50. gadu 1. pusē skaņu sistēmu pamatrepertuāru veidoja amerikāņu ritmblūza un t. s. džampblūza (jump blues, strauja tempa blūza paveids ar bagātīgu pūšaminstrumentu izmantojumu) ieskaņojumi, taču desmitgades vidū, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) modē nākot rokenrolam, šādu ierakstu īpatsvars strauji mazinājās. Pie ritmblūza autentiskās enerģijas radusī jamaikiešu publika rokenrola salīdzinoši komerciālo skanējumu uzņēma rezervēti, tādēļ skaņu sistēmām nācās meklēt citu repertuāru. Šajā situācijā vairākas sistēmas tika papildinātas ar primitīvām studijām, kurās ieskaņoja vietējo mūziķu atskaņotus skaņdarbus. Sākotnēji tie joprojām nereti bija amerikāņu ritmblūza hiti, kas ierakstīti, cieši sekojot oriģinālizpildījuma stilistikai, bet vēlāk šie mūziķi sāka repertuāru papildināt ar Jamaikā tradicionāli iecienīto kalipso (calypso, Trinidadā un Tobago radies afrokarību mūzikas žanrs) un mento (mento, Jamaikas tautas mūzikas stilistika) ritmiskajām struktūrām. Tā radās jauna tipa mūzika, kas bija raksturīga tikai Jamaikai – ātra tempa deju skaņdarbi, ko izpildīja nelieli ansambļi, kuru skanējumā līdzās elektriskajām ģitārām, basģitāram un klavierēm vai elektroērģelēm (reizēm arī bungām), liela nozīme bija arī pūšaminstrumentiem.
Skaņuplašu atskaņotāji vairumam jamaikiešu bija nesasniedzama luksusa prece, tādēļ pirmie ska ieskaņojumi nebija paredzēti tirdzniecībai, bet tikai ekskluzīvai lietošanai tos producējušās skaņu sistēmas pasākumos. Līdz ar mūzikas popularitāti augot arī ieskaņojumu pieprasījumam, radās ierakstu kompānijas un skaņuplašu ražotnes, kas tāpat bija cieši saistītas ar skaņu sistēmām.
Vispirms jauno mūziku dēvēja par džampapu (jump up, iepriekš reizēm lietots kā kalipso apzīmējums), bet pamazām apritē iegājās nosaukums “ska”. Tā izcelsme, tāpat kā daudzas citas žanra sākumperioda norises, dažādos avotos skaidrota atšķirīgi, taču vairums versiju to saista ar specifisku ģitāras (reizēm arī klavieru) skaņu, kas radusies bagātīgi sinkopētajos skaņdarbos akcentējot vājo taktsdaļu. Žanra vēstures vadošā pētniece Hetere Ogastina (Heather Augustyn) grāmatā “Ska: mutvārdu vēsture” (Ska: An Oral History, 2010) citē mūziķi Dereku Morganu (Derrick Morgan): “Kad nespēlējām īstā blūza stilā, ģitāra skanēja citādi. Ģitāra un klavieres taisa to ska skaņu – “ska, ska”. Tādēļ mēs to iesaucām par ska.”