Baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece nemēdza steigties ar galveno lomu uzticēšanu jaunām dejotājām, taču V. Vilciņa tūlīt pēc baleta studijas beigšanas sagatavoja galveno lomu Tai Hoa ukraiņu komponista Reinholda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) baletā “Sarkanā magone” (Красный мак, 1949), kurai sekoja lomas krievu komponistu baletos – Florīna un Aurora Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1948; 1962), Hasinta Aleksandra Kreina (Александр Абрамович Крейн) “Laurensija” (Лауренсия, 1949), Ļena Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1951), sārtā laimes ziediņa meklētāja Maša Klementija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), ļaunā burvja meita Odīlija un gulbju princese Odeta P. Čaikovska “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1951; 1964), kā arī Parīzes ielu dejotāja Esmeralda itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951; 1970), Sjuimbikē – savdabīgais meitenes putna tēls – tatāru komponista Farida Jaruļļina (Fərit Zahidulla uğlı Yarullin) “Šuralē” (Шурале, 1952), Šekspīra Džuljeta krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Aina un Laima Anatola Liepiņa “Laima” (1953), Pusmāsa S. Prokofjeva “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Kāste lietuviešu komponista Juļusa Juzeļūna (Julius Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Raimonda A. Glazunova “Raimonda” (Раймонда, 1954), sarkanmatainā vācu baronese un ragana Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955), trauslā Žizele franču komponista Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Žizele” (Giselle, 1956), Vīnes primabalerīna Franciska austriešu komponista Johana Štrausa dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), Skaidrīte Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1957), eksotiskā Rigondas salas skaistule Nelima Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Romas kurtizāne Egīna armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), Meža lauma krievu komponista Mihaila Skoruļska (Михаил Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1963), indiešu teiksmas varone Šakuntala krievu komponista Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntala” (Шакунтала, 1963), Jaunkundze krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundze un huligāns” (Баришня и хулиган, 1965), Maija Jāņa Ķepīša “Turaidas Roze” (1966), Solveiga norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966), Anna Ā. Skultes “Negaiss pavasarī” (1967), Roze Pētera Barisona “Ziedu vija” (1967), Malda Jāņa Mediņa “Mīlas uzvara” (1970), spāniete Karmena franču komponista Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un R. Sčedrina “Karmena” (1971) un citas.

Velta Vilciņa Esmeraldas lomā Čezāres Punji un Rikardo Drigo baletā "Esmeralda". 20. gs. 50. gadi.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā opera un balets.
Koncertnumuri: A. Kalniņa “Rudens” (Mirdzas Griķes horeogrāfija, 1957), K. Sensānsa “Mirstošais gulbis” (1948), Elgas Igenbergas “Valsis” (H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, 1957), “Zvejnieku deja” (Angelikas Grimzes horeogrāfija, 1955). Bijusi baletmeistara Jevgēņija Čangas asistente A. Glazunova baleta “Raimonda” (1993) iestudējumā LNO.
Kopā ar krievu baletdejotāju Gaļinu Ulanovu (Галина Сергеевна Уланова) V. Vilciņa dejojusi Maskavas Lielā teātra sastāvā viesizrādēs Londonā (1956). Austrumnieciskajā kolorītā iestudētajā Zaremas lomā, krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) baletā “Bahčisaraja strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1956) māksliniece lieliski savienoja dinamisko dejojumu ar dramaturģiski piesātinātu tēlojumu.