Pirmie panākumi 60. gadu sākumā bija ukraiņu komponista Mihaila Skoruļska (Михайло Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1962), kurā mākslinieks atveidoja divas lomas – Pavasara straumi un Meža garu. A. Ēķa Meža gars – uguns veidolā, stihisks, nevaldāmas dabas spēks bija veidots sarežģītā horeogrāfiskā valodā, kurā mākslinieks ne tikai apliecināja atpazīstamu klasiskās dejas tehnikas prasmes, bet arī pārsteidza ar emocionālo daudzkrāsainību. Dušianta loma tadžiku komponista Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntāla” (Шакунтала, 1963) pierādīja A. Ēķa prasmi savdabīgi un oriģināli redzēt tēlu un savu izpratni spilgti realizēt uz skatuves. A. Ēķa Spartaks armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1964) bija patiesi cildens un pašaizliedzīgs varonis, traģisks tēls, ko papildināja mākslinieka apgarotais dejojums un tēlojums. Līdzās ļaunuma ģēnijam Rotbartam krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1962; 1964) un Māksliniekam, kura jūtīgo dvēseli sabradā zelta ārprāta pārņemtie spāņu konkistadori Oļega Barskova (Олег Васильевич Барсков) “Inku zeltā” (1969), līdzās liegi plastiskajam, plašās līnijās zīmētajam Viktoram Heilam Jāņa Ķepīša “Turaidas Rozē” (1966), uz skatuves savu vietu ieņēma A. Ēķa vienreizējais un nepārspētais Klods Frolo itāļu komponistu Čezares Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo), latviešu komponista Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1970), kurā sakoncentrēta tā cilvēciskā traģēdija, kura rodas, uzverdot mīlestībai un kaislei. Norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966) bija kas kopīgs ar mākslinieka personību, viņa meklējumiem.
Īsā laika posmā dažādās manierēs un stilos veidotās izrādēs tapa vesela raksturu galerija: Balda krievu komponista Mihaila Čulaki (Михаил Иванович Чулаки) “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (Сказка о попе и его работнике Балде, 1962), Zigfrīds P. Čaikovska “Gulbju ezers” (1964), Solors austriešu un ungāru komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Ēnu” cēliens no baleta “Bajadēra” (1965), Barvedis krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundze un huligāns” (Баришня и хулиган, 1965), Jauneklis Ā. Skultes “Horeogrāfiskā poēma” (1965), Lilija Pētera Barisona “Ziedu vija” (1965), Andris, Ā. Skultes “Negaiss pavasarī” (1967), Baitemirs krievu komponista Vladimira Vlasova (Владимир Александрович Власов) “Asele” (Асель, 1969), Girejs krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1972), Cēzars moldāvu komponista Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijs un Kleopatra” (Антоний и Клеопатра, 1972) u. c.