibināšanas vilnis, jo īpaši Latgalē: 1978. gadā tika nodibināti etnogrāfiskie ansambļi Baltinavā, Briežuciemā, Dignājā, 1979. gadā – Bindaros, Mežvidos, Zundānos, 1980. gadā – Pušmucovā, Rekavā, Upītē utt.

Nacionālās savdabības aspekts bija nozīmīgs arī to etnogrāfisko ansambļu dibināšanā, kas pārstāvēja lībiešu kultūru – 1956. gadā tika nodibināts Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskais ansamblis (saukts arī par Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansambli) un 1972. gadā – Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist”, kurš par etnogrāfisko ansambli tā arī nekļuva, domājams, klātesošās padomju skatuviskās estētikas un obligāto priekšnesumu dēļ.

Padomju okupācijas laikā etnogrāfiskie ansambļi, no vienas puses, kalpoja tās ideoloģijas un skatuves stila paušanai, iedzīvināšanai un uzturēšanai sabiedrībā, no otras puses, etnogrāfiskie ansambļi līdzās individuāliem folkloras teicējiem saglabāja, pārmantoja un popularizēja tautas mūzikas tradīcijas, kas citādi, iespējams, būtu izzudušas. Tradīcijās balstīta satura un formu saglabāšana ansambļu un individuālo teicēju izpildījumā un repertuārā padomju okupācijas periodā dažkārt tiem piešķīra nacionālā mantojuma glabātāja lomu.

20. gs. 70.–80. gados ansambļu priekšnesumi kļuva par folkloras kustības nozīmīgu daļu, apliecinot kā reģionālās, tā nacionālās kultūras savdabību un bagātību, kā arī stiprinot nacionālo identitāti gan folkloras kustības dalībnieku vidū, gan arī plašā sabiedrībā Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā. Ja līdz 1978. gadam etnogrāfisko ansambļu skatuviskais izpildījums dažkārt laipoja starp padomju skatuves māksliniecisko izpratni un tradīcijās balstītu tautas mūzikas izpildījumu, tad 20. gs. 80. gados folkloras kustības ideju un Trešās atmodas ideju iespaidā etnogrāfiskie ansambļi pavisam atteicās no padomju skatuviskās estētikas, ko apliecina Baltijas valstu kopš 1987. gada kopīgi rīkotais starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, kam piemita jau pavisam cita mākslinieciskā izjūta un kura būtisku daļu līdzās citiem tautas mūzikas izpildītājiem un to apvienībām veidoja etnogrāfisko ansambļu priekšnesumi.

Padomju okupācijas periodā tika izdoti Alsungas (1981), Bārtas (1981), Rikavas (1982), Briežuciema un Rekavas (1983) un Aulejas (1986) etnogrāfisko ansambļu ieskaņojumi platēs sērijā “Latviešu folklora”. Etnogrāfiskie ansambļi dokumentēti kinožurnālā “Padomju Latvija” (Nr. 26/27, režisors Gunārs Piesis, 1967), 1958. gada “Padomju Latvija” kinohronikā “Latgale dzied, Latgale skan” (Nr. 40), Laimas Žurginas dokumentālajā filmā “Baltica-88” u. c.

2025. gada sākumā Latvijā bija aktīvi 24 etnogrāfiskie ansambļi: Alsungas etnogrāfiskais ansamblis “Suitu sievas” (1924), Baltinavas etnogrāfiskais ansamblis (1978), Bārtas etnogrāfiskais ansamblis (1929), Beņislavas etnogrāfiskais ansamblis (1987), Briežuciema etnogrāfiskais ansamblis (1978), Bozovas etnogrāfiskais ansamblis (1980), Etnogrāfiskais ansamblis “Gudenieku suiti” (1965), Jūrkalnes etnogrāfiskais ansamblis “Maģie suiti” (1959), Kupravas etnogrāfiskais ansamblis (1986), Medņevas etnogrāfiskais ansamblis (1987), Nīcas etnogrāfiskais ansamblis (1929), Nirzas etnogrāfiskais ansamblis “Raipole” (1975), Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis (1964), Pušmucovas etnogrāfiskais ansamblis (1980), Rikavas etnogrāfiskais ansamblis (1954/1955), Rogovkas etnogrāfiskais ansamblis (1985), Rucavas etnogrāfiskais ansamblis (1982), Salnavas etnogrāfiskais ansamblis (1956), Saunas etnogrāfiskais ansamblis “Naktineica” (1954), Šķilbēnu etnogrāfiskais ansamblis (1981), Tilžas etnogrāfiskais ansamblis “Sagša” (1988), Upītes etnogrāfiskais ansamblis (1980), Viļakas etnogrāfiskais ansamblis “Abrenīte” (1985) un jaunākais no tiem – Vaboles etnogrāfiskais ansamblis “Vabalis”, kas dibināts 2006. gadā. Tie tiek šķirti no citiem muzikālās folkloras izpildītājiem, jo stingrāk pieturas pie noteiktam novadam raksturīgām tautas mūzikas tradīcijām.

Nozīmīgākā latviešu tautas mūzikas materiālu glabātāja ir Latviešu folkloras krātuve, kuras krājumā ir gan vēsturiski ieraksti, gan mūsdienās funkcionējošu etnogrāfisko ansambļu ieskaņojumi.