Ēvalds Vilka reālpsiholoģiskie stāsti un literatūrkritiskie darbi 20. gs. 50. gadu beigās un 60. gados būtiski ietekmēja latviešu literatūras attīstību – veicināja īsā stāsta žanra atdzimšanu un atbrīvošanos no sociālistiskā reālisma dogmām. Rakstnieka un publicista darbība atklāj godīga un kritiski domājoša cilvēka uzskatu attīstības ceļu no sociālisma un komunisma ideju pieņemšanas līdz analītiskai un dziļai šo ideju īstenošanas problēmu izpratnei un sirdsapziņas diktētiem patiesības meklējumiem. Vienlaikus rakstnieka daiļrade parāda arī totalitārajam režīmam vajadzīgo kompromisu nepieciešamību.

Ē. Vilks uzauga daudzbērnu ģimenē, tēvs Miķelis Lācis bija galdnieks. Pēc mācībām Valkas pamatskolā (1930–1937) rakstnieks apguva galdniecību Valkas valsts arodskolā (1937–1940). Turpmāko izglītošanos vidusskolā pārtrauca iestāšanās Sarkanās Armijas iznīcinātāju bataljonā, kura sastāvā rakstnieks piedalījās cīņās Igaunijā. Pēc evakuācijas uz Krievijas vidieni Ē. Vilks mācījās Partijas un padomju darbinieku kursos Kirovā (1944), bet pēc atgriešanās Rīgā pabeidza Republikas neklātienes vidusskolu (1953).

Ē. Vilka darbība žurnālistikā aizsākās pēc padomju okupācijas 1940. gadā laikrakstā “Jaunais Komunārs”. Pēc padomju varas nodibināšanas viņš iestājās komjaunatnē, bet 1941. gadā kā brīvprātīgais iesaistījās karadarbībā. Pēc ievainojuma labajā rokā un ārstēšanās Ļeņingradas un Omskas hospitāļos demobilizēts kā trešās grupas invalīds (1942), pēc tam strādājis Kormilovkas rajona kolhozā “Nākotne”. Pēc Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas izsaukuma Ē. Vilks norīkots apgūt Partijas un padomju darbinieku kursus, kas viņam deva iespēju strādāt par Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības instruktoru Maskavā (1944).

Pēc atgriešanās Rīgā Ē. Vilks sāka strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne” (1944–1955). Šajā laikā periodikā parādījās pirmie prozas sacerējumi (laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēts stāsts “Vecā Pasternaka dēls”, 09.04.1945.; “Padomju Jaunatnē” turpinājumos lasāms stāsts “Mainies uz augšu”, 1945. gadā; Liepājas laikrakstā “Komunists” – “Kā Laucis pie mājas valdīšanas tika”, 06.07.1945.) un Ē. Vilks kļuva par Latvijas Padomju Rakstnieku Savienības biedru (kopš 1945. gada). 1949. gadā rakstnieks iestājās Komunistiskajā partijā. Šajā gadā iznāca viņa pirmais stāstu krājums “Cilvēki ar vienu patiesību”, kas atspoguļoja autora ilūzijas un ticību sociālisma idejām. Ojārs Vācietis atzinis, ka šajā krājumā redzama “bezizņēmuma melnbalta” patiesības izpratne, kas tolaik pilnībā atbilda sociālistiskā reālisma dogmām. Vēlāk šī krājuma darbus pats rakstnieks vērtējis kritiski.

Kopš 1955. gada Ē. Vilks strādāja žurnāla “Zvaigzne” redakcijā (līdz 1967. gadam), kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Žurnālistu Savienības biedru (1960). Šajā laikā tika izdoti vairāki viņa prozas krājumi: “Rudens dienās” (1955), “Zaļais koks” (1960), “Piecas minūtes par vēlu” (1961), “Stāsti” (1963), “Lāga zēni” (1966). 1963. gadā žurnālā “Karogs” un latviešu trimdas laikrakstā “Laiks” tika publicēts nozīmīgākais Ē. Vilka stāsts “Divpadsmit kilometri” (1962), kurā redzamas nopietnas atkāpes no sociālistiskā reālisma prasībām, tāpēc šī publikācija izraisīja polemiku par literatūras attīstības iepējām un izpelnījās oficiālās kritikas nosodījumu. Paralēli īsprozas sacerējumiem periodiskajos izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Karogs” un “Padomju Jaunatne” parādījās arī Ē. Vilka literatūrkritiskie raksti, kas ievērojami ar to, ka režīma cenzūras apstākļos atklātā un tiešā veidā risināti nopietni literāri jautājumi.

Kopš 1967. gada Ē. Vilks bija laikraksta “Literatūra un Māksla” prozas nodaļas vadītājs. 20. gs. 60.–70. gadu mijā izdoti stāstu krājumi “Mežonis” (1968) un “Labs paziņa” (1973), kā arī turpināta darbība žurnālistikā un literatūrkritisku rakstu publicēšana. Pēc rakstnieka nāves izdota viņa literatūrkritisko rakstu izlase “No dzīves – par dzīvi” (1980), arī Kopoti raksti piecos sējumos (1982–1986) un stāstu izlase (1979).

Latviešu literatūrā Ē. Vilks uzskatāms par vienu no pirmajiem, kura prozā redzama attālināšanās no sociālistiskā reālisma kanona prasībām, kas staļinisma laikā neoficiāli izvirzītas visai padomju literatūrai. Pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves 1953. gadā un Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) nākšanas pie varas sākās komunistiskā režīma liberalizācija jeb tā sauktais politiskais atkusnis, kas ietekmēja visas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības, arī latviešu literatūras turpmāko virzību. Tās attīstības ceļā īpaši nozīmīga bija paaudze, kas rakstniecībā parādījās 20. gs. 50. gadu beigās: Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Visvaldis Lāms, Zigmunds Skujiņš, Miervaldis Birze, arī Ē. Vilks.

Panorāmiski episkā vēstījuma forma, kas bija populāra 20. gs. 40.–50. gados un atbilda sociālisma mērķu un uzdevumu vērienīguma atklāsmei, Ē. Vilka daiļradē nomainīta ar īsprozas formu. Rakstnieka uzmanība pievērsta nevis vairāku paaudžu vai kolektīva dzīvei tās “revolucionārajā attīstībā”, bet atsevišķa indivīda sarežģītajam pasaules izpratnes veidošanās procesam. Atšķirībā no socreālisma kanoniskajai fāzei raksturīgās “dzīves patiesības” shematizācijas, faktiskas vēstures falsifikācijas un ideoloģijai atbilstošu klišeju tiražēšanas Ē. Vilks kritiski analītiskā veidā izvērsis vairākus tolaik literatūrā neskartus tematus, kas saistīti ar 20. gs. 40. gadu notikumiem. Ē. Vilka stāstos “Divpadsmit kilometri” un “Pusnakts stundā” (1968) piesardzīgā veidā aktualizēta diskutablā vēsturiskā pieredze – padomju un nacistiskie režīmi, indivīda izvēle un atbildība vienas vai otras varas radītās izvēles situācijās, neviennozīmīga notikušā interpretācijas iespēja.

Atspoguļojot tagadnes dzīvi, laika gaitā autors arvien mazāk interesējies par antagoniskajām pretrunām starp “savējiem” (sociālisma ideju piekritējiem) un “svešajiem” (idejiskajiem ienaidniekiem), bet arvien vairāk izcēlis iekšējās pretrunas. Ē. Vilks atteicies no dogmatiskā sociālistiskā reālisma pamatprasības – viennozīmīgi uztverama “pozitīvā varoņa” tēla veidošanas un optimistiski skaidra “gaišās nākotnes” apsolījuma.

Ē. Vilka literatūrkritiskajos rakstos un dažās intervijās (1955–1974) autora literārie uzskati pausti pārsteidzoši atklātā veidā, un to izpausmes redzamas arī viņa prozā. Ē. Vilks raksturojis stāsta žanra priekšrocības, lakoniskas izteiksmes un valodas precizitātes nepieciešamību, izklāstījis savu pārliecību par tradicionālas stāsta formas un vēstījuma paņēmienu priekšrocībām, atzīstot, ka “jaunais tikai tad ir labs, ja tas ir labāks par veco”. Vairākos rakstos Ē. Vilks iestājies par tā saucamā “mazā cilvēka” (vienkāršā strādnieka, kareivja, zemnieka) pastāvēšanas tiesībām literatūrā, neizskaistinātu dzīves patiesības atklāsmi. Rakstnieks polemizējis par to, vai prozas galvenajam varonim jābūt viennozīmīgi pozitīvam – bez kļūdu, pretrunu un šaubu iespējām, norādot, ka tādējādi literatūra zaudē savu sabiedrisko nozīmi un notiek dzīves patieso problēmu nogludināšana. Ē. Vilks vairākkārt izcēlis rakstnieka sirdsapziņu kā galveno orientieri. Lielu vērību Ē. Vilks pievērsis kritikas lomai – gan vispārināti runājot par tās uzdevumiem literatūras attīstības procesā, gan arī asi reaģējot uz atsevišķu kritiķu uzbrukumiem vairākiem sava laika jaunajiem autoriem. No vēlāka laika skatpunkta pārsteidzoša ir Ē. Vilka gatavība publiski nostāties pret centralizētiem kritikas uzbrukumiem rakstā “Domas par jauno prozu“. 

Ē. Vilka stāstu un literatūrkritiskās darbības lielākās vērtības ir sirdsapziņas un taisnīguma izpausmes, tiešums un drosme – laikā, kas šādām vērtībām nav bijis labvēlīgs. Ē. Vilka labāko stāstu sižeti ir spriegi dramatiski, varoņu rīcība un lēmumi psiholoģiski pamatoti, stāstu lakoniskā forma faktiski ietver romāna vēriena potenciālu. Autora rokrakstam raksturīga smeldzīga un apcerīga intonācija, dziļa iejušanās spēja, precizitāte un lakonisms, eksistenciālismam atbilstoša atbildības sajūta. Šīs kvalitātes nodrošinājušas viņa darbiem paliekošu vietu latviešu literatūrā un veicinājušas īsprozas žanra attīstību. Tomēr rakstnieka darbība atklāj arī politiskajam atkusnim nepieciešamo prasmi atrast daudzpakāpju cenzūras apiešanas iespējas, uzmanīgu pielāgošanās un kompromisu prasmi. Ē. Vilka darbi vispārināti parāda 20. gs. 50. gadu beigu rakstnieku paaudzes spēju pilnvērtīgi izmantot atkušņa laika mākslai izvirzītās prasības – izvairīties no bezkonfliktu teorijas radītās dzīves izskaistināšanas tendences un pievērsties padomju sistēmas ēnas pusēm. Slēpjoties aiz nepieciešamā šķiriskuma un partejiskuma vairoga, Ē. Vilks atļāvās asu sociāli kritisku skatījumu, kas bīstami balansēja uz tolaik pieļaujamā robežas.

1975. gadā LPSR Valsts prēmija par stāstu krājumu “Rudens dienās”, 1970. gadā LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums un Eduarda Veidenbauma literatūras prēmija par stāstu “Pusnakts stundā”, 1973. gadā Darba Sarkanā Karoga ordenis.

Atmiņas par rakstnieku iemūžinātas vairākās rakstnieku un literatūrpētnieku publikācijās (piemēram, 1983. gadā Harija Hirša publikācija žurnālā “Karogs” (nr. 2) “Dzīves atspīdumi vēstulēs Ēvaldam Vilkam”) un atmiņu grāmatās (piemēram, 2018. gadā publicētais Valda Rūmnieka darbs “Starp Mežaparku un Murjāņiem”). Rakstnieka darbu lasījumi izskanējuši viņa jubileju pasākumos, piemēram, literārā sarīkojumā “Rakstniekam Ēvaldam Vilkam – 90” Raiņa un Aspazijas mājā. Pēc stāsta “Viss notika vasarā” motīviem Gunārs Priede sarakstījis scenāriju īsfilmai “Nekur vairs nav jāiet” (1963). Ē. Vilka stāsti padomju okupācijas laikā daudz tulkoti un publicēti sociālisma bloka valstu periodiskajos izdevumos, krājumi izdoti krievu, baltkrievu, igauņu, lietuviešu, ukraiņu, turkmēņu un vācu valodā.