“Cīrulīši” ir viens no populārākajiem H. Gulbja literārajiem darbiem. Tajā autors risinājis latviešu rakstniecībā tradicionāli nozīmīgo motīvu par mājām, to saglabāšanu vai atstāšanu, ar to saistītajām izvēles grūtībām. 20. gs. 70. gadi, kad luga sarakstīta, ir posms, kad aktuāla ir jaunākās un vidējās paaudzes cilvēku pārcelšanās no laukiem uz pilsētām, agrākās zemnieciskās kultūras vājināšanās, ko būtiski ietekmējusi varmācīgi uzspiestā kolektīvo saimniecību, kolhozu un sovhozu, dominante. Laikmeta pretrunas H. Gulbja lugā ietvertas un risinātas psiholoģiski niansēti, veidojot vēstījumu par mājām un par laiku, kas ir gan vēsturisks, gan katra cilvēka personiskās dzīves periods.

Lugā tēlots brīdis, kad “Cīrulīšu” saimniece Zelma pēc vīra nāves nolēmusi paklausīt bērnu aicinājumam un pārcelties uz dzīvi pie dēla Raimonda. Tiek pārlūkota iedzīve, vāktas pārvedamās mantas, likvidēts nevajadzīgais. Visa ģimene sapulcējas, lai vēl pēdējo reizi “Cīrulīšos” pabūtu kopā. Kavējoties atmiņās un pārrunājot pašreizējās attiecības, māte nonāk pie negaidīta lēmuma tomēr atteikties no iecerētā plāna un palikt uz dzīvi savās mājās. Šī rīcība izraisa neizpratni un domstarpības viņas bērnu vidū. Kad abi dēli un meita ir devušies projām, Zelma tomēr atsaucas uz aicinājumu doties līdzi kaimiņienes radiniecei un dzīvot pie viņas. Lugas noslēgumā bērni atgriežas “Cīrulīšos”, lai vēlreiz mēģinātu māti pārliecināt, viņi satiek Zelmu, un fināls ir atvērts.   

Konflikta risinājumu H. Gulbis ietvēris galvenokārt ģimenes attiecību lokā. Lugas centrālais tēls ir Zelma. “Cīrulīšos” viņa pavadījusi mūža lielāko daļu, kaut gan, strādādami kolhozā, abi ar vīru nav varējuši mājas uzturēt tik labi, kā latviešu zemniekiem ierasts. Zelmas cerības, ka “Cīrulīši” būs vieta, kuras vērtību apliecinās viņas bērni, īpaši saistījušās ar jaunāko dēlu Raimondu. Viņš mācījies Lauksaimniecības akadēmijā, kļuvis par inženieri, tomēr, neraugoties uz mātes lūgumiem, kopā ar sievu Vizmu izvēlējies savu darba dzīvi veidot cita kolhoza jaunajā ciematā, skaidrojot savu izvēli ar vēlēšanos būt patstāvīgam. Vecākais dēls Elmārs, ar kuru mātei ir cieša garīga saikne, strādā laikraksta redakcijā pilsētā, viņa sieva Gundega ir zinātniece, kurai ir pat iespējas ceļot uz ārvalstīm. Meita Silvija ir ārste, viņas personiskā dzīve vēl nav nokārtota, taču arī Silvija gatavojas kāzām, kaut gan viņas iemīļotais ir precēts vīrietis ar bērnu, un tas pārējos izraisa zināmu mulsumu. Cilvēku sarunās visai uzskatāmi atklājas, ka viņi pārstāv atšķirīgus sociālos slāņus un nodarbošanos, arī tas kļūst par konfliktu cēloni. Citas personas lugā ir Zelmas kaimiņiene Olga, kuru galvenokārt interesē Zelmas mājā paliekošās praktiskās vērtības, un viņas radiniece Ingrīda, kuru agrāk ar Elmāru saistījušas savstarpējas simpātijas. Epizodisks tēls ir kaimiņš Jānis.

Lugas kompozīcija veidota četrās ainās un divās daļās. Pirmā aina attēlo gatavošanos Zelmas aizbraukšanai, viņai palīgā ir ieradies Elmārs, kurš šķiro mantas, redzam, cik grūti mātei atvadīties no iedzīves, ar kuru laika gaitā sarasts. No kaimiņu mājām ierodas Olga un Ingrīda, tēlu sarunās H. Gulbis organiski atklāj agrākās attiecības starp Zelmu, viņas vīru un bērniem, dzīves apstākļus, kas saistīti arī ar darbu kolhozā. Ingrīdas un Elmāra dialogā gūstam ieskatu viņu tagadējā dzīvē. Ainas beigās “Cīrulīšos” ierodas arī Gundega, Raimonds un Vizma. Otrajā ainā tēlotas viesības, kas vienlaikus ir atvadas no mājām. Zelma sarūpējusi dāvanas abiem dēliem un meitai, kas atgādina par viņu bērnību un rosina smeldzīgas atmiņas. Kādreizējie sapņi un cerības veido pietiekami lielu pretstatu pašreizējai realitātei, lai izlauztos arī neapmierinātība, rūgtums un savstarpēji pārmetumi. Ieklausījusies viņai apkārt notiekošajās sarunās, Zelma pēkšņi paziņo, ka domas ir mainījusi, un nekur projām nebrauks, ar to noslēdzas lugas pirmā daļa. Otrajā daļā notikumi risinās nākamajā dienā. Lugas trešajā ainā, kad bērni ceļas, Zelmas nav mājās, jo viņa aizgājusi pie kaimiņiem, rodas apmulsums un turpinās attiecību noskaidrošana. Kad māte ir atgriezusies un savu lēmumu nemaina, sarūgtinātie bērni no viņas atvadās un dodas projām. Pēc bērnu aizbraukšanas Zelma tomēr ļauj Ingrīdai sevi pierunāt un sagatavojas, lai dotos līdzi viņai. Pēdējā, ceturtā aina ir ļoti īsa. Nepaguvuši nekur tālu aizbraukt, acīmredzot sirdsapziņas mocīti, “Cīrulīšos” atgriežas bērni, un pēc īsa brīža, pamanījusi viņu mašīnu, atgriežas arī māte, kura jau bija devusies ceļā kopā ar Ingrīdu. Luga beidzas ar Zelmas vārdiem, ka viņa nav varējusi no “Cīrulīšiem” aizbraukt. 

H. Gulbja lugā mērķtiecīgi izvēlēta centrālā situācija, kuras risinājums ir atkarīgs no tēlu izdarītajām izvēlēm. Skaidri iezīmētas atšķirības cilvēku dzīves uzskatos, pārliecībā, viņu rīcību nosaka arī rūpes par savu sociālo statusu. Lugā “Cīrulīši” gandrīz līdz pilnībai izkopts H. Gulbja darbiem piemītošais lakoniskais izteiksmes stils. Tajā dominē īsi, koncentrēti dialogi, kas rāda tēlu izturēšanos konkrētajos apstākļos un drīzāk apslēpj, nekā atver lugas dziļāko saturu un būtību. Tā rodama nevis izrunātajos vārdos, bet sarunu ritmā, veidā, kā personas reaģē uz kāda cita izteikto domu. Smalki niansētajā lugā par caurviju tēmu līdzās mājām kļūst aizejošais, zūdošais un zaudētais laiks. Spilgti metaforiski par to liecina vairāki apstājušies pulksteņi, kurus Zelma iznes no mājas pēc bērnu aizbraukšanas. Pulksteņi, kas vairs nerāda pareizo laiku, ir kā zīme pagājušām dzīvēm un pārtrūkušām garīgām saiknēm cilvēku starpā.  

Luga “Cīrulīši” pirmo reizi publicēta 1978. gadā žurnāla “Karogs” 7. numurā. Ievietota H. Gulbja darbu izlasē “Lugas par mājām” 1986. gadā un “Rakstu” 2. sējumā 2019. gadā.

“Cīrulīši” ir viens no vislabāk zināmajiem H. Gulbja darbiem. Tas cieši iekļaujas indivīda un nācijas eksistences būtiskāko priekšnoteikumu, savu sakņu meklēšanas tematikā, un kļuva par vienu no pirmajiem literārajiem darbiem, kas to aktualizēja. Māju tēma skarta arī H. Gulbja pirmajā lugā “Vecīši” (1959) un tālāk risināta romānā “Doņuleja” (1981). Rakstniekam ir būtiskas tradicionālās latviešu sabiedrības vērtības, kas saistītas ar zemes kopšanu un savu māju uzturēšanu. Tomēr viņš jūtīgi atklāj arī pārmaiņas, kas norisinājušās 20. gs. otrajā pusē. “Cīrulīši” nav tradicionālās, labi iekoptās latviešu mājas, drīzāk tā ir vieta, ar kurām saistās cilvēku dzīvē nozīmīgas atmiņas. Būtiska tā ir Zelmai un viņas bērniem, te ritējusi viņu dzīve un izauguši Elmārs, Raimonds un Silvija. Piederība noteiktai vietai, vēsturiskā un kolektīvā atmiņa, sakņu sajūta tālāk aktualizēta 20. gs. 80. gadu latviešu rakstniecībā, tā nozīmīga Alberta Bela romānā “Saknes” (1982), “Cilvēki laivās” (1987), Ilzes Indrānes “Zemesvēzi dzirdēt” (1984) u. c. darbos. Dziļi zemapziņā izjūtamā kolektīvā identitāte un vienota sevis apzināšanās bija būtisks faktors, kas sekmēja nacionālās atmodas vilni latviešu sabiedrībā 20. gs. 80. gados. 

Lugas pirmizrāde Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī Rīgā notika 1975. gada 21. maijā. Iestudējuma režisors bija Jūlijs Bebrišs, Zelmas lomu pārmaiņus atveidoja aktrises Lidija Freimane un Velta Līne. Gandrīz tajā pašā laikā, 1975. gada 29. maijā, luga piedzīvoja pirmizrādi arī Valmieras Drāmas teātrī Pētera Lūča režijā, Zelmas lomā – Antonija Jansone. Divi lugas iestudējumi profesionālajā teātrī veidoti 21. gs. otrajā desmitgadē. Dailes teātrī pirmizrāde bija 2011. gada 20. septembrī, izrādi iestudēja režisors Lauris Gundars, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Latvijas Nacionālajā teātrī lugas jauna uzveduma pirmizrāde bija 2018. gada 6. decembrī. Izrādes režisors Edmunds Freibergs, Zelmu iestudējumā atveido Lāsma Kugrēna. 1980. gadā uzņemta Rīgas kinostudijas spēlfilma “Cīrulīši”, režisors Oļģerts Dunkers, Zelmas lomā aktrise V. Līne.