Stāsta darbība risinās 1941.–1944. gada notikumu fonā, kad Latvijā nomainās divas okupācijas varas: nacistiskā režīma laikā notiek ebreju iznīcināšana, Latvijas lauku dzīvi satricina Otrā pasaules kara notikumi un līdz ar padomju okupāciju un kolhozu izveidi zemes īpašnieki zaudē savas saimniecības.

Stāsta darbības vieta ir autora dzimtā pilsēta Valka un tās apriņķis. Latvijas mazpilsētās ebreju iznīcināšana sākās pēc nacistu karaspēka ienākšanas konkrētajā vietā, Valkā – tūlīt pēc 1941. gada 8. jūlija. Tie ebreji, kuri nebija paspējuši evakuēties, tika nošauti Pinukalnā. Stāsta sižeta veidojumā izmantota vēsturiski iespējama situācija, kad mazpilsētās dzīvojošie ebreju pusaudži tomēr netika uzreiz nogalināti, jo vasarā bija nolīgti darbā pie latviešu zemniekiem un tā uz laiku paglābti no nāves. Saimniekiem pēc sezonas beigām bija šie pusaudži jānodod nacistiem – tāpēc viņi tika nogalināti dažus mēnešus vēlāk nekā viņu radinieki.

Otrā pasaules kara beigās, 1944. gada vasarā, kad tuvojās Sarkanās Armijas karaspēks, arvien lielāks bija zemnieku satraukums par kolhozu izveidi. Pēc padomju varas atjaunošanās Latvijas laukos strauji notika kolektivizācijas process. Tieši Valkas apriņķa Smiltenes pagastā tika izveidots viens no pirmajiem kolhoziem Latvijā – “Uzvara” (1947).

Stāsta “Pusnakts stundā” darbības vieta un notikumi ir konkretizēti, taču tie ietver plašāku vispārinājumu un ir attiecināmi uz norisēm visā Latvijā nacistiskās Vācijas un otrās padomju okupācijas sākumā.

Stāsta sižetu veido divas līnijas. Pirmā no tām ir ietvara un caurviju līnija, kas izvērsta alegoriski uztverama dialoga formā. Tajā parādīta stāsta tapšanas laika – 20. gs. 60. gadu nogales – cilvēka interese par vēstures faktu un dzīves pieredzes mijiedarbību, pārdomas par to, ka jāapzinās vēsturiskā patiesība un ka katram cilvēkam jāatbild par vēsturiskās atmiņas atjaunošanu. Ietvara līnijā vēstītāja un Vēstures sarunā tiek ierosināta otra sižeta līnija: Vēsture iepazīstina vēstītāju ar divu mirušu cilvēku tēliem. Vēstītājs, klausoties mirušo garu stāstījumā, uzsāk nosacītu aprakstīto pagātnes notikumu izmeklēšanu.

Sižeta pamatlīniju veido abu mirušo garu – Oskara Krūkļa un Haima Cimbala – stāstījums par notikumiem zemnieka Krūkļa saimniecībā 20. gs. 40. gados. Pastarpināti tiešās darbības aprakstam tiek stāstīts par Krūkļa māju un zemi, kas dzimtas īpašumā nonāca pēc revolūcijas, par viņa ģimeni – sievu Elzu un dēlu Edvīnu –, kā arī par Haima Cimbala mātes un citu radinieku traģisko likteni. Krūkļa stāstījums aizsākas 1941. gada vasaras sākumā, kad par ganu tiek nolīgts ebreju puika Haims. Turpmākā vēstījuma pamatfokusā nonāk 1941. gada oktobra diena, kad pēc vasaras darbu sezonas beigām Krūklis paklausa nacistu prasībai nodot ebreju puisi varas iestādēm. Krūklis saprot, ka par ebreju slēpšanu draud sods, kā arī to, ka, nododot nacistiem, atdod šo bērnu iznīcināšanai. Par ebreju puiša traģisko likteni vēstīts fragmentāru epizožu veidā.

Sižeta turpinājumā vēstījuma fokusā ir 1944. gada vasaras notikumi, kad vācu virsnieks nozog Oskara Krūkļa zirgu. Uztraukumā par tā pazaušanu un bailēs no kolhozu izveides draudiem pēc padomju režīma atjaunošanās varonis kļūst par netiešu vaininieku sava dēla nāvē. Izmisums un bezspēcības sajūta, smagas eksistenciālas pārdomas par savas dzīves jēgu un nožēla par izdarītajām izvēlēm liek viņam izšķirties par pašnāvību. Šī epizode veido visa sižeta idejisko un emocionālo kodolu.

Pamatsižeta līnijas noslēgumā uzmanības centrā izvirzās Krūkļa sieva Elza, viņas reakcija uz notikušo, kā arī koncentrēts izpostītās dzīves turpinājuma apraksts. Noslēgumā notiek atgriešanās ietvara daļā – vēstītāja un Vēstures sarunā veidots īss uzklausītā stāsta rezumējums.

Ietvara līnijā darbojas vēstītājs pirmajā personā. “Es”, kuru var uzskatīt par nosacītu autora paštēlu vai arī vispārinātu vēstītāja tēlu, 1967. gadā ir atgriezies Rīgā no īsa izbraukuma pa Ziemeļvidzemi, kur dzirdējis stāstu par notikumiem Valkā un tās apriņķī. Otrs tēls šajā līnijā ir Vēsture – tās abstraktais veidols ir alegoriska personifikācija. Vēsture raksturota kā tikpat veca, cik vēstītājs, tā ir skarba un provocējoša, faktoloģiski tieša un neiecietīga pret atsevišķā indivīda pieredzi, salīdzināta ar cilvēka ēnu.

Sižeta pamatlīnijā darbojas Lejaspauku māju saimnieks, 55 gadus vecais Oskars Krūklis, kura dzīves lielākā vērtība ir zeme un tās apsaimniekošana. Pārprastā paklausība varai, nespēja patstāvīgi domāt un saskatīt plašākas kopsakarības liek viņam izdarīt aplamas, bezatbildīgas izvēles un ved viņu pretim iznīcībai.

Otra nozīmīgākā persona pamatlīnijā ir Haims Cimbals – 10–11 gadu vecs ebreju puika, kurš nolīgts par palīgu zemnieku sētā un tiek saukts par Jankeli. Strādājot pie saimniekiem, viņš skumst pēc savas mātes un pārējās ģimenes, bet, uzzinot, ka visi ģimenes locekļi ir nošauti, izjūt kaunu par to, ka palicis dzīvs. Liktenīgajā dienā Haims padevīgi klausa savu saimnieku, tiek nodots nacistiem un nogalināts.

Fināla daļā nozīmīga ir Oskara Krūkļa sieva Elza, kurai pēc vīra pašnāvības vienai jātiek galā ar bērniem un lauku mājām.

Darbs veidots pēc klasiskiem stāsta struktūras principiem, izmantojot ietvara kompozīciju. Stāsts iesākas ar ekspozīciju jeb filozofiski alegorisku ietvara daļu, kurā vēstītājs un Vēsture sarunājas par patiesības meklējumiem un uzsāk viena traģiska vēsturiska gadījuma izpēti. Turpinājumā veidots darbības kāpinājums, kurā Vēsture sarunā iesaista mirušo cilvēku tēlus. Šajā daļā abi varoņi lakoniski, bez emocionāliem vai morāliem komentāriem atklāj katrs savu redzējumu uz 1941. gada vasaras un rudens notikumiem. Tieši vēstījuma emocionālā distancētība potenciāli rada līdzpārdzīvojumu lasītājā. Savukārt noslēguma daļā, dinamiski  virknējot notikumus un atklājot to izraisīto psiholoģisko spriedzi, veidota spilgta kulminācija – Krūkļa nāve 1944. gada vasarā un viņa sievas Elzas afektīvā reakcija. Atrisinājuma daļā ietverts Vēstures stāstījums par notikumiem pēc Krūkļa nāves, viņa sievas un pārējās ģimenes tālāko dzīvi, kā arī lauku saimniecības izputēšanu kolektivizācijas procesu ietekmē. Epilogs pabeidz visa darba apļa kompozīciju un noslēdz ietvaru – 1967. gadā vēstītājs piezīmju grāmatiņā fiksē ieceri stāstam par notikumiem Valkā 20. gs. 40. gados.

Stāstam ir īsa, koncentrēta, maksimāli noslīpēta forma. Tas veidots, savijot filozofiskas pārdomas alegoriska vēstījuma veidā un konkrētas, fragmentētas un koncentrētas darbības aprakstu. Tajā darbojas gan alegoriski, gan reālpsiholoģiski uztverami tēli. Veidota divu dažādu laiku – 20. gs. 40. gadu un 1967. gada – notikumu saplūsme. Katra stāstā iekļautā laiktelpas vai personāža raksturojuma detaļa, katra darbības epizode un filozofiskas refleksijas tēze koncentrētā veidā papildina visa darba idejisko vēsti vai ir nozīmīga sižeta veidojumā.

Reālpsiholoģiskā un alegoriski simboliskā slāņa savijums palīdz atklāt gan atsevišķa indivīda dzīves stāstu, gan arī veido vispārinājumu par Latvijas iedzīvotāju vēsturisko pieredzi un iezīmē globāli nozīmīgo domu par vēstures apzināšanās nepieciešamību un katra individuālo atbildību.

Stāsta nosaukums simbolizē laika un domāšanas veida pārmaiņu situāciju. Tekstā ir veidota atsauce uz pulksteni, kas bijis apstājies līdz brīdim, kad vēstītājs atgriežas no ceļojuma pa Ziemeļvidzemi, aizsāk sarunu ar Vēsturi un iepazīstas ar divu mirušo cilvēku gariem. Tādējādi autors akcentējis jaunas attieksmes sākumu, atgriešanos pie vēsturiskās pieredzes, vēlmi apzināt laika nepārtrauktību.

Stāsta manuskripta divi varianti autora rokrakstā un mašīnrakstā ar vairākiem svītrojumiem un labojumiem glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā. Viens no tiem ievērojami atšķiras no publicētā varianta, tajā plaši izvērsta Oskara Krūkļa sievas Elzas traģēdija un atklāts viņas skatpunkts. Otrs variants ar nosaukumu “Saruna ar gariem lietainā vakarā” pamatā atbilst publicētajam stāstam, tikai ar mainītu nosaukumu. Mašīnraksta tekstā autora izdarītie labojumi norāda uz to, ka viņš pirms publicēšanas īpaši domājis par vēsturiskās patiesības un interpretācijas jautājumiem. Par to liecina autora ierakstītais papildinājums, kas atklāti parāda viedokli par vēstures interpretācijas atkarību no valdošās ideoloģijas vai pasaules redzējuma. Vēsture saka vēstītājam: “Vispār – es varu būt tāda, kādu tu mani vēlies redzēt.”

Stāsta pirmā publikācija ar apakšvirsrakstu “Spoku stāsts” – žurnālā “Karogs”, 1968. gada 11. numurā (37.–52. lpp.). Vēlāk stāsts publicēts izlasē “Labs paziņa” (1973) un stāstu krājumā ar nosaukumu “Izlase” (1979). 1982. gadā iekļauts Ē. Vilka Kopoto rakstu 2. sējumā.

Padomju okupācijas laikā tulkots daudzās Austrumu bloka tautu valodās. Igauņu valodā darbu “Pusnakts stundā” (Kesköisel tunnil) tulkojis Kārlis Abens (Karl Aben), pirmoreiz publicēts periodikā jau 1969. gadā, bet 1974. gadā tas iekļauts latviešu rakstnieku stāstu krājumā “Lapas ugunskurā” (Lehed lökketules. Valimik läti lühiproosat). 1970. gadā krievu valodā Sergeja Cebakovska (Сергей Яковлевич Цебаковский) tulkojumā izdota Ē. Vilka stāstu izlase, kuras virsrakstam izvēlēts tajā iekļautā darba nosaukums – “Pusnakts stundā” (В полночь). Krievu valodā ir arī vēl citas publikācijas (1969, 1974, 1975). Nozīmīga ir Ē. Vilka stāstu izlase “Viss notika vasarā” (Всё случилось летом: Повесть и рассказы, 1981), jo tajā ir iekļauts arī latviešu literatūras kritiķa Mārtiņa Poiša pēcvārds “Cilvēk, kāds tu būsi rīt?” (Человек, каким ты будешь завтра?). 1973. gadā izdota Ē. Vilka stāstu izlase vācu valodā ar nosaukumu “Decembra lietus” (Regen im December, tulkotāji – Margita Brauere (Margit Bräuer), Velta Ēlerte, Ginters Jēnihe (Günter Jäniche) un Hannelore Menke (Hannelore Menke), tajā ieļauts arī šis stāsts (Um Mitternacht). 1983. gadā lietuviešu valodā izdota latviešu prozas izlase “Ilūziju zaļās buras” (Žaliosios iliuzijų burės), stāstu “Pusnakts stundā” (Pusiaunakčio valandą) tulkojis Visvalds Bronušs (Visvaldas Bronušas). Somu valodā izdota latviešu stāstu antoloģija “Nostalģija” (Koti-ikävä, 1985), kura sastādītāja un ievada autore ir Anna Žīgure. Ē. Vilka “Pusnakts stundā” somu valodā tulkojusi Ulla Līsa Heino (Ulla-Liisa Heino).

“Pusnakts stundā” ir viens no labākajiem Ē. Vilka darbiem, viņa meistarības apliecinājums īsā stāsta žanrā. Tas parāda Ē. Vilka – Sarkanās armijas karavīra un komunistisko ideju piekritēja – patstāvīgo uzskatu attīstības ceļu, atbrīvojoties no sociālisma sistēmas idealizācijas un izkristalizējot savu attieksmi, kritisko skatījumu uz šīs sistēmas ēnas pusēm. Idejiski darbs sasaucas ar otru izcilu Ē. Vilka stāstu – “Divpadsmit kilometri” (1962), jo abos spēcīgi izskan rakstnieka daiļradei raksturīgās patiesības alkas un atbildības tēmas izcēlums. Vēstītāja izteikums – “(..) es jūtos atbildīgs par visu, kas notiek pasaulē” – iekļauts arī stāstā “Divpadsmit kilometri”, tā izceļot cilvēka individuālo atbildību ne tikai par savu dzīvi un izvēlēm, bet arī par attieksmi pret pagātnē notikušo. Šī ir uzskatāma par drosmīgu un dziļi humānu idejisko vēsti apstākļos, kad padomju kolektīvisma gara slavinājuma un vēstures falsifikācijas tendenču ietekmē individuālās atbildības sajūta strauji samazinājās. Vērtējot stāstu padomju režīma attīstības kontekstā, tas atklājas kā spilgts politiskā atkušņa radīto vārda brīvības iespēju un kompromisu mākslas principu apliecinājums. Rakstnieka pievēršanās nacistiskā režīma noziegumu attēlojumam, kas pilnībā atbilst sociālistiskā reālisma principiem, autoram devusi iespēju drosmīgāk runāt arī par padomju sistēmas negācijām. Dziļi cilvēciskā līmenī izceļot nacistiskos noziegumus un latviešu līdzatbildību tajos, Ē. Vilks parādījis arī atsevišķus padomju režīma noziegumus – zemes nacionalizācijas un kolektivizācijas sekas. Parādot Oskara Krūkļa iekšējo traģēdiju, rakstnieks netieši rosina domāt par indivīda bezspēcību varas prasību priekšā.

“Pusnakts stundā” ir viens no retajiem darbiem latviešu padomju literatūrā līdzās Viļa Lāča romānam “Vētra” (1946–1948), Dagnijas Zigmontes romānam “Bērni un koki aug pret sauli” (1959), Ojāra Vācieša dzejolim “Rumbula” (1966), Zentas Ērgles stāstam “Noslēpumainais atradums” (1980), kurā stāstīts par holokaustu Latvijā. No minētajiem tas ir spilgtākais darbs, kurā izcelta latviešu iesaistīšanās šajā noziegumā un vajadzība uzņemties atbildību. Šajā ziņā darbs latviešu literatūrā palicis nepārspēts.

Pēc publicēšanas stāsts izraisīja rezonansi, par ko liecina publikācijas periodikā un vairāku literatūras kritiķu atsauksmes par šo darbu kā vienu no izcilākajiem autora sacerējumiem. 1970. gadā Ē. Vilks par šo stāstu saņēma Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju.

Trimdas sabiedrībā, kurā Ē. Vilka daiļrade traktēta kā drosmīga un padomju režīmu diskreditējoša, 80. gadu sākumā teologs, reliģiju pētnieks un vēsturnieks Haralds Biezais uzrakstīja izvērstu eseju par šo stāstu – “Meditācija par noskrandušo vēsturi”. Tā publicēta žurnālā “Karogs” (2003, Nr. 2), pieminot Ē. Vilka 80. dzimšanas dienu.

Jauns stāsta aktualizācijas vilnis redzams 21. gs. otrajā desmitgadē, kad pastiprinās interese par Latvijas 20. gs. vēstures un divu okupācijas režīmu noziegumiem un arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta dažādu atmiņu kopienu pārstāvju pieredzei. Refleksijas par stāsta “Pusnakts stundā” idejisko vēsti lasāmas Mārtiņa Mintaura apcerē “Kā nepaklupt vēstures drupās” žurnālā “Punctum” (25.09.2018.), kā arī Aivara Madra pārdomās par Pētera Krilova filmu “Uz spēles Latvija” (2014) – “Krilova piezīmes uz Latvijas vēstures malām” žurnālā “Satori” (22.10.2014.). Stāstu “Pusnakts stundā” vairākkārt savos pētījumos pieminējis Didzis Bērziņš – ne tikai akadēmiskos rakstos, bet arī plašākai sabiedrībai adresētajās Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta projekta Memo Tours jeb “Sarežģītais vēsturiskais mantojums Latvijā: holokausta tūrisma vietas starp piemiņas kultūru, mūsdienu tūrisma pieprasījumu un piedāvājumu”  rezultātu prezentācijās.