“Divpadsmit kilometri” tapis Ņikitas Hrusčova (Никита Сергеевич Хрущёв) valdīšanas jeb t. s. politiskā atkušņa laikā (1953–1964) Valkas rajona Vijciema Ielīcās. Zīmīgākais šī perioda notikums – Ņ. Hruščova runa Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresā (1956), pēc kuras uzsākta destaļinizācijas jeb personības kulta pārvarēšanas politika. Tās mērķu sasniegšanai visā padomju literatūrā veicināja kritisku staļinisma laika izvērtējumu, personības kulta atmaskošanu, brīvāku nesenās vēstures tēmu un arī māksliniecisko paņēmienu izvēli. Ē. Vilka stāsts “Divpadsmit kilometri” teorētiski atbilda destaļinizācijas politikas prasībām, jo tajā risināts jautājums – kādi bija personības kulta rašanās iemesli? Lai būtu iespējama šādas tematikas darba nonākšana līdz lasītājam, gan Ē. Vilka, gan citu rakstnieku darbiem pamatā bija jābūt atbilstošiem sociālisma ideoloģijai. Stāsts tai atbilda, bet liecināja arī par nosacītas brīvības izpausmēm. Literatūra pakāpeniski atbrīvojās no sociālistiskā reālisma prasībām, bet šīs brīvības izpausmes joprojām bija ierobežotas, jo kritisks skatījums varēja attiekties tikai uz atsevišķu indivīdu nepareizu izpratni vai rīcību, bet nekādā gadījumā uz visu sociālisma sistēmu kopumā.