Ludzas pils ir apkārtnes ievērojamākais arhitektūras un arheoloģijas piemineklis. Pils bijusi celta gotikas stilā. Lai gan pils celta viduslaikos, liecības par cilvēka klātbūtni konstatētas jau kopš agrā mezolīta.

Ludzas pilsdrupas atrodas ap 18 m augstajā nogāzē starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru, pauguru grēdas galā, uz kuras atrodas vēl vairāki vēstures un arheoloģijas pieminekļi: Ludzas Baznīckalns, Ludzas Odukalna kapulauks, mūsdienu kapsēta un Jurizdikas pilskalns.

Precīzu ziņu par Ludzas pils celšanu agrāk par 14. gs. nav. Rakstīto avotu ziņās Ludzas pils pirmo reizi droši minēta tikai 1399. gadā. Pils vēsture cieši saistīta ar pašas Ludzas kā apdzīvotas vietas vēsturi un šī vietvārda pieminējumu literatūrā. Vairākkārt izteikts apgalvojums par senkrievu rakstītajos avotos minētās Lučinas (Лучин) lokalizāciju mūsdienu Ludzā. Tomēr šo uzskatu pamatoti atspēkojis arheologs Ēvalds Mugurēvičs.

Ludzas pils celta 14. gs. beigās–15. gs. sākumā kā Vācu ordeņa Livonijā Rēzeknes fogta palīgpils, kuras militārā nozīme bija pretinieka aizturēšana līdz papildspēku sapulcināšanai piemēram, Rēzeknes pilī. Tai ir plaša, ar mūri nocietināta priekšpils, kurā atradās aka un uzturējās amatnieki, – izrakumu gaitā konstatēta dzelzs apstrāde (pusfabrikāti), podniecība (ievērojams apjoms agrās ripas keramikas trauku fragmentu un rīks trauku ornamentēšanai), plašas liecības par zveju (tīklu māla gremdi, zivju kauli un zvīņas) u. c. Uzbrukumu gadījumā nocietinātajā priekšpilī varēja patverties ievērojams skaits apkārtnes iedzīvotāju. Lai gan pils funkcijas bija pamatā militāras un saimnieciskas, saglabājušies gotiskajai ķieģeļu arhitektūrai raksturīgie greznie elementi, tās iespaidīgais siluets, plānojums rāda Ludzu kā Vācu ordeņa Livonijas atzara varas un pierobežas dominantes simbolu, kas iemiesoja sava laika celtniecības tradīcijas.

Pētnieki ir pauduši atšķirīgus viedokļus par atsevišķu pils daļu datēšanu. Ē. Mugurēvičs, Ieva Ose, Andris Caune un Juris Urtāns ir sistematizējuši pils izpētes vēsturi un pauduši savu viedokli par tās celtniecības laiku, par Ludzas pirmsākumiem un latgaļu klātbūtni Ludzas pilskalnā pirms vācu pils celtniecības. Uzskats, ka Ludzu varētu identificēt ar 12. gs. senkrievu avotos pieminēto Lučinu, kurā saskaņā ar Ipatija hronikā (Ипатьевская летопись; hronikā apkopoti notikumi no 9. gs. līdz 13. gs. beigām, avotu apkopojumu dažādās redakcijas tapušas no 15. līdz 18. gs.) minēto kņaza Rurika (Рюрик Ростиславович) dēla Rostislava (Ростислав Рюрикович, vēlākais Kijivas lielkņazs, 1204–1205) piedzimšanu ceļojuma laikā no Novgorodas uz Smoļensku 1173. gadā, uzskatāms par aplamu. Šo uzskatu pirmais plašāk popularizējis krievu 19. gs. pirmās puses vēsturnieks Nikolajs Karamzins (Николай Михайлович Карамзин). Darbā “Krievijas valsts vēsture” (История государства Российского, 1818) viņš nonāk pretrunā pats ar sevi, pieminot Lučinu kā pilsētu Smoļenskas tuvumā.

Par Ludzas pils precīzu celšanas laiku nav drošu dokumentāru liecību. Livonijas laikā Ludzas pils pirmo reizi minēta rakstītajos avotos 1433. gadā – vēstulē no Rēzeknes fogta Livonijas landmaršalam. Pēc mūsdienās pieejamās informācijas var secināt, ka mūra pils celšana varētu būt notikusi laika posmā no 14. gs. otrās puses līdz 15. gs. sākumam. 1481. gadā Ludzas pili nopostīja Maskavas lielkņazistes karaspēks. 1558. gadā pili ieņēma Maskavas caristes karaspēks karavadoņa Grigorija Tjomkina (Григорий Иванович Темкин-Ростовский) vadībā.

Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma 16. gs. beigās Ludzas pils nonāca Polijas pakļautībā. 1566. gadā pils tika iekļauta t. s. Pārdaugavas Livonijas hercogistē. Livonijas karam turpinoties, pili 1577. gadā ieņēma Maskavijas karaspēks Ivana IV (arī Ivans Bargais; Иван IV Васильевич, Иван Грозный) vadībā.

Pēc Livonijas kara beigām 1599. gadā tika veikta revīzija, no kuras iegūstama senākā informācija par pils izskatu.

Poļu–zviedru kara laikā 1625. gadā pili ieņēma zviedru karaspēks. Pēc kara beigām Ludza tika iekļauta kā stārastija Inflantijas vaivadijā. Poļu–krievu kara laikā pili ieņēma krievu karaspēks karavadoņa Ļeva Saltikova (Лев Андреевич Салтыков) vadībā. Aplenkuma laikā tika uzspridzināts viens no pils torņiem. Precīzi nav nosakāms laiks, kad pils tika pamesta. Domājams, ka tas noticis laikā pēc Lielā Ziemeļu kara, jo 1765. gadā veiktajā pils inventarizācija konstatēts, ka tā atrodas drupu stāvoklī. Pēc 1772. gada Polijas pirmās dalīšanas Latgale nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 19. gs. pils mūru drupas kalpoja kā būvmateriālu ieguves vieta apkārtējiem iedzīvotājiem. Tikai 1920. gados Ludzas pilsdrupas iekļautas valsts aizsardzībā.

No 14. gs. līdz 17. gs. beigām Ludzas nocietinājumus veidoja galvenā pils ēka pilskalna ziemeļu galā un ārējā priekšpils, kuras platība bija aptuveni 8000 m² un kuru aizsargāja grāvis kalna dienvidu galā. Līdz mūsdienām ir saglabājušās galvenās pils ēkas ārsienas vairāku stāvu augstumā, kā arī mūris ap ārējo priekšpili.

Apkopojot 1976., 2013., 2014. un 2017. gada arheoloģiskajā izpētē iegūto informāciju, iespējams rekonstruēt šādu Ludzas pils teritorijas apdzīvotības hronoloģiju:

1. mezolīts – atrasti divi krama nažveida šķilu fragmenti (2013.–2014. gada izrakumi), kas ir saistāmi ar agrā mezolīta Pulli kultūrai raksturīgo atradumu kompleksu. Pulli kultūra (galvenokārt mūsdienu Igaunijas teritorija) ir viena no agrākajām Austrumbaltijas arheoloģiskajām kultūrām un uzskatāma par vidējā mezolītā labāk pazīstamās Kundas kultūras priekšteci un pēc radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzes tiek datēta ar 9000.–8300. gadu p. m. ē.;
2. neolīts (t. s. porainās keramikas atradumi, kas raksturīgi agrā neolīta Narvas kultūrai; 1976. gada izrakumi). Tā kā atrastās trīs lauskas ir ļoti nodilušas, tad precīzāks to datējums nav iespējams. Porainā keramika (kur mālu masai sākotnēji bijis organiskas izcelsmes liesinātāja piejaukums, kas laika gaitā izdēdējis) ir raksturīga visam neolītam (5400.–1800. gads p. m. ē. pēc vecuma noteikšanas ar radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzi);
3. dzelzs laikmets (atsevišķi nedaudzi t. s. bezripas gludās un apmestās keramikas atradumi, 1. gadu tūkstotis mūsu ērā; 1976. gada izrakumi);
4. Livonijas periods (pēc atrasto senlietu formām var runāt par 15.–16. gs. apdzīvotību);
5. Polijas karalistes, pēc tam Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas valdīšanas periods (no 16. gs. 60. gadiem līdz 18. gs. vidum, kad pils gāja bojā).

Jautājums par precīzu pils uzcelšanas laiku paliek atklāts. Piemēram, I. Ose ir izvirzījusi pieņēmumu, ka Vācu ordenis šajā vietā savu pirmo, iespējams, sākotnēji koka, nocietinājumu uzcēla laikā no 13. gs. 60. gadu otrās puses līdz 14. gs. 80. gadu vidum.

Spriežot pēc arhitektūras formām un agrākajiem monētu atradumiem (kaltas laikā no 14. gs. beigām līdz 1422.–1426. gadam; izrakumi Jolantas Daigas vadībā), mūra pils šajā vietā tika uzcelta tikai 14. gs.

Priekšstatu par pils izskatu un tās apbūves periodiem daļēji var gūt no rakstītajiem avotiem un daļēji – no arheoloģisko pētījumu rezultātiem. Visplašākās ziņas sniedz 1599. gada poļu revīzijas ziņojums, kurā minēti ar metālu apdarināti vārti, mazi koka tornīši mūru augšdaļā, sabrukuši pagrabi ārējā priekšpilī un lielais tornis.

Mūsdienās Ludzas viduslaiku pilsdrupas, kas iekļauj plašo priekšpili kopā ar blakus esošo Baznīckalnu, ir Romas katoļu baznīcas īpašums. 2017. gadā sākās mūra pilsdrupu konservācijas darbi. Mūsdienās no pils saglabājušās divas sienas no torņa un pils ārsiena, kas iekļauj priekšpili. Ludzas pilsdrupas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ludzas viduslaiku pils ir arī valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, kura robežās ietilpst arī Ludzas Baznīckalns, un Ludzas pilsētas vēsturiskā centra daļa.

Ludzas apkārtnes arheoloģiskie pieminekļi ir nozīmīgi pētniecībā. Plašākie arheoloģiskie izpētes darbi ir veikti pils iekšpagalmā, tās ziemeļrietumu daļā, J. Daigas vadībā 1976. gadā, izpētot līdz 400 m² lielu platību. Izrakumos tika daļēji atsegts pagalms, kas klāts ar bruģakmeņiem, un virkne sienu un pavardu palieku.

2013.–2014. gadā Artūra Tomsona vadībā tika izpētīta 15 m² liela platība. Laukumā netālu no bijušās ieejas mūra pils priekšpilī 3,2 m dziļumā izdevās sasniegt neskartu grunts pamatni, pirmo reizi iegūstot pilnu kultūrslāņa šķērsgriezumu. Liecības par latgaļu pili gan iegūtas netika. 2013.–2014. gadā veiktās izpētes ietvaros sadarbībā ar Hamburgas Universitāti (Universität Hamburg) ar magnetometra un ģeoradara palīdzību tika pētīta Ludzas pils un priekšpils teritorija, tika veikti vairāki simti zondējumu. Gan ģeoradara dati, gan zondējumi atklāja, ka ārējās priekšpils austrumu un dienvidu sienai blakus bijušas ēkas, nedestruktīvā izpēte ļāva noteikt precīzu akas atrašanās vietu, skaidri iezīmēja četrstūrainā torņa pamatus blakus galvenajai pils ēkai un atklāja ceļa uzbērumu no vārtu vietas pret Baznīckalnu uz galveno pili.

2017. gadā arheologa Ulda Kalēja vadībā tika atkārtoti pētīts galvenās pils pagalms līdz pagalmu ietverošo pils korpusu ārsienām, daļēji atkārtoti atsedzot 1976. gadā sasniegto bruģi. Tāpat tika pētīta un precizēta priekšpils vārtu torņa atrašanās vieta un ieeja nocietinātajā priekšpilī, lai uzbūvētu gājēju tiltu, kas savieno Baznīckalnu ar ieeju Ludzas pils priekšpilī.

Ludzas pilsdrupu senāko zināmo attēlu autori ir sakšu ģenerālis Ludvigs Nikolauss fon Hallarts (Ludwig Nikolaus von Hallart) 1700. gadā, kura zīmējums tā dienasgrāmatā glabājas Zviedrijas Valsts arhīvā, Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) gravīra un atsevišķi zīmējumi, kas tapuši laikā ap 1797. gadu. Atzīmējami arī detalizētie arhitekta un mākslas vēsturnieka Vilhelma Neimana (Johann Wilhelm Carl Neumann; 1890) zīmējumi un uzmērījumi. 1924. gadā pilsdrupas dokumentējis Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) savam krājumam par Vidzemes pilīm (Burgenlexikon für Alt-Livland, 1922). Pilsdrupas bieži savos darbos attēlojuši vietējie mākslinieki – Antons Kūkojs, Ausma Probuka, Lidija Zīmele, Jūlija Supova, Iveta Ladusāne, Pāvels Ostapcevs u. c. Literatūrā Ludzas pils lielākoties pieminēta dažādos teiku krājumos, piemēram, Tadeuša Puisāna un Franča Trasuna darbos.