Baleta mākslā A. Ēķis priecējis skatītājus ar plaša diapazona aptveri dejas mākslā. No agrīniem gaišajiem skatuves tēliem, kuros jau viedās dramatiķa talants līdz pat traģiskiem varoņiem un antivaroņiem, no epizodiskām lomām līdz pirmā solista dejojumam. Šis mākslas ceļš bijis savdabīga aktieriska spilgtuma iezīmēts. Viņa paveiktais bija arī pedagoģiskais darbs Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) un Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta trupā, piedalīšanās baleta mākslas festivālos, filmēšanās Latvijas un ārzemju filmās un darbība Latvijas politikā.

A. Ēķa dzimtas saknes ir Ikšķiles pusē. Ģimene vēlāk pārcēlās uz dzīvi Ogrē. Tēvs Bernhards strādāja par vecāko ekspeditoru Rīgas ostā, bet padomju otrreizējās okupācijas laikā TTP (Tramvaju trolejbusu pārvalde) par sargu. Māte Helēna bija mājsaimniece.

1941. gadā A. Ēķis iestājās Rīgas 3. pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas turpināja mācības J. Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vakara vidusskolā. 1945./46. mācību gadā Latvijas PSRS Valsts operas un baleta teātra baleta studijā uzņēma pirmos pēckara audzēkņus. Bērni tika sadalīti grupās, katrā – dažāda vecuma zēni un meitenes. Pedagoģe Irēna Strode strādāja ar vecākām meitenēm, kuru vidū bija arī mazs zēns – Artūrs.

1948. gada rudenī, Nacionālās operas baleta studija ieguva nosaukumu – Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, kurā tika apvienoti speciālie baleta priekšmeti, Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā – vispārizglītojošie priekšmeti. 1948. gadā no Maskavas, darbā LNO tika norīkots pedagogs un dejotājs Valentīns Bļinovs, kurš paralēli baleta mākslinieka darbam, uzņēmās klasiskās dejas pedagoga pienākumus LNO baleta skolā un A. Ēķis tika pārcelts zēnu klasē. 1951. gadā viņš absolvēja mūzikas vidusskolu, 1952. gadā RHV – V. Bļinova “zvaigžņu klasi”, kurā mācījās Māris Liepa, Haralds Ritenbergs, Uldis Žagata un Alfrēds Spura. Vēl būdams RHV skolnieks, 1951. gadā A. Ēķis tika pieņemts darbā LNO kā trešās kategorijas baleta artists.

Bija precējies ar horeogrāfi Tamāru Ēķi.

Pēc RHV absolvēšanas, iegūstot baleta mākslinieka kvalifikāciju, A. Ēķis kļuva par pilntiesīgu LNO baleta dejotāju. Pirmās lomas nodejotas, mācoties RHV: Fēnikss krievu komponista Reingolda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) “Sarkanā magone” (Красный мак, 1950) un Putns krievu komponista Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), Jauneklis un Pariss krievu komponista Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Spānijas sūtnis S. Prokofjevs “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Kavalieris un velns Ādolfa Skultes “Brīvības sakta” (1955) un citas. Sākotnēji LNO baleta trupā A. Ēķis netika uztverts kā potenciālais solists, jo bija pārāk slaids. 

1954.–1956. gadā A. Ēķis atradās PSRS armijā un kļuva par Sarkankarogotā Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansambļa (Ансамбль песни и пляски Краснознаменного прибалтийского военного округа) solistu. Ansambļa repertuārā bija latviešu deja “Gailītis”, “Lietuviešu polka”, “Deja ar zobeniem”, dažādas krievu dejas.

Atgriežoties no armijas, A. Ēķis devās uz Ļeņingradas Horeogrāfijas skolu (Ленинградское ордена Ленина и ордена Трудового Красного Знамени академическое хореографическое училище имени А. Я. Вагановой), lai pilnveidotu meistarību. Viņš uzsāka mācības krievu pedagoga Abdrahmana Kumisņikova (Абдрахман Летфуллович Кумысников) klasē, iegūstot pelnītu ievērību kā prasmīgs, drošs un emocionāls dueta partneris. A. Kumisņikova vadībā tika pilnveidota klasiskā baleta tehnika, aktiermeistarība, dueta māksla un iegūtas zināšanas pedagoģijā. Studiju laikā A. Ēķa partneres bija Gabriela Komļeva (Габрьела Трофимовна Комлева), Nadežda Vihreva (Надежда Алексеевна Вихрева) un citas, vēlāk pasaulslavenas krievu baletdejotājas.

1956. gadā koncertā Ļeņingradas horeogrāfijas skolā A. Ēķis dejoja krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Adžio” (Адажо) un vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Mēnesnīcas sonāti” (Sonata quasi una fantasia), kā arī krievu horeogrāfa Kasjana Golezovska (Касьян Ярославич Голейзовский) un ungāru komponista Ferenca Lista (ungāru Liszt Ferenc, vācu Franz Liszt) miniatūru “Mierinājums” (Утешение), kas vēlākos gados duetā ar Martu Bilalovu kļuva par vienu no skaistākajiem un emocionālākajiem 60. gadu duetiem latviešu baletā. Koncertā piedalījās arī 8. klases audzēkņi Rūdolfs Nurijevs (Рудольф Хәмит улы Нуриев), Ņikita Dolgušins (Никита Александрович Долгушин) u. c. topošās krievu baleta zvaigznes. Tieši R. Nurijevs ar savu mērķtiecību un fantastiskām darba spējām atstājis vislielāko iespaidu uz A. Ēķi.

1957. gadā A. Ēķis dejoja vienu no galvenajām lomām skolas izlaiduma izrādē krievu komponista Georgija Portnova (Георгий Анатольевич Портнов) baletā “Sniega meita” (Дочь снегов). Iestudējums guva panākumus publikā, kā arī zelta medaļu un diplomu Ļeņingradas mākslas festivālā. Iespējams, ka šajā laikā izveidojās A. Ēķa īpatnējais stils, dejas maniere, mazliet spīvais, pat velnišķīgais veidols ar gailošām, fascinējošām acīm, kas lieliski sakļāvās ar kādu gaišu, lirisku niansi viņa dejas tembrā, slaidajās, romantiskajās dejotāja līnijās. Pavadītie gadi Ļeņingradas baletskolā bija nozīmīgs pagrieziens A. Ēķa baleta karjerā. Atgriežoties Rīgā, A. Ēķa skatuviskais sniegums izcēlās ar izsmalcinātu dejas manieri un augstu kultūru.

1957. gadā vasarā A. Ēķis atgriezās Rīgā, un jau augustā bija LNO baleta mākslinieks. Lomu klāsts papildinājās ar Vergu franču komponista Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1956), Vedēju Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1957), Jaunekli poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniāna” (Chopiniana, 1958), Frantu itāļu komponista Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Brīnumlelles” (Fantasista Doll, 1958), Jahtas īpašnieku Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959) u. c.

M. Liepas ieintriģēts A. Ēķis devās uz Maskavu, kur viņš apmeklēja (1960–1962) baleta trenniņstundas pie viena no izcilākajiem krievu baleta pedagogiem Asafa Meserera (Асаф Михайлович Мессерер). Šajā zvaigžņu klasē trenējās Maija Pļisecka (Майя Михайловна Плисецкая), Jekaterina Maksimova (Екатерина Сергеевна Максимова), M. Liepa, Vladimirs Vasiļjevs (Владимир Викторович Васильев) u. c. krievu baleta zvaigznes.

09.1960. A. Ēķis tika pieņemts darbā Maskavas K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālajā teātrī (Московский академический Музыкальный театр К. С. Станиславского и В. И. Немировича-Данченко), kur aizsākās darbs pie krievu komponista Ļeva Laputina (Лев Александрович Лапутин) un baletmeistara Igora Smirnova (Игорь Валентинович Смирнов) baleta “Maskarāde” (Маскарад) iestudējuma, un A. Ēķim tika piedāvāta galvenā loma. Tomēr darbs īsti nevedās un jau pēc mēneša viņš bija brīvmākslinieks. A. Ēķis bija Maskavas “Goskoncerta” (Госконцерт) ārštata baleta mākslinieks (1960–1961). Viņš piedalījās dažādās koncertprogrammās ar solo numuriem. 1961. gadā A. Ēķis atgriezās Rīgā. Diemžēl LNO baleta trupā viņš netika pieņemts. 1961.–1962. gadā viņš bija Rīgas Operetes teātra baleta solists, bet jau 1962.–1977. gadā – atkal LNO baleta solists.

Pirmie panākumi 60. gadu sākumā bija ukraiņu komponista Mihaila Skoruļska (Михайло Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1962), kurā mākslinieks atveidoja divas lomas – Pavasara straumi un Meža garu. A. Ēķa Meža gars – uguns veidolā, stihisks, nevaldāmas dabas spēks bija veidots sarežģītā horeogrāfiskā valodā, kurā mākslinieks ne tikai apliecināja atpazīstamu klasiskās dejas tehnikas prasmes, bet arī pārsteidza ar emocionālo daudzkrāsainību. Dušianta loma tadžiku komponista Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) “Šakuntāla” (Шакунтала, 1963) pierādīja A. Ēķa prasmi savdabīgi un oriģināli redzēt tēlu un savu izpratni spilgti realizēt uz skatuves. A. Ēķa Spartaks armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1964) bija patiesi cildens un pašaizliedzīgs varonis, traģisks tēls, ko papildināja mākslinieka apgarotais dejojums un tēlojums. Līdzās ļaunuma ģēnijam Rotbartam krievu komponista Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1962; 1964) un Māksliniekam, kura jūtīgo dvēseli sabradā zelta ārprāta pārņemtie spāņu konkistadori Oļega Barskova (Олег Васильевич Барсков) “Inku zeltā” (1969), līdzās liegi plastiskajam, plašās līnijās zīmētajam Viktoram Heilam Jāņa Ķepīša “Turaidas Rozē” (1966), uz skatuves savu vietu ieņēma A. Ēķa vienreizējais un nepārspētais Klods Frolo itāļu komponistu Čezares Punji (Cesare Pugni), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo), latviešu komponista Riharda Glāzupa “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1970), kurā sakoncentrēta tā cilvēciskā traģēdija, kura rodas, uzverdot mīlestībai un kaislei. Norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1966) bija kas kopīgs ar mākslinieka personību, viņa meklējumiem.

Īsā laika posmā dažādās manierēs un stilos veidotās izrādēs tapa vesela raksturu galerija: Balda krievu komponista Mihaila Čulaki (Михаил Иванович Чулаки) “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (Сказка о попе и его работнике Балде, 1962), Zigfrīds P. Čaikovska “Gulbju ezers” (1964), Solors austriešu un ungāru komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Ēnu” cēliens no baleta “Bajadēra” (1965), Barvedis krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) “Jaunkundze un huligāns” (Баришня и хулиган, 1965), Jauneklis Ā. Skultes “Horeogrāfiskā poēma” (1965), Lilija Pētera Barisona “Ziedu vija” (1965), Andris, Ā. Skultes “Negaiss pavasarī” (1967), Baitemirs krievu komponista Vladimira Vlasova (Владимир Александрович Власов) “Asele” (Асель, 1969), Girejs krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан, 1972), Cēzars moldāvu komponista Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijs un Kleopatra” (Антоний и Клеопатра, 1972) u. c.

1961.–1971. gadā A. Ēķis bija RHV klasiskās dejas pedagogs. Starp viņa audzēkņiem bija topošās baleta zvaigznes Mihails Barišņikovs, Aleksandrs Godunovs, Aivars Leimanis, Viesturs Jansons u. c. Deju pedagogs Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultātē (1979–1981), tautas deju ansambļa “Dancis” mākslinieciskais vadītājs (1985), Rīgas Jaunā teātra (līdz 1990. gadam Rīgas videocentrs) Dramatiskās mākslas studijas pedagogs (1988–1992), Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas dejas pedagogs (1993–1994).

Aktiera slavu A. Ēķim atnesa vīrišķīgā un asprātīgā Rīgas aizstāvja Pētera loma režisora Aleksandra Leimaņa spēlfilmās “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972). Piedalījies arī epizodiskās lomās: spēlfilmās “Privalova miljoni” (Приваловские миллионы, režisors Jaropolks Lapšins, Ярополк Леонидович Лапшин, 1973); “Pavasara ceļazīme“ (režisors Varis Brasla, 1978); “Ilgais ceļš kāpās” (1981), “Depresija” (1991) un “Zītaru dzimta” (“Vecā jūrnieku ligzda”, 1989; visām režisors Aloizs Brenčs), “Īsa pamācība mīlēšanā” (režisors Imants Krenbergs, 1982); “Brāļi Riko” (Братья Рико, režisors Genādijs Ivanovs, Геннадий Кронидович Иванов, 1980), “Vilkatis Toms” (režisors Ēriks Lācis, 1983), “Pēdējā vasara” (režisore Skilla Ilze Rikarde, 1990), “Šopēna noktirne” (režisors Efraims Sevela, Эфраим Севела, 1992), “Dancis pa trim” (režisors Arvīds Krievs, 2011), dokumentālā filmā “Krasts” (režisors Aivars Freimanis, 1963). Par A. Ēķi uzņemts kinožurnāls “Māksla” (1968, nr. 3.)

A. Ēķis bija Rīgas Domes Kurzemes rajona valdes loceklis (atbildīgs par izglītību, kultūru un sportu, 1995); Latvijas Zemnieku savienības biedrs (1995–1998); kandidējis 6. Saeimas vēlēšanām; Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētājs (1997–2001); Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidents (1995–2001); Latvijas Kultūras ministrijas komisijas loceklis balvai par sasniegumiem starptautiskajos konkursos, izstādēs un skatēs mākslu nozarēs (1998); “Aldara Gada balvas operai” žūrijas loceklis (1996); Latvijas Teātra darbinieku savienības biedrs (1965–2001); LNO padomes loceklis (1996).

A. Ēķis bija LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1965), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999).

A. Ēķis piederēja pie tās paaudzes, kuras jaunība un pirmie panākumi sakrita ar latvieša baleta atdzimšanu un pirmajiem lielajiem panākumiem. Par artistisku, atraisītu dejotāju viņš neizveidojās uzreiz. Pirmajiem klasiskajiem dejojumiem, kas izskanēja kā daudzsološs pieteikums, sekoja ilgs sevis meklēšanas posms, nopietnas mācības, pilnveidošanās un savu spēju pašpārbaude.