Latviešu literatūrā Ē. Vilks uzskatāms par vienu no pirmajiem, kura prozā redzama attālināšanās no sociālistiskā reālisma kanona prasībām, kas staļinisma laikā neoficiāli izvirzītas visai padomju literatūrai. Pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves 1953. gadā un Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) nākšanas pie varas sākās komunistiskā režīma liberalizācija jeb tā sauktais politiskais atkusnis, kas ietekmēja visas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, arī latviešu literatūras turpmāko virzību. Tās attīstības ceļā īpaši nozīmīga bija paaudze, kas rakstniecībā parādījās 20. gs. 50. gadu beigās: Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Visvaldis Lāms, Zigmunds Skujiņš, Miervaldis Birze, arī Ē. Vilks.
Panorāmiski episkā vēstījuma forma, kas bija populāra 20. gs. 40.–50. gados un atbilda sociālisma mērķu un uzdevumu vērienīguma atklāsmei, Ē. Vilka daiļradē nomainīta ar īsprozas formu. Rakstnieka uzmanība pievērsta nevis vairāku paaudžu vai kolektīva dzīvei tās “revolucionārajā attīstībā”, bet atsevišķa indivīda sarežģītajam pasaules izpratnes veidošanās procesam. Atšķirībā no socreālisma kanoniskajai fāzei raksturīgās “dzīves patiesības” shematizācijas, faktiskas vēstures falsifikācijas un ideoloģijai atbilstošu klišeju tiražēšanas Ē. Vilks kritiski analītiskā veidā izvērsis vairākus tolaik literatūrā neskartus tematus, kas saistīti ar 20. gs. 40. gadu notikumiem. Ē. Vilka stāstos “Divpadsmit kilometri” un “Pusnakts stundā” (1968) piesardzīgā veidā aktualizēta diskutablā vēsturiskā pieredze – padomju un nacistiskie režīmi, indivīda izvēle un atbildība vienas vai otras varas radītās izvēles situācijās, neviennozīmīga notikušā interpretācijas iespēja.
Atspoguļojot tagadnes dzīvi, laika gaitā autors arvien mazāk interesējies par antagoniskajām pretrunām starp “savējiem” (sociālisma ideju piekritējiem) un “svešajiem” (idejiskajiem ienaidniekiem), bet arvien vairāk izcēlis iekšējās pretrunas. Ē. Vilks atteicies no dogmatiskā sociālistiskā reālisma pamatprasības – viennozīmīgi uztverama “pozitīvā varoņa” tēla veidošanas un optimistiski skaidra “gaišās nākotnes” apsolījuma.
Ē. Vilka literatūrkritiskajos rakstos un dažās intervijās (1955–1974) autora literārie uzskati pausti pārsteidzoši atklātā veidā, un to izpausmes redzamas arī viņa prozā. Ē. Vilks raksturojis stāsta žanra priekšrocības, lakoniskas izteiksmes un valodas precizitātes nepieciešamību, izklāstījis savu pārliecību par tradicionālas stāsta formas un vēstījuma paņēmienu priekšrocībām, atzīstot, ka “jaunais tikai tad ir labs, ja tas ir labāks par veco”. Vairākos rakstos Ē. Vilks iestājies par tā saucamā “mazā cilvēka” (vienkāršā strādnieka, kareivja, zemnieka) pastāvēšanas tiesībām literatūrā, neizskaistinātu dzīves patiesības atklāsmi. Rakstnieks polemizējis par to, vai prozas galvenajam varonim jābūt viennozīmīgi pozitīvam – bez kļūdu, pretrunu un šaubu iespējām, norādot, ka tādējādi literatūra zaudē savu sabiedrisko nozīmi un notiek dzīves patieso problēmu nogludināšana. Ē. Vilks vairākkārt izcēlis rakstnieka sirdsapziņu kā galveno orientieri. Lielu vērību Ē. Vilks pievērsis kritikas lomai – gan vispārināti runājot par tās uzdevumiem literatūras attīstības procesā, gan arī asi reaģējot uz atsevišķu kritiķu uzbrukumiem vairākiem sava laika jaunajiem autoriem. No vēlāka laika skatpunkta pārsteidzoša ir Ē. Vilka gatavība publiski nostāties pret centralizētiem kritikas uzbrukumiem rakstā “Domas par jauno prozu".