J. Čangas baleta iestudējumiem raksturīga dziļa padomju laika horeogrāfijas un latviešu tautas deju izpratne, kurā ļoti veiksmīgi izcēlās masu skatu režija.

Dzimis strādnieku ģimenē laikā, kad vecāki bija evakuējušies no Latvijas. Tēvs Jānis Čanga bijis atslēdznieks, māte Marija – šuvēja. Mācījies Latvijas Nacionālās operas (LNO) baletskolā pie pedagoga Harija Plūča (1935–1940). Beidzis Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta (Государственный институт театрального искусства имени Анатолия Васильевича Луначарского) baletmeistaru nodaļu (1946–1950).

Bija precējies ar baletdejotāju Milicu Čangu.

LNO baleta solists (1940–1946), LNO baletmeistars (1950–1961). A. Spendiarova Armēnijas akadēmiskā operas un baleta teātra (Ալեքսանդր Սպենդիարյանի անվան օպերայի և բալետի ազգային ակադեմիական թատրոն) galvenais baletmeistars (1961–1967), Maskavas Ledus baleta (Московский государственный Балет на льду) galvenais baletmeistars (1969–1977), Maskavas A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūta pedagogs baletmākslas fakultātē (1977–1990).

Pēc Rīgas atbrīvošanas no nacistiskās Vācijas okupācijas LPSR Valsts Operas un baleta teātrī sākās baleta iestudējumu atjaunošana. Gandrīz vai katrā baleta uzvedumā bija redzams arī jaunais apdāvinātais dejotājs J. Čanga. Viņš izpildīja solista lomas, gan teicami parādīdams prasmi klasiskajā baletā, gan arī raksturdejās atveidodams spilgtus, atjautīgi iecerētus tēlus. Solists dejā “Gvadalkvivira”, Bazils Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1936; 1945), Jauneklis, Pjērs Grenguārs komponistu Čezares Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1945), Zigfrīds Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1941), Arlekīns Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevāls” (Carnaval, 1946) un citas.

J. Čanga savā daiļradē pārstāvēja t. s. Maskavas skolu, kas īpašu uzmanību veltīja izteiksmīgiem žestiem un pantomīmai, kā arī baletu sižetiem, to dramaturģiskajai loģikai. Šīs skolas ietvaros tika plaši izstrādāts drāmbaleta virziens – kas bija ļoti raksturīgs padomju laika baletam. Drāmbaleta uzvedumu pamatā lielākoties bija literāri darbi ar stingru režijas koncepciju, darbība un raksturi attīstījās secīgi un pakāpeniski. Drāmbalets bija atteicies no tradicionālajām klasiskās dejas struktūrām, toties paplašinājās aktieriskā slodze. Tīrā deja tika izmantota vienīgi tad, ja tā iekļāvās sižetā – svētku, balles vai teātra skatos. Drāmbaleta estētikai atbilda J. Čangas iestudētie baleti – Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953) un Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960). Šie uzvedumi piesaistīja Latvijas publiku ar izcilu mūziku un labi veidotu dramaturģisko uzbūvi, taču tajos diemžēl tikpat kā neizpaudās horeogrāfija jēdziena tradicionālajā izpratnē: darbība aprobežojās ar plastiku un pantomīmu.

Pirmais J. Čangas iestudējums Rīgā, LNO bija Ādolfa Skultes balets “Brīvības sakta” (sākotnēji iecerētais nosaukums “Lelde”) pēc Raiņa lugas “Spēlēju, dancoju” motīviem (1950; 1955, Staļina prēmija 1951. gadā). J. Čanga savam diplomdarbam izvēlējās tieši šo darbu, kuram muzikālo veidolu deva Ā. Skulte. Iestudējuma galvenā vadlīnija bija cīņa pret latviešu tautas mūžseniem ienaidniekiem – muižniekiem un citiem tumsonības spēkiem, cīņa par tautas atbrīvošanu. “Brīvības sakta” savam laikam bija novatorisks darbs. Baleta vēsturē palikušas jūsmīgas liecības par Annas Priedes Leldi, Veltas Vilciņas Baronesi, Māra Liepas Totu un daudziem citiem spilgtiem tēliem. Tā kā J. Čanga atradās spēcīgā drāmbaleta ietekmē šajā iestudējumā, neraugoties uz bagāto mūzikas materiālu, bija daudz pantomīmas un maz deju. 1955. gadā, gatavojoties viesizrādēm Maskavā, tika iestudēta baleta pārveidotā redakcija, kas bija visai atšķirīga no iepriekšējā iestudējuma.

Groteskos, reālos un pasaku tēlos bija veidots Klementija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951). Mazāk veiksmīgs bija Č. Punji un R. Drigo baleta “Esmeralda” (1951) iestudējums, kas bija traktēts kā dramatisks tēlojums, kurā redzamu vietu ieņēma pantomīma, laikmetam raksturīgās balles dejas, tām pretstatā veidotas temperamentīgas čigānu dejas. Nepamatotas bija baleta beigas ar Esmeraldas izglābšanu, kas bija pretrunā ar rakstnieka Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) drāmas varoni. Farita Jaruļļina (Фәрит Заһидулла улы Яруллин) balets “Šuralē” (Шурале, 1952) ar tatāru folkloras un pasaku varoņiem bija veidots plašos masu skatos ar reāliem sadzīves tēlojumiem un fantastiku. S. Prokofjeva “Pelnrušķīte” (1954) pieskatāms pie skaistākajiem un krāšņākajiem J. Čangas bērnu baletu iestudējumiem. J. Čanga pievērsās arī klasiskā mantojuma baletu atjaunojumiem. Romantiskā laikmeta izcilākajiem baletiem – Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1956) un “Žizele” (Giselle, 1957).

Latviešu oriģinālhoreogrāfijas mantojumā vērtīgākais ieguldījums bija Alfrēda Kalniņa balets “Staburadze” (1957; LPSR Valsts prēmija 1958. gadā). Šajā iestudējumā J. Čanga centās līdzsvarot reālo un fantastisko pasauli un pasvītrot drāmas liriski romantisko līniju. Tautas dzīves ainas horeogrāfs veidoja nacionālajiem baletiem tipiskajā manierē apvienojot klasisko deju ar tautas deju. Tomēr arī šajā iestudējumā viņš vairāk pievērsās detalizētiem vides tēlojumiem un mazāku vērību pievērsa horeogrāfijai un iespējai paust baleta saturu ar horeogrāfijas līdzekļiem.

Baletā “Spartaks” (1960) J. Čangas režisoriskais un horeogrāfiskais darbs bija neapšaubāms pierādījums viņa izcilajai meistarībai. Par šo meistarību galvenokārt liecināja J. Čangas prasme izveidot daudzos masu skatus, viņa konsekvence šo skatu izvēršanā un norises vadīšanā. Mākslinieks spēja panākt darbības teicamu saskaņotību ar A. Hačaturjana mūzikas īpatnējo dramaturģiju – deja “Zvejnieks un zivtiņa”, kas nebija risināta kā deja šī vārda tiešajā nozīmē, bet gan pielietojot gladiatoru cīņas spilgti izteiktos dejiskos un pantomīmiskos līdzekļus. Horeogrāfs to bija veidojis reālistiski, ievērojot katru sīkumu un līdz ar to radot skatītājos iespaidu, ka viņš speciāli ir izstudējis šīs senās Romas tradīcijas un paražas.

Līdzās nozīmīgiem un mākslinieciski augstvērtīgiem iestudējumiem, mazāk veiksmīgs bija L. Minkusa balets “Dons Kihots” (1960). Balets bija veidots kā liels teatralizēts divertisments, kurā baleta māksliniekiem bija iespēja demonstrēt savu tehnisko un māksliniecisko meistarību. 

A. Spendiarova Armēnijas akadēmiskajā operas un baleta teātrī: A. Hačaturjana “Spartaks” (1961), Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Spāņu meitene” (Испанская девушка, 1962), Džordža Gēršvina (George Gershwin) “Nēģeru kvartāls” (Негритянский квартал, 1962), Edgara Oganesjana (Էդգար Սերգեյի Հովհաննիսյան) “Zilā noktirne” (Голубой ноктюрн, 1964), Aleksandra Spendiarova (Ալեքսանդր Ստեփանոսի Սպենդիարյան), Arno Babadžanjana (Առնո Հարությունի Բաբաջանյան) un E. Oganesjana “Trīs horeogrāfiskās poēmas” (Три хореографические поэмы, 1965).

Baletu “Spartaks” J. Čanga iestudēja (1966) arī Sverdlovskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī (Свердловский государственный академический театр оперы и балета имени А. В. Луначарского, tagad – Jekaterinburgas Valsts akadēmiskais operas un baleta teātris, Екатеринбургский государственный академический театр оперы и балета) un Novosibirskas Valsts akadēmiskajā operas un baleta teātrī (Новосибирский государственный академический театр оперы и балета, 1967).

J. Čangas plaša vēriena oriģinālhoreogrāfijās un inscenējumos izceltie dramatiskie un dejiskie tēlojumi sekmēja baleta mākslinieku aktieriskās meistarības izaugsmi, attīstīja viņu prasmi atklāt dejas tēlos dažādos raksturus. 1950.–1961. gadā J. Čanga LPSR Valsts operas un baleta teātrī iestudēja divus oriģinālbaletus, piecas padomju baletu redakcijas un četras klasiskos baletus, bez tam 1993. gadā viņa horeogrāfiskajā vadībā tapa Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimondas” (Раймонда) uzvedums LNO.

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1956), Armēnijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1963).