Lugas kompozīcija veidota četrās ainās un divās daļās. Pirmā aina attēlo gatavošanos Zelmas aizbraukšanai, viņai palīgā ir ieradies Elmārs, kurš šķiro mantas, redzam, cik grūti mātei atvadīties no iedzīves, ar kuru laika gaitā sarasts. No kaimiņu mājām ierodas Olga un Ingrīda, tēlu sarunās H. Gulbis organiski atklāj agrākās attiecības starp Zelmu, viņas vīru un bērniem, dzīves apstākļus, kas saistīti arī ar darbu kolhozā. Ingrīdas un Elmāra dialogā gūstam ieskatu viņu tagadējā dzīvē. Ainas beigās “Cīrulīšos” ierodas arī Gundega, Raimonds un Vizma. Otrajā ainā tēlotas viesības, kas vienlaikus ir atvadas no mājām. Zelma sarūpējusi dāvanas abiem dēliem un meitai, kas atgādina par viņu bērnību un rosina smeldzīgas atmiņas. Kādreizējie sapņi un cerības veido pietiekami lielu pretstatu pašreizējai realitātei, lai izlauztos arī neapmierinātība, rūgtums un savstarpēji pārmetumi. Ieklausījusies viņai apkārt notiekošajās sarunās, Zelma pēkšņi paziņo, ka domas ir mainījusi, un nekur projām nebrauks, ar to noslēdzas lugas pirmā daļa. Otrajā daļā notikumi risinās nākamajā dienā. Lugas trešajā ainā, kad bērni ceļas, Zelmas nav mājās, jo viņa aizgājusi pie kaimiņiem, rodas apmulsums un turpinās attiecību noskaidrošana. Kad māte ir atgriezusies un savu lēmumu nemaina, sarūgtinātie bērni no viņas atvadās un dodas projām. Pēc bērnu aizbraukšanas Zelma tomēr ļauj Ingrīdai sevi pierunāt un sagatavojas, lai dotos līdzi viņai. Pēdējā, ceturtā aina ir ļoti īsa. Nepaguvuši nekur tālu aizbraukt, acīmredzot sirdsapziņas mocīti, “Cīrulīšos” atgriežas bērni, un pēc īsa brīža, pamanījusi viņu mašīnu, atgriežas arī māte, kura jau bija devusies ceļā kopā ar Ingrīdu. Luga beidzas ar Zelmas vārdiem, ka viņa nav varējusi no “Cīrulīšiem” aizbraukt.