Arī 21. gs. Madness reizēm dēvēta par britu populārās kultūras “nacionālo dārgumu”, taču panākumiem bagātākais grupas darbības periods bija 20. gs. 70. gadu beigās un 80. gadu pirmajā pusē, kad tā bija viena no vadošajām angļu ska, jeb t. s. divtoņa (two-tone, 2 tone) stilistikas pārstāvēm un izdeva 15 singlus, kas ierindojās nacionālajā Top 10 tabulā – vairāk nekā jebkura cita grupa šajā laikā.

1976. gadā Kemdenas rajonā Londonā radās grupa North London Inviders, ko izveidoja saksofonists Lī Tompsons (Lee Thompson, pilnā vārdā Lī Džejs Tompsons, Lee Jay Thompson), pianists un vokālists Maiks Bārsons (Mike Barson) un ģitārists Kriss Formens (Chris Foreman, pilnā vārdā Kristofers Džons Formens, Christopher John Foreman). Drīz viņiem pievienojās arī Ketals Smits (Cathal Smyth, pilnā vārdā Ketals Džozefs Smits, Cathal Joseph Smyth), kurš vispirms spēlēja basģitāru, bet vēlāk pārkvalificējās par vokālistu, trompetistu un dejotāju, savukārt 1977. gadā par galveno dziedātāju kļuva Greiems Makfersons (Graham McPherson), kurš izvirzījās par grupas publisko līderi un plašāk ir pazīstams ar skatuves vārdu Sagss (Suggs). Pārējie mūziķi vairākkārt mainījās, līdz 1978. gadā, grupai sākot regulāri uzstāties Kemdenas īru krogā Dublin Castle, tajā iesaistījās arī basģitārists Marks Bedfords (Mark Bedford, pilnā vārdā Marks Viljams Bedfords, Mark William Bedford) un bundzinieks Dens Vudgeits (Dan Woodgate, pilnā vārdā Daniels Marks Vudgeits, Daniel Mark Woodgate). 

Vairums septeta dalībnieku bija proletāriskas izcelsmes jaunieši ar huligāniskām nosliecēm (daži arī bijuši nepilngadīgo likumpārkāpēju labošanas iestādēs) un minimālām muzikālām iemaņām, taču viņus vienoja interese par grafiti mākslu un dažādu žanru mūziku, t. sk. angloamerikānisko roku un popu, kā arī Jamaikas regeju un ska.

1979. gadā vērā ņemamus panākumus (Top 20) izpelnījās grupas debijas singls The Prince – veltījums ska klasiķim Prinsam Basteram (Prince Buster); singla B pusē bija dzirdama P. Bastera dziesmas Madness kaverversija – no šā skaņdarba grupa aizguva savu jauno nosaukumu (no angļu ‘trakums’, ‘ārprāts’).

Grupas pirmo singlu izdeva jauna ierakstu kompānija 2 Tone Records, kas drīzumā kļuva par britu ska kustības epicentru, taču turpmāk Madness sadarbojās ar citu neatkarīgu kompāniju – lielākoties pankroka un jaunā viļņa ierakstus izdevušo Stiff Records. Šīs attiecības aizsākās ar ļoti veiksmīgu singlu One Step Beyond... (1979) – instrumentālu P. Bastera kompozīciju, kas Jamaikā bija pazīstama jau 60. gadu vidū, bet Madness interpretācijā ieguva straujāku tempu un skaļi izkliegtu, uzmanību piesaistošu ievadmonologu (aizguvums no citas P. Bastera dziesmas Scorcher). Augstus popularitātes rādītājus sasniedza arī grupas dalībnieku sacerētie singli My Girl un Night Boat to Cairo, kā arī debijas albums One Step Beyond... (1979) un tam sekojušais Absolutely (1980) ar hitiem Baggy Trousers; Embarrassment un The Return of the Los Palmas 7.

Divi pirmie albumi, kuros jamaikiešu mūzikas ietekmes apvienotas ar britu mūzikhola, popa un humora tradīcijām, jauneklīgu aizrautību un trakulīgu ballīšu mentalitāti, ierindojās nacionālā topa 2. vietā, un līdz ar 1981. gada singlu It Must Be Love (Labija Sifra, Labi Siffre, 1971. gada dziesmas interpretācija) un 1982. gadā iznākušo House of Fun (grupas vienīgais Nr. 1 hits britu tabulā) apliecināja Madness kā vienu no savdabīgākajām savas paaudzes grupām.

1982. gada pavasarī, iezīmējot popularitātes augstāko punktu, albumu tabulas virsotni sasniedza hitu izlase Complete Madness, bet par vienu no Madness spilgtākajiem radošajiem sasniegumiem bieži atzīts tā paša gada nogalē iznākušais ceturtais albums The Rise & Fall, ko, tāpat kā vairumu citu grupas ierakstu, producējuši Klaivs Langers (Clive Langer) un Alans Vinstenlijs (Alan Winstanley). Sākotnēji iecerēts kā konceptuāls darbs par mūziķu bērnību 20. gs. 60. gadu Londonā, tapšanas procesā albums tematisko konsekvenci zaudēja, taču tā mūzikai raksturīga agrāk nepiemitusi izsmalcinātība. Stilistika kļuvusi daudzveidīgāka, turklāt vairāki skaņdarbi izceļas ar neierasti introspektīvu noskaņu un dziļdomīgiem tekstiem (piemēram, dziesmu Tomorrow’s (Just Another Day) caurstrāvo proletāriskas ikdienas monotonitātes noteikta eksistenciāla nolemtība) un citkārt apolitiskajai grupai pārsteidzoši politisku ievirzi (dziesma Blue-Skinned Beast ir skaudra refleksija par Apvienotās Karalistes karadarbību Folklenda salās 1982. gadā). Savukārt nostalģiskā Our House, kurā stāstīts par vienkāršas strādnieku ģimenes mājas dzīvi, kļuva par grupas vienīgo Top 10 hitu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur Madness, tāpat kā vairums citu britu ska izpildītāju, bija salīdzinoši mazpazīstami.

Atsevišķi singli panākumus guva arī vēlāk, taču mūziķi atzinuši, ka pēc The Rise & Fall tos piemeklējis pirmo slavas gadu radošās intensitātes veicināts izsīkums. Pēc albuma Keep Moving (1984) grupu atstāja viens no aktīvākajiem dziesmu autoriem M. Bārsons, turklāt tā beidza attiecības ar Stiff Records. Pašdibinātās kompānijas Zarjazz izdotais Mad Not Mad (1985) kļuva par Madness pirmo albumu, kas nesasniedza Top 10, bet nākamajā gadā grupa pēc neveiksmīgām ierakstu sesijām izziņoja pastāvēšanas beigas.

1988. gadā Sagss, K. Smits, K. Formens un L. Tompsons kopdarbību atsāka (jaunā kvarteta nosaukums tika papildināts ar artikulu ‘the’ – The Madness), taču tā aprobežojās ar visai neizteiksmīgu albumu The Madness (1988).

Atzīmējot hitu izlases Divine Madness panākumus (Nr. 1 Lielbritānijā), 1992. gada vasarā grupas oriģinālais septeta sastāvs sapulcējās uz diviem koncertiem Finsberijas parkā Londonā (Finsbury Park), kur uzstājās arī Ian Dury and the Blockheads, Morisijs (Morrissey) u. c. mūziķi. Atkalapvienošanās bija plānota kā vienreizēja epizode, taču preses un publikas atsaucība pamudināja šo, par Madstock! (no angļu ‘Trakais jandāliņš!’) dēvēto, minifestivālu atkārtot arī 1994., 1996. un 1998. gadā, ļaujot tam kļūt par iecienītu britu populārās kultūras notikumu un veicinot Madness hitu folklorizēšanos nu jau vairāku paaudžu publikā. 

Atgriešanos aktuālās mūzikas apritē un Top 10 tabulā pieteica 1999. gada singls Lovestruck, kam sekoja albums Wonderful – pirmais jaunu dziesmu krājums kopš 1985. gada. Arī turpmāk grupa regulāri koncertējusi un ieskaņojusi vairākus albumus. Augstu vērtējumu izpelnījies Londonas vēsturei un Madness paaudzes pilsētnieku pieaugšanai un novecošanai veltītais The Liberty of Norton Folgate (2009), ko izdevusi grupas jaundibinātā ierakstu kompānija Lucky Seven. Ar Londonu un dažādu sociālo slāņu londoniešiem (liekulīgs augstāko aprindu kungs, Soho rajona bezpajumtniece, dziedātāja Eimija Vainhausa, Amy Winehouse, u. c.) saistīta arī albuma Can’t Touch Us Now (2016) pamattematika.

2012. gadā grupas statusu apliecināja līdzdalība karalienes Elizabetes II (Queen Elizabeth II) valdīšanas t. s. dimanta jubilejas koncertā, kur Madness muzicēja uz Bekingemas pils jumta, kā arī uzstāšanās Londonas Olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā. Savukārt 2023. gadā iznākušais Theatre of the Absurd Present’s C’est La Vie kļuva par pirmo iepriekš netiražētu dziesmu albumu grupas vēsturē, kam izdevies sasniegt britu tabulas virsotni.

Angļu mūzikas žurnāls Mojo 2017. gadā sniedzis šādu Madness klasiskā repertuāra raksturojumu: “Popmūzika kā mūsdienu Londonas folkdziesmas, kurās rokenrols, regejs un souls sajaukušies ar mākslas studentu pozu – tās der gan radio dienas pārraidēm, gan jauniešu klubu diskotēkām.” Darbības agrīnajā periodā Jamaikas ritma struktūras apvienojot ar vienkāršam, atmiņā paliekošām melodijām, lipīgiem piedziedājumiem un jaunā viļņa enerģiju, Madness radīja virkni spilgtu dziesmu, kas uzrunāja dažādu paaudžu klausītājus, būtiski veicinot ska izplatību masu apritē.

Popularitāti veicināja arī atraktīvs skatuviskais tēls un Monty Python, Bennija Hila (Benny Hill) u. c. komiķu ietekmē veidoti videoklipi, kuros tipiskas britu dzīvesveida situācijas izspēlētas absurdi humoristiskā kontekstā, bet mūziķi atklājas kā simpātiski dīvaiņi – viņi paši savu publisko identitāti šajā laikā devēja par “pajoliņu bandu” (nutty boys), bet muzicēšanas stilu par “pajoliņu skaņu” (nutty sound).

Par spīti melnādaino jamaikiešu mūzikas popularizēšanai, slavas sākumperiodā Madness reizēm tika pārmesta rasisma atbalstīšana, jo grupas koncerti piesaistīja skinhedu kustības uzmanību (britu jaunatnes subkultūru vēsturē skinhedi zināmi gan kā regeja un ska cienītāji, gan rasu aizspriedumu atbalstītāji) un tajos vairākkārt izcēlās rasistiski incidenti. Šī kritika un vēlme pierādīt tās aplamību netieši veicināja grupas distancēšanos no sākotnēji bieži vien bezrūpīgi infantilās dziesmu tematikas un pievēršanos sabiedriski aktuālām tēmām. Viens no Madness pirmajiem hitiem, kas uztverams kā sociāls komentārs, bija Embarrassment (1980) – tajā stāstīts par baltādainu meiteni, kurai nākas piedzīvot ģimenes sašutumu un novēršanos, jo viņa grasās laist pasaulē melnādaina tēva bērnu; sižeta pamatā izmantota L. Tompsona māsas pieredze, taču līdzīgas situācijas britu sabiedrībā 20. gs. 80. gadu sākumā nebija retums.

Izteikti “angliskās” tematikas dēļ vēlāk Madness nereti salīdzināti ar roka klasiķiem The Kinks un saviem vienaudžiem The Jam, tāpat šajā sakarā bieži pieminēta grupas ietekme uz 90. gadu britpopu. Savukārt tās muzikālo izaugsmi veicināja laika gaitā apgūtas kalipso, soula (īpaši t. s. Motown estētikas), džeza, psihedēlijas u. c. ietekmes, kas ļāva neieslīgt pārmērīgā  “pajoliņu skaņas” ekspluatācijā, nodrošinot daudzveidīgāku un stilistiski ietilpīgāku māksliniecisko identitāti.

Grupa saņēmusi divas Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvas (Ivor Novello Award, 1983. un 2005. gadā).

M. Bārsons (taustiņinstrumenti, 1976–1984; kopš 1991)

K. Formens (ģitāra, 1976–1986; kopš 1992)

L. Tompsons (saksofons, fona vokāls, 1976–1997; 1978–1986; kopš 1992)

K. Smits (basģitāra, trompete, vokāls, dejas, 1976–1986; 1992–2014)

Sagss (vokāls, 1977–1986; kopš 1992)

M. Bedfords (basģitāra, 1978–1986; 1992–2009; kopš 2012)

D. Vudgeits (sitamie instrumenti, 1978–1986; kopš 1992)

Baggy Trousers; Embarrassment; Forver Young; House of Fun; It Must Be Love; My Girl; Michael Caine; Night Boat to Cairo; One Step Beyond; Our House; Shut Up; Sugar and Spice; The Liberty of Norton Folgate; The Prince; The Return of the Los Palmas 7; The Sun and Rain; Tomorrow’s Just Another Day; Wings of a Dove

One Step Beyond... (Stiff, 1979); Absolutely (Stiff, 1980); 7 (Stiff, 1981); Dance Craze* (2 Tone, 1981); The Rise & Fall (Stiff, 1982); Keep Moving (Stiff, 1984); Mad Not Mad (Zarjazz, 1985); The Madness (Virgin, 1988); Madstock!* (Go! Discs, 1992); Wonderful (Virgin, 1999); Universal Madness* (Golden Voice, 1999); The Dangermen Sessions Vol. 1 (V2, 2005); The Liberty of Norton Folgate (Lucky Seven, 2009); Oui Oui, Si Si, Ja Ja, Da Da (Lucky Seven, 2012); Can’t Touch Us Now (Lucky Seven, 2016); Theatre of the Absurd Present’s C’est La Vie (BMG, 2023)

* koncertieraksti