Mīts par “labajiem zviedru laikiem” radās 20. gs. starpkaru posmā. Tolaik pozitīvāk interpretēt zviedru valdīšanas laiku rosināja latviešu sabiedrības pretvāciskais noskaņojums par tā dēvētajiem “700 gadiem vācu verdzības jūgā” un jaundibinātās Latvijas valsts ārpolitiskie centieni rast sabiedrotos kaimiņvalstīs – arī Zviedrijā. Historiogrāfijā “labie zviedru laiki” ieskicēti atziņās par Zviedrijas ieguldījumu Vidzemes zemnieku ekonomiskā stāvokļa uzlabošanā, zemnieku skolu izveidē u. tml., bet vienlaikus kritiski atgādinot, ka, piemēram, Vidzemē tieši zviedru valdīšanas laikā dzimtbūšana tika nostiprināta juridiski. Latvijas jaunākajā historiogrāfijā vērojamas tendences pārvērtēt mītu “par labajiem zviedru laikiem”.

Nosaukums “Inflantija” cēlies no Livonijas vārda poļu valodā (Inflanty), kas izplatījās pēc Livonijas politisko struktūru sabrukuma izveidotās Žečpospoļitas jeb Polijas un Lietuvas kopīpašumā iekļautās Pārdaugavas hercogistes (latīņu Ducatus Livoniae Ultradunensis, poļu Województwo inflanckie) apzīmēšanai. Poļu–zviedru kara rezultātā Pārdaugavas hercogistes sadalīšana starp Zviedriju un Žečpospoļitu atspoguļojās gan no poļu valodas pārņemtajos nosaukumos “poļu Inflantija un zviedru Inflantija” (poļu Inflanty poliskie, Inflanty szwedzkie), gan no vācu valodas aizgūtajos “poļu Vidzeme un zviedru Vidzeme” (vācu Polnisch-Livland, Swedisch Livland). 17. gs. vidū jaunizveidoto teritoriju latviešu valodā sāka dēvēt par vidus zemi – “Vidzemi” (Pauls Einhorns (Paul Einchorn) dēvēja par Weddu-Semm; Georgs Elgers (Georg Elger) – par Wyddu Zemme). Nosaukumi “Inflantija” un “poļu Vidzeme” saglabājās arī pēc teritorijas iekļaušanas Krievijas Impērijā (1772). Tikai 20. gs. pirmajos gadu desmitos to pakāpeniski aizstāja Franča Kempa (1900) ierosinātais vārds “Latgale”.

Agros jaunos laikus Eiropas vēsturē iezīmēja absolūtismam raksturīgu valstu veidošanās, ko caurvija valstu savstarpējās ķildas troņmantošanas problēmu dēļ, cīņas par jauniem resursiem, valstu teritoriju paplašināšanu, kā arī pēcreformācijas laika konfesionālie kari. Pēc viduslaiku Livonijas politisko veidojumu sairšanas to teritorijas kļuva par arēnu lielāko kaimiņvalstu cīņām par kundzību Baltijā un Baltijas jūrā (dominium maris Baltici), kas deva iespēju piedalīties ienesīgajā jūras tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem. Kari, kas būtiski ietekmēja arī zviedru Vidzemes un Inflantijas likteni, historiogrāfijā apskatīti gan kā vienots Ziemeļu karu periods (1558–1721), gan kā vairāki atsevišķi Ziemeļu kari, bet Latvijas historiogrāfijā vairāk pazīstami kā: 1) Livonijas karš (1558–1583), kura laikā izveidojās Pārdaugavas hercogiste; 2) poļu–zviedru karš; 3) krievu–poļu–zviedru kari (1654–1667), kas reizēm dēvēti arī par pirmo vai otro Ziemeļu karu, un 4) Lielais Ziemeļu karš, kura rezultātā Vidzeme ar Rīgu tika pievienotas cariskajai Krievijai.

17. gs. sākumā Žečpospoļitas un Zviedrijas karaļu dinastisko strīdu, kā arī reliģisko un teritoriālo domstarpību izraisītajā karā zviedri iekaroja Pārdaugavas hercogistes Vidzemes daļu līdz ar Rīgas pilsētu, kura, kapitulējot (1621) zviedru karalim Gustavam II Ādolfam (Gustav II Adolf), gan saglabāja lielu daļu senāko pilsētu tiesību un privilēģiju. Pārdaugavas hercogistē zviedru karaspēks nonāca līdz pat Daugavpilij un to nodedzināja (1627), bet pēc tam atkāpās rietumu virzienā. Domājams, zviedri nebija ieinteresēti paturēt nomaļo un mazapdzīvoto Latgali, tāpēc Žečpospoļitai izdevās saglabāt šo Pārdaugavas hercogistes daļu kā Inflantiju jeb poļu Vidzemi. Altmarkā noslēgtajā pamierā (1629) abas puses vienojās, ka Zviedrija no Žečpospoļitas Pārdaugavas hercogistes patur iekaroto Vidzemes daļu ar Rīgas pilsētu, nelielu Kurzemes hercogistes teritoriju starp Lielupi un Jauno Daugavgrīvas cietoksni (Neimindi), kā arī Kurzemes hercogam piederošo Spilves daļu (kroņa Spilve), Doles novadu un vēl dažus objektus. Arī Šturmsdorfas miera līgums (1635) un Vestfālenes miera līgums (1648) apstiprināja zviedru tiesības uz šīm teritorijām. Tomēr Žečpospoļitas karalis arī turpmāk saglabāja pretenzijas uz zviedriem zaudēto Vidzemi un Rīgu.

17. gs. vidū cīņā par pieeju Baltijas jūrai no jauna iesaistījās krietni vien spēcīgāka kļuvusī Krievija (Maskavija). Taču arī pārējo interesentu – Zviedrijas un Žečpospoļitas – spēku samērs bija līdzīgs. Tā dēvētais krievu–poļu–zviedru karš sākās ar krievu karapulku iebrukumu Inflantijā (1654). Sekoja zviedru karagājiens līdz pat Daugavpilij (1655). Karadarbības gaitā maskaviešiem izdevās atgūt Daugavpili, pārņemt savā kontrolē Daugavas tirdzniecības ceļu līdz pat Rīgai. Vienīgi rīdzinieki atteicās padoties un, kopā ar zviedriem varonīgi pretojoties, izturēja gan Krievijas cara Aleksandra Mihailoviča (Александр Михайлович) vadīto Rīgas pilsētas aplenkumu (1656), gan poļu–lietuviešu uzbrukumu (1657). Olīvā noslēgtajā mierā (1660) Žečpospoļita atteicās no zviedru Vidzemes, tā oficiāli atzīstot šīs Pārdaugavas hercogistes daļas zaudēšanu. Kardisā parakstītajā miera līgumā (1661) par labu Zviedrijai no ieguvumiem Vidzemē atteicās arī Krievija. Inflantija joprojām palika maskaviešu varā. Žečpospoļitas karaspēks gan mēģināja atgūt zaudēto teritoriju, tomēr Inflantijas likteni izšķīra nejaušība miera sarunās. Situācijā, kad abas karojošās puses, dažādu motīvu vadītas, centās ātrāk noslēgt pamieru un bija gatavas atteikties no Inflantijas, pirmie šo priekšlikumu izteica cara sūtņi. Tā Žečpospoļita saglabāja Inflantiju savā valdījumā, ko apliecināja Andrusovā noslēgtais pamiers (1667).

17. gs. otrajā pusē teritoriju zaudējumu (Ukrainā u. c.) un iekšpolitiskās sašķeltības dēļ Žečpospoļita kļuva vājāka salīdzinājumā ar Zviedriju un Krieviju. Tomēr Žečpospoļitai izdevās saglabāt Inflantiju savā valdījumā līdz pat pirmajai Žečpospoļitas dalīšanai (1772). Savukārt Zviedrija līdz ar sakāvi Lielajā Ziemeļu karā bija spiesta atdot Krievijai Vidzemi un Rīgu, kas Krievijas varā atradās jau kopš pilsētas kapitulācijas 1710. gadā. Nīstadē noslēgtais miera līgums (1721) apstiprināja Vidzemes un Rīgas iekļaušanu Krievijas sastāvā.

Zviedru Vidzeme, tāpat kā citas iekarotās teritorijas, kļuva par resursu avotu turpmākai zviedru karadarbībai Eiropā. Jau Trīsdesmit gadu karā (1618–1648) Zviedrijas armijā karoja arī vidzemnieki, bet Vidzeme (kopā ar Igauniju) nodrošināja ap 1/3 visa zviedru armijas apgādei nepieciešamā. Rūpējoties par valsts aizsardzību, Zviedrija nostiprināja jauniegūtās teritorijas robežas – modernizēja nocietinājumus. Pēc zviedru kara inženieru projektiem vairākkārt tika pārbūvēta Rīgas pilsēta un priekšpilsētas nocietinājumu sistēma, celti un atbilstoši jaunākajām fortifikāciju būvju prasībām pārbūvēti cietokšņi un skanstis – jaunais Daugavgrīvas cietoksnis (Neiminde), Rīgas Citadele, Kobrona skansts, Salaspils skansts, Aiviekstes skansts u. c.

Zviedrijas jauniegūtās provinces pārvaldei tika izveidota Vidzemes jeb Rīgas guberņa ar karaļa ieceltu ģenerālgubernatoru, kurš sākumā rezidēja Rīgas pilī (no 1632. gada). Guberņa tika sadalīta Rīgas, Cēsu jeb Kokneses, Tērbatas un Pērnavas apriņķos (to skaits un nosaukumi ik pa laikam mainījās). 1693. gadā no igauņu apriņķa atšķīra latviešu apdzīvotās zemes un pievienoja Rīgas un Kokneses apriņķiem, tā sadalot zviedru Vidzemi pēc nacionālā principa. Apriņķi sīkāk dalījās pilsnovados un lēņos. Zviedri reformēja Vidzemes tiesu sistēmu. Rīgā, Tērbatā, Pērnavā, Cēsīs un Koknesē (to likvidēja 1635. gadā) izveidoja pirmās pakāpes tiesas – zemes tiesas, kurās sūdzības drīkstēja iesniegt muižnieki, pilsētnieki, garīdznieki, kā arī zemnieki. Vidzemes guberņā augstākā apelācijas tiesa bija hoftiesa jeb galma tiesa, kas līdz 18. gs. sākumam darbojās Tērbatā, pēc tam Rīgā (no 1702. gada) un bija pakļauta Stokholmas hoftiesai (līdz 1718. gadam).

Zviedru valdīšanas laikā Rīga bija ienesīgs tirdzniecības centrs. Kopš Rīgas kapitulācijas (1621) pilsēta neatlaidīgi cīnījās par senāko tiesību un privilēģiju saglabāšanu. Savukārt zviedru valdība centās tolaik izplatītās merkantilisma teorijas ietekmē mainīt Rīgas viduslaiku tradīcijā organizēto saimniecību. Zviedrijas valdība noteica Rīgas tirdzniecībai jaunas muitas (licence, t. s. Lietuvas muita, jaunas eksporta un importa muitas u. c.). No visu Rīgā maksāto muitu summas Zviedrijas valsts kase saņēma ap 80 %. Ar karaļa privilēģiju piešķiršanu tika regulēts atsevišķu tirdzniecības nozaru, piemēram, mastu koku (ar kuriem vispirms nodrošināja zviedru flotes vajadzības), eksports. Pēc viduslaiku tradīcijas Rīgas amatniecība bija organizēta cunftēs, kas nepieļāva konkurenci. Zviedru karaļu piešķirtās privilēģijas ļāva veidot uzņēmumus, ko neatbalstīja Rīgas rāte, – zāģdzirnavas, linu un kaņepju eļļas spiestuves, dzelzs apstrādes manufaktūru, kuģu būvētavu, virvju manufaktūras un citus.

Vidzemē Zviedrijas valdība pārņēma Žečpospoļitas karaļa un viņa piekritēju zemes īpašumus (stārastijas) un izdalīja tos zviedru aristokrātiem un karavadoņiem. Vietējo Vidzemes muižnieku stāvoklis kļuva privileģētāks karalienes Kristīnas (Drottning Kristina) laikā (1632–1654), kad muižniecība panāca savas kārtas pārstāvniecības – landtāga un landrātu kolēģijas – izveidi. Zviedri, iekarojuši Vidzemi, sprieda par dzimtbūšanas atcelšanu, taču ienākumi no Vidzemes muižām, kurās galvenais darbaspēks bija dzimtļaudis, un Vidzemes muižniecības iebildumi atturēja no zemnieku brīvlaišanas. Vidzemes landtāgs panāca, ka Vidzemes ģenerālgubernators Klaudija Tots (zviedru Claes Åkesson Tott, latīņu Claudius Tott) izdeva 13 patentes – “Zemes policijas likumi” (Landes – Polizey Ordnungen, 1668), kurus 1771. gadā kopā ar citiem Vidzemes zemes likumiem apstiprināja Stokholmā. Dzimtbūšana tika nostiprināta ar likumu, kas bija spēkā arī 18. gs., kad Vidzeme jau bija Krievijas sastāvā. 

17. gs. otrajā pusē, pieaugot absolūtisma tendencēm Eiropā, Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI) centās nostiprināt varu visā valstī. Viens no pasākumiem bija muižu redukcija. 1681. gadā Lielā muižu redukcija sākās arī Vidzemē. Tās mērķis bija palielināt Zviedrijas ienākumus, atgūstot valsts īpašumā privātpersonu rokās nonākušās agrākās Vācu ordeņa Livonijā un bīskapu muižas. 1681. gadā sāktajā arklu revīzijā Vidzemē darbojās zviedru zemes mērnieku komanda, kas muižu un zemnieku zemes pirmo reizi novērtēja, uzmērīja un iezīmēja plānos un kartēs. Vidzemes muižniecība krasi iebilda pret muižu redukciju, taču valsts īpašumā nonāca ap 80 % zemes. Bijušajiem īpašniekiem reducētās muižas tika iznomātas. Nomas muižu pārvaldi noteica “Ekonomijas reglaments”. Tomēr Vidzemes muižnieku neapmierinātība ar zviedru valdību pieauga. Uz Stokholmu devās Vidzemes muižnieku delegācija, kurā sevišķi aktīvi darbojās vidzemnieks Johans Reinholds Patkuls. Viņa sastādītie dokumenti muižniecības interešu aizstāvībai pat deva iespēju Saksijas kūrfirsta un hercoga Augusta II (August II.) vadīto sakšu uzbrukumu Rīgai un Vidzemei attaisnot kā cīņu par Vidzemes atbrīvošanu no “verdzības zviedriem”. Lielā Ziemeļu kara sākumā, lai atgūtu muižniecības atbalstu, Kārlis XII (Karl XII) pasludināja muižu redukciju par izbeigtu (13.04.1700.) un sāka ieķīlāt valsts muižas pret naudu karadarbības vajadzībām. Līdzīgu mērķu vadīts, cars Pēteris I (Пётр I Алексеевич), iekarojis Vidzemi, izsludināja Vidzemes muižu restitūciju. Atklājās, ka Vidzemē visvairāk muižu zaudēja nevis Vidzemes vietējie muižnieki, bet gan zviedri.

Līdz ar zviedru varu Vidzemē nostiprinājās evaņģēliski luteriskās baznīcas un Zviedrijas baznīcas likumi, kam bija būtiska nozīme iedzīvotāju izglītošanā un sociālajā disciplinēšanā. 17. gs. 20. gados Vidzemes superintendenta Hermaņa Samsona (latīņu Hermannus Samsonius) vadībā sākās luterticības atjaunošana, cīņa pret vietējo iedzīvotāju pagāniskajiem ticējumiem un “raganu” atmaskošana. Lielāka vērība baznīcai un skolām tika pievērsta Kārļa XI laikā. Rīgā nodibināja Kārļa liceju (1675), bet gadsimta beigās bijušas jau astoņas latviešu skolas. Vidzemē bija noteikts, ka pie katras baznīcas jābūt skolai un ķesterim, kas veica skolotāja pienākumus. Skološanā liela uzmanība tika veltīta baznīcas dziedāšanai. Taču dārdzības dēļ ērģeles, kas tolaik bija katrā Rīgas dievnamā, Vidzemē varēja atļauties tikai trīs baznīcas – Valmierā, Cēsīs un Rūjienā. 17. gs. Vidzemē izplatītā literatūra latviešu valodā pārsvarā bija reliģiska satura, domāta mācītājiem latviešu valodas apguvei. Pateicoties Kārļa XI piešķirtajiem līdzekļiem un mācītāja Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) tulkojumam, latviešu valodā tika izdota Bībele (1694). 

Celtniecībā galvenais uzmanība tika pievērsta militāriem objektiem, būvējot nocietinājumus pēc tā laika modernākajiem nīderlandiešu, franču un zviedru fortifikāciju paraugiem, piemēram, Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēma. Arī laicīgā arhititektūra vairāk attīstījās pilsētās, galvenokārt Rīgā, kur iezīmējās vēlīnā manierisma pāreja uz baroku. Vidzemes laukos jaunā stila iezīmes bija vērojamas jaunuzceltajās baznīcās, bet muižu apbūvē dominēja vienkāršas koka ēkas ar divslīpju jumtiem, kas daudz neatšķīrās no zemnieku sētu ēkām. Vidzemē, tāpat kā citos Latvijas novados, greznāku ēku celtniecība sākās tikai 18. gs. vidū.

Inflantiju Žečpospoļita kā atsevišķu administratīvu vienību sāka uztvert tikai pēc Olīvas miera (1660) līguma, kad Vidzeme tika atzīta par zviedru īpašumu. Varšavas Seimā pieņemtā konstitūcija (1667) noteica Inflantijas iekļaušanu Žečpospoļitā kā vaivadiju (Wojewodztwo Inflantskie) ar iedalījumu četrās stārastijās jeb traktos: Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas. Stārastijas sīkāk dalījās voitistēs jeb galos, kurus pārzināja zemnieku kārtas voiti jeb desmitnieki. Konstitūcija attiecināja uz Inflantiju Lietuvas lielkunigaitijas likumkrājumu – Lietuvas statūtus (1588. gada redakcijā, Inflantijā spēkā līdz 1840. gadam). Katrā stārastijā darbojās zemes tiesa, kas muižniekiem bija pirmā instance civillietās. Daugavpils pilsētas tiesa izskatīja civillietas un krimināllietas, bet apelācijas – tikai galma tiesa Varšavā. Par Inflantijas vaivadijas administratīvo un tiesu centru kļuva Daugavpils, kuras stārasts bija arī visas Inflantijas vaivads. Tolaik Daugavpils bija vienīgā Latgales pilsēta, gan tikai ar 40 namiem un ap 200 iedzīvotājiem (1739), kā arī viens no vislabāk nocietinātajiem Žečpospoļitas cietokšņiem.

Inflantijas muižnieki bija vācu, poļu un lietuviešu izcelsmes. Ar laiku poļu un lietuviešu muižnieki savus no karaļa iegūtos īpašumus pārdeva. Inflantijā palika lielākoties pārpoļota vācu muižniecība. Taču konstitūcija paredzēja, ka Inflantijas vaivadija Žečpospoļitas Seimā vēlēja divus pārstāvjus no katras tautības. Muižnieki, baznīcas un klosteri bija Inflantijas lielākie zemes īpašnieki. Zemnieki dzīvoja ciemos, retāk – viensētās. Salīdzinājumā ar Vidzemi Inflantijas zemnieku klaušas un nodevas bija mazākas, jo muižniekiem vajadzēja rēķināties gan ar nelielo zemnieku skaitu, gan ar to, ka uz Vidzemi vai Kurzemi aizbēgušos zemniekus atgūt bija grūti. Inflantijas zemnieki, kas dzīvoja Krievijas pierobežā, kad tiem palielināja klaušas, mēdza bēgt uz Krieviju. Pēc četriem tur pavadītajiem brīvajiem gadiem viņi atgriezās atpakaļ, lai pēc kāda laika atkal dotos prom no muižas.

Biežo karu izpostītajā Inflantijā saimnieciskās dzīves augšupeja sākās tikai 17. gs. ceturtajā ceturksnī, kad tika atjaunotas baznīcas, celtas muižu ēkas – gan visai necilas. Lielāka saimnieciskā rosība un kultūras dzīves uzplaukums parādījās 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara. Spilgts piemērs tam ir Krāslava, kuras attīstība sākās, kad to īpašumā ieguva (1729) Inflantijas un Daugavpils stārasts Jans Ludvigs Plāters (Jan Ludwik Plater). Viņa dzimta Krāslavu ar tās 47 zemnieku sētām centās pārvērst par Inflantijas administratīvo, rūpniecisko, izglītības un kultūras centru. Uz Krāslavu tika aicināti Žečpospoļitas un vācu amatnieki, dibinātas tekstila, ieroču, zelta, sudraba izstrādājumu un citas ražotnes. Krāslavā tika uzcelts jauns rātsnams, pils ar bibliotēku un parku. Krāslava ieguva arī katedrāli (1755–1767) renesanses stilā. Tomēr Varšavas Seima pieņemto lēmumu (1768) pārcelt no Daugavpils uz Krāslavu Inflantijas bīskapa rezidenci īstenot neizdevās (tuvojās pirmā Žečpospoļitas dalīšana). Krāslavā darbojās arī katoļu garīgais seminārs un ebreju garīgais centrs.

No 16. gs. otrās puses Inflantijā pieauga katoļu baznīcas nozīme. 17. gs. 20. gados (vai ap 30. gadu) jezuīti Daugavpilī izveidoja savu centru un skolu, kas vēlāk tika pārveidota par kolēģiju jezuītu misionāru apmācībai. Katoļu baznīca kopā ar jezuītiem atjaunoja un stiprināja katoļu ticību, izglītoja iedzīvotājus, taču viņu darbība bija neregulāra un neaptvēra visu teritoriju, jo trūka cilvēku. 17. gs. beigās Inflantijā ieradās dominikāņu mūki. Par viņu darbības laiku joprojām atgādina baroka stilā celto Pasienes un Aglonas klosteru un baznīcu ēkas. No 18. gs. vidus darbojās bernardieši (Viļāni), kā arī lācarieši, kuri Krāslavā nomainīja jezuītus. 17. gs. 2. pusē no Krievijas sāka ieceļot vecticībnieki, kas apmetās Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas apkārtnē un citur. Tādējādi dažādo tautību un ticību mijiedarbībā Inflantijā veidojās no citiem Latvijas teritorijas novadiem atšķirīga kultūrvide.

Līdz ar Pārdaugavas hercogistes sadalīšanu zviedru Vidzemē un poļu Vidzemē jeb Inflantijā sāka iezīmēties mūsdienu Latvijas novadu – Vidzemes un Latgales robežas. Zviedru valdība 17. gs. 90. gados noteica arī robežšķirtni starp latviešu un igauņu apdzīvoto teritoriju. Inflantijas un Vidzemes nokļūšana dažādu valstu pārvaldē veicināja šo novadu kultūrvēsturisko atšķirību veidošanos. Inflantijā, kas vairāk nekā divus gadu simtus atradās Žečpospoļitas pārvaldē, arvien vairāk iesakņojās katolicisms, kas atstāja būtisku ietekmi, piemēram, uz iedzīvotāju materiālo un garīgo kultūru, tradīcijām, dzīvesveidu. 17. un 18. gs. Inflantijā un Vidzemē tika izveidotas vairākas pārvaldes institūcijas, ko pēc pievienošanas pārņēma arī cariskā Krievija, piemēram, zviedru izveidotā administratīvā un tiesu sistēma. Vēl 18. gs. otrajā pusē dažādu pārvaldes jautājumu risināšanā tika izmantoti 17. gs. 80.‒90. gados Vidzemes muižu redukcijas laikā sastādītie muižu plāni.

Šī perioda notikumi un ievērojamās personas atspoguļotas dažādos mākslas žanros: gan tā laika skicēs, gravīrās, piemiņas medaļās un citur, gan vēlāka laika zīmējumos, gleznās, spēlfilmās, skaņdarbos utt. Laikabiedru skicēs un gravīrās attēlota galvenokārt karadarbības norise – Samuēla Fābera (Samuel Faber) “Detalizēts Kārļa XII dzīves apraksts” (Ausfürliche Lebensbeschreibung Carls des XII., 1705), Johana Kristofa Broces “Zīmējumi un apraksti” (1.–4, 1992–2004). Poļu–zviedru kara cīņas par Rīgu atspoguļotas Rutku Tēva romānā “Trīs vella kalpi” (pirmoreiz publicēts žurnālā “Atpūta”, 18.11.1934.– 05.06.1935.; grāmatā 1990. gadā). Pēc šī darba motīviem uzņemta spēlfilma “Vella kalpi” (1970; dziesmuspēle Dailes teātrī 1991. gadā) un tās turpinājums “Vella kalpi Vella dzirnavās” (abu filmu režisors Aleksandrs Leimanis, 1972). Iestudēta muzikāla brīvdabas izrāde “Vella kalpi” (režisors Voldemārs Šoriņš, 2014). Lielā Ziemeļu kara laikam veltīta Aleksandra Grīna triloģija “Pelēkais jātnieks”, “Sarkanais jātnieks” (abi 1938. gadā) un “Melnais jātnieks” (1940).