V. Vilciņai ir sava romantiski trauksmaina vieta latviešu baletā. 1948. gadā jaunā balerīna, pēc baleta studijas beigšanas uzsāka pastāvīgas darba gaitas Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā operas un baleta teātrī. 23.12.1973. vakarā uz teātra skatuves viņa pēdējo reizi dejoja franču komponista Kamila Sensānsa (Camille Saint-Saëns) “Mirstošo gulbi” (The Dying Swan), un Karmenu (franču komponista Žorža Bizē, Alexandre-César-Léopold Bizet, un krievu komponista Rodiona Ščedrina, Родион Константинович Щедрин, baletā “Karmena”, Carmen). Apmēram gadsimta ceturkšņa laikā V. Vilciņas māksla ierakstījusi pašas spožākās lappuses latviešu baleta vēsturē. Māksliniece dejojusi uz Maskavas Lielā teātra (Большой театр) skatuves un kopā ar tā trupas dalībniekiem piedalījusies viesizrādēs daudzās pasaules valstīs. Savulaik atzīta par vienu no piecām labākajām krievu baletmeistara Mihaila Fokina (Михаил Михайлович Фокин) 1907. gadā iestudētās miniatūras “Mirstošais gulbis” tēlotājām pasaulē.

V. Vilciņa dzimusi piejūras ciematā netālu no Rojas – Valgalciemā. Tēvs Einis bija būvgaldnieks, māte Anna – mājsaimniece, kura pēc vīra nāves uzņēmusies visas rūpes par ģimeni un kopā ar zvejniekiem devusies jūrā. Ģimenē bija seši bērni.

V. Vilciņa mācības uzsāka Valgalciema Uguņu skolā, 1938. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā un turpināja mācīties Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, 1944. gadā – Jāņa Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vakara vidusskolā. 1940. gadā iestājās Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta studijā, kur meitenes spilgtās dotības ievēroja pieredzējušie pedagogi. Pedagoģes Irēnas Strodes vadībā viņa ieguva klasiskās dejas meistarības pamatus, bet baleta centrālo tēlu izpratnē viņu ievirzīja izcilā deju mākslas horeogrāfe un pedagoģe Helēna Tangijeva-Birzniece. Darbā atraisījās V. Vilciņas profesionālās dotības: asa uztveres spēja, muzikalitāte, ritma izjūta, kustību un pozu izteiksmība un neparasti plastiskas roku kustības. Tā kā baleta klasē bija vēl viena meitene vārdā Ausma, tad pedagogi lēma, ka vienai no meitenēm jāmaina vārds, un tā Ausma Vilciņa kļuva par Veltu Vilciņu.

Turpinot apmeklēt nodarbības LNO baleta studijā, 1946. gadā V. Vilciņa uzsāka grāmatvedes darbu Rīgas 42. namu pārvaldē. Vēl mācoties baleta studijā, viņa tika pieņemta darbā LNO par baleta mākslinieci. 1947. gadā, būdama audzēkne, viņa skolas koncertā dejoja galveno lomu franču komponista Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) baletā “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d'émail, 1870). Absolvējot baleta studiju 1948. gadā, V. Vilciņa atveidoja Vasaras tēlu krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) baletā “Gadalaiki” (Времена года, 1948) un ar savu vērienīgo dejojumu izcēlās kā pārliecinoša soliste. 1947.–1973. gadā V. Vilciņa bija LNO baleta primabalerīna, 1968.–1994. gadā repetitore.

Padomju okupācijas apstākļos māksla kļuva par ideoloģijas ruporu un amortizatoru. Režīms izmantoja māksliniekus valsts pārvaldē. V. Vilciņa bijusi LPSR AP deputāte (1968–1971), PSRS AP deputāte (1962–1966).

Baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece nemēdza steigties ar galveno lomu uzticēšanu jaunām dejotājām, taču V. Vilciņa tūlīt pēc baleta studijas beigšanas sagatavoja galveno lomu Tai Hoa ukraiņu komponista Reinholda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) baletā “Sarkanā magone” (Красный мак, 1949), kurai sekoja lomas krievu komponistu baletos – Florīna un Aurora Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1948; 1962), Hasinta Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949), Ļena Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1951), sārtā laimes ziediņa meklētāja Maša Klementija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), ļaunā burvja meita Odīlija un gulbju princese Odeta P. Čaikovska “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1951; 1964), kā arī Parīzes ielu dejotāja Esmeralda itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951; 1970), Sjuimbikē – savdabīgais meitenes putna tēls – tatāru komponista Farida Jaruļļina (Fərit Zahidulla uğlı Yarullin) “Šuralē” (Шурале, 1952), Šekspīra Džuljeta krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Aina un Laima Anatola Liepiņa “Laima” (1953), Pusmāsa S. Prokofjeva “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Kāste lietuviešu komponista Juļusa Juzeļūna (Julius Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Raimonda A. Glazunova “Raimonda” (Раймонда, 1954), sarkanmatainā vācu baronese un ragana Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955), trauslā Žizele franču komponista Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956), Vīnes primabalerīna Franciska austriešu komponista Johana Štrausa dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Skaidrīte Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1957), eksotiskā Rigondas salas skaistule Nelima Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Romas kurtizāne Egīna armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), Meža lauma krievu komponista Mihaila Skoruļska (Михаил Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1963), indiešu teiksmas varone Šakuntala krievu komponista Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntala” (Шакунтала, 1963), Jaunkundze krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundze un huligāns” (Баришня и хулиган, 1965), Maija Jāņa Ķepīša “Turaidas Roze” (1966), Solveiga norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966), Anna Ā. Skultes “Negaiss pavasarī” (1967), Roze Pētera Barisona “Ziedu vija” (1967), Malda Jāņa Mediņa “Mīlas uzvara” (1970), spāniete Karmena franču komponista Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un R. Sčedrina “Karmena” (1971) un citas.

Koncertnumuri: A. Kalniņa “Rudens” (Mirdzas Griķes horeogrāfija, 1957), K. Sensānsa “Mirstošais gulbis” (1948), Elgas Igenbergas “Valsis” (H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, 1957), “Zvejnieku deja” (Angelikas Grimzes horeogrāfija, 1955). Bijusi baletmeistara Jevgēņija Čangas asistente A. Glazunova baleta “Raimonda” (1993) iestudējumā LNO.

Kopā ar krievu baletdejotāju Gaļinu Ulanovu (Галина Сергеевна Уланова) V. Vilciņa dejojusi Maskavas Lielā teātra sastāvā viesizrādēs Londonā (1956). Austrumnieciskajā kolorītā iestudētajā Zaremas lomā, krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) baletā “Bahčisaraja strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1956) māksliniece lieliski savienoja dinamisko dejojumu ar dramaturģiski piesātinātu tēlojumu.

V. Vilciņa bija LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1954), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1959), PSRS Tautas skatuves māksliniece (1965), apbalvota ar Maskavas Studentu un jaunatnes festivāla zelta medaļu (Всемирный фестиваль молодёжи и студентов, 1957); LPSR Valsts prēmija (1958).

Vienlīdz pilnvērtīgi V. Vilciņa atklājusi visdažādāko tēlu raksturus gan klasiskajos baletos, gan mūsdienu oriģināliestudējumos. Viņas vijīgums, grācija, temperaments, harmoniskās ķermeņa proporcijas bija atbilstošas visām baleta prasībām. Duets Vilciņa–Ritenbergs pirmais pēc kara aiznesa Rīgas baleta slavu pasaulē. Viņi viens otru papildināja. Haralda Ritenberga skatuviskā pievilcība, liriskais miers žestos un augumā, bija lielisks fons V. Vilciņas temperamentam, klasiskajām pozām, spilgtajai skatuves individualitātei.

1968.–1994. gadā V. Vilciņa kā baleta pedagoģe un repetitore atdeva savu bagāto pieredzi un zināšanas virknei 70. un 80. gadu baleta mākslinieku paaudzei: Zitai Errs, Larisai Tuisovai, Lorai Ļubčenko, Litai Beiris, Genādijam Gorbaņovam, Aivaram Leimanim, Viesturam Jansonam un daudziem citiem.