“Divpadsmit kilometri” tapis Ņikitas Hrusčova (Никита Сергеевич Хрущёв) valdīšanas jeb t. s. politiskā atkušņa laikā (1953–1964) Valkas rajona Vijciema Ielīcās. Zīmīgākais šī perioda notikums – Ņ. Hruščova runa Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresā (1956), pēc kuras uzsākta destaļinizācijas jeb personības kulta pārvarēšanas politika. Tās mērķu sasniegšanai visā padomju literatūrā tika veicināts kritisks staļinisma laika izvērtējums, personības kulta atmaskošana, brīvāka nesenās vēstures tēmu un arī māksliniecisko paņēmienu izvēle. Ē. Vilka stāsts “Divpadsmit kilometri” teorētiski atbilda destaļinizācijas politikas prasībām, jo tajā risināts jautājums – kādi bija personības kulta rašanās iemesli? Lai būtu iespējama šādas tematikas darba nonākšana līdz lasītājam, gan Ē. Vilka, gan citu rakstnieku darbiem pamatā bija jābūt atbilstošiem sociālisma ideoloģijai. Stāsts tai atbilda, bet liecināja arī par nosacītas brīvības izpausmēm. Literatūra ne tikai pakāpeniski atbrīvojās no sociālistiskā reālisma prasībām, bet arī šīs brīvības izpausmes joprojām bija ierobežotas, jo kritisks skatījums varēja attiekties tikai uz atsevišķu indivīdu, nepareizu izpratni vai rīcību, bet nekādā gadījumā uz visu sociālisma sistēmu kopumā.

Stāsta sižetu veido trīs bijušo klasesbiedru satikšanās, lai kopīgi mērotu divdesmit gadus nestaigātu, divpadsmit kilometru garu bērnības un agras jaunības ceļu. Kopīgais gājiens katram varonim liek atgriezties neatrisinātās pagātnes situācijās, kas parāda viņu izdarītās izvēles un gatavību uzņemties atbildību par savu lēmumu. Ceļa laikā risinātās savstarpējās sarunas parāda katra varoņa atšķirīgos uzskatus. Tādējādi stāstā vērojamas divas cieši sasaistītas sižeta līnijas, kurās atklājas tagadne (20. gs. 60. gadu sākums) un pagātne (1940. un 1941. gada notikumi), un veidojas to konfrontācija.

Stāstā ir trīs galvenie tēli – Elmārs Zande, Viktors Jeruks un Jānis Apalītis. Viņus vieno kopīgas bērnības un jaunības dienu atmiņas, bet katra tagadnes dzīve izvērtusies pavisam atšķirīgi. Kopīgais ceļš katram varonim kļūst par sāpīgu atgriešanos pagātnē. Zandes sirdsapziņu atmodina viņa nozaudētā naģene, kuru viņš ceļa sākumā atrod vecajā rijā un kurai cauri savulaik izskrējusi Bokalderu Viļa raidītā lode. Zande, kurš karojis Sarkanās armijas rindās, bijis spiests nogalināt šo savu jaunības draugu, kurš savukārt karojis vācu pusē. Otra ceļabiedra – Jeruka – atgriešanos pagātnē rosina uz ceļa satiktais māsīcas vīrs, kuram savulaik Jeruks nav uzrakstījis aizstāvības vēstuli. Šis vīrs izsūtīts uz Sibīriju un tikai nesen atgriezies. Savukārt pārliecinātā partijas biedra, nomenklatūras darbinieka Apalīša sirdsapziņas balss tiek uzrunāta, nejauši sastopoties ar savu meitu, kuru līdz šim viņš nekad nav redzējis. Šī tikšanās uzjunda atmiņas par jaunības dienu mīlestību Intu Bērzupu, no kuras Apalītis atteicies idejiskas pārliecības vārdā, bet patiesībā – vienkārša atbildības trūkuma dēļ.

Visi šie stāsta varoņi, rakstnieka vārdiem runājot, ir “sava laika bērni”, kas nevar no tā “izlēkt ārā” – ir tipiski vienkāršie cilvēki, kuri parāda vai nu savu gatavību risināt pagātnes problēmas, vai arī izvēlas tās atstāt nerisinātas.   

Stāsts sadalīts nelielās nodaļās. Lai arī galvenie varoņi ir klātesoši gandrīz visā tekstā, katrā no nodaļām veidots fokuss uz kādu no viņiem. 1. nodaļā parādīts Zande, jau sākumā iezīmējot šo tēlu kā stāsta idejiskā kodola ietvērēju. 2. nodaļa vairāk veltīta Apalītim, 3. – Jerukam. 4. nodaļā rādīta Zandes un Apalīša uzskatu sadursme, 5. – dziļāk atklātas Zandes un Apalīša pagātnes situācijas un viņu šībrīža attieksme pret tām, savukārt 6. nodaļā parādīta Jeruka distancētā dzīves pozīcija. Stāsta noslēgums – 7. nodaļa – veido kompozicionālu noslēgumu. Tajā uzmanība atkal koncentrēta uz Zandi, rādīta pagātnes un tagadnes konfrontācija: vēstījuma sākumā Zande atrod savu veco naģeni, kas nepatīkami atsauc atmiņā pagātni, bet vēstījuma beigās viņš ir nonācis pie atziņas, ka šī cepure simboliski būs vienmēr klātesoša viņa tagadnē.

“Divpadsmit kilometri”, tāpat kā citi Ē. Vilka stāsti, atbilst reālpsiholoģiskā stāsta principiem. Tajā iedzīvināti autora teorētiskie uzskati, kas vairākkārt formulēti literatūrkritiskajos rakstos: literatūrai vajadzētu tuvināties dzīvei; “mazais cilvēks” ir cienīgs literāra darba varonis; stāsta žanrs un tā lakoniskā forma ir pateicīgs nopietnu un ietilpīgu tēmu izvērsumam; stāsta varonim nav jābūt viennozīmīgi pozitīvam, bet jāatspoguļo cilvēciskas šaubas un kļūdīšanās iespēja.

Vienlaikus stāsts iekļaujas padomju mākslai izvirzītajā idejiskajā koncepcijā: Zande ir karojis padomju pusē un joprojām konfrontē savējos un ienaidniekus – vācu pusē karojošos; Jeruks labi apzinās “dzimtenes nodevības” bīstamību un ir gatavs to pakalpīgi apkarot, neraugoties uz tuvinieku lūgumiem; Apalītis atsakās no jūtām komunistiskās partijas ideālu un karjeras vārdā. Ē. Vilks stāstā iekļāvis šos padomju režīmam vēlamos akcentus, tomēr vēstījumā iekodējis arī diametrāli pretējas interpretācijas iespējamību, kas liek apšaubīt ne tikai varoņu konkrētās izvēles pareizību, bet arī cilvēku dzīvi organizējošās sistēmas pamatus. Apalīša dzīves uztvere, kuras raksturojamā izmantota spēcīga ironija, izraisa pārdomas par “godājama padomju cilvēka”, nomenklatūras darbinieka greizo pamatvērtību sistēmu. Savukārt rūgtas pašironijas pilnie Zandes izteikumi atklāj šaubas par viņa rīcības pareizību un ievij sociālistiskā reālisma kritikas nonievātā “abstraktā humānisma” noskaņas. Zandes pārdomās pieteikts jautājums – vai indivīds ir tikai varas doto pavēļu izpildītājs, kurš nav spējīgs uz patstāvīgiem lēmumiem un tāpēc nevar būt atbildīgs par savu rīcību?

Stāsta fināls ietver atkušņa laikam tipisku “gan–gan” perspektīvu. Zande ceļa noslēgumā nonācis līdz jaunai atziņai, ka ir atbildīgs par visu, “kas notiek pasaulē”, bet vienlaikus fināla epizodē sākas arī visa stāsta idejiskās ievirzes lūzums – līdz šim izceltā pagātnes nozīme tiek mazināta līdz ar sociālistiskā reālisma kanonam atbilstoša gaišās un cerīgās nākotnes simbola – trīspadsmitā kilometra – piesaukumu. Tomēr kopumā finālā ietvertā nodeva režīma prasībām nespēj atcelt stāstā ievītos drosmīgos motīvus.

Manuskripts mašīnrakstā ar autora labojumiem rokrakstā un kāda komentētāja piezīmēm (ar zīmuli), kā arī korektūras lapas ar nelieliem autora labojumiem glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Alekseja Apīņa Reto grāmatu un rokrakstu lasītavā.

Manuskriptā redzams, ka vairāki tieši un drosmīgi teksta fragmenti tapuši tikai pēc pirmvarianta izstrādes. Atsevišķi teikumi, to daļas un pat rindkopas ierakstīti autora rokrakstā kā papildinājumi. Piemēram, sākotnēji stāstā nav bijis iekļauts ironiski izsmejošs fragments par Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Сталин) bērēm, replika par “veselas tautas izsūtīšanu”, sarkastisks atkušņa laika "brīvdomātāju pulciņa" papildinājums ar "kaut kādu Jevtušenko". Pašā stāsta noslēgumā sākotnēji uzrakstītais teikums “Es esmu atbildīgs par visu” autora rokrakstā papildināts – “kas notiek pasaulē.” Tas liecina, ka autors pirms darba publicēšanas apzināti nolēmis pastiprināt savas domas tiešumu un skaidrību, un, gatavojot stāstu publicēšanai 1963. gadā, viņam tas bijis iespējams.

Pirmoreiz stāsts publicēts 1963. gadā žurnālā “Karogs” (Nr. 3) un turpinājumos arī trimdas laikrakstā “Laiks” (18.05.1963.–31.07.1963.). Piecus gadus pēc pirmpublicējuma tas iekļauts krājumā “Mežonis” (1968), vēlāk arī Kopoto rakstu 2. sējumā (1982).

Stāsta pirmajā redakcijā atklātības un atļaušanās pakāpe ir daudz lielāka salīdzinājumā ar otro publikāciju krājumā “Mežonis”. Šajā izdevumā izdarīti vairāki svītrojumi un labojumi. Piemēram, svītrots Apalīša teiktais par Zandi: “Viņam laikam īsti nepatīk mūsu iekārta.” Apalīša vārdi – “Drīz laikam sacīs, ka padomju vara ir slikta” – nomainīti ar mazāk asu un personiski vērstu izteikumu: “Drīz laikam sacīs, ka Apalītis arī nav vajadzīgs”. Jeruka ļoti tiešais komentārs – “(..) nevaru teikt, ka noslepkavot godīgu komunistu vai izsūtīt veselu tautu uz Sibīriju ir labs darbs (..)” – nomainīts ar daudz netiešāku: “(..) nevaru teikt, ka likumības pārkāpumi ir labs darbs”. Šie piemēri apliecina to, ka pēc politiskā atkušņa izpausmēm latviešu literatūrā ap 1968. gadu atkal pastiprinājusies literatūras kontrole. Kā arī to, ka tekstu publicēšana periodiskajos izdevumos bijusi mazāk pakļauta cenzūrai nekā izdevniecību darbs, un teksta izvērtēšana kritikā pirms grāmatas izdošanas ir bijis viens no daudzpakāpju cenzūras posmiem, kam ir noteicošā loma darba tālākajā liktenī.

Stāsta tulkojumi: igauņu valodā tulkojis Karls Abens (Karl Aben) ar nosaukumu Kaksteist kilomeetrit 1967. gadā (publicēts žurnālā Edasi), Valijas Heldes (Valli Helde) igauņu valodas tulkojumā stāsts iekļauts arī krājumā “Labs paziņa” (Hea tuttav, 1977. gads). Krievu valodā stāsts iekļauts krājumā “Labs paziņa” (Добрый знакомый, 1973. gadā) un žurnālā “Daugava” (1987. gads, Nr. 10, tulkojusi Žanna Ezīte).

Stāsts “Divpadsmit kilometri” iezīmēja pavērsienu latviešu literatūrā. Tematiskā loka un interpretējamības plašums ievērojami pārkāpa sociālistiskā reālisma literatūras robežas, tomēr darbs parādījās atklātībā. Stāsta publikācija izraisīja asas diskusijas gan Latvijas, gan arī trimdas vidē. 1963. gadā darbs apspriests republikas radošās inteliģences sanāksmē un citās līdzīgās apspriedēs, kritizēts presē. Rakstniekam pārmesta padomju humānisma dialektikas un partejiskuma principu neizpratne, mēra sajūtas trūkums, ieslīgšana buržuāziskajā pacifismā un abstraktajā humānismā, kas raksturīgs kristietībai. Savukārt trimdas laikrakstos parādījās pavisam pretējas ievirzes publikācijas, kurās Ē. Vilka stāsta kritika dzimtenē raksturota kā uzbrukums vārda un domas brīvībai. Trimdas vidē izrādītais atbalsts rakstniekam tolaik palīdzēt nevarēja, bet nosodījums dzimtenē atstāja pēdas viņa dzīvē un radošajā darbībā. Neraugoties uz stāsta publisko nopēlumu, 20. gs. 60. gados tas izraisīja plašu rezonansi, tādējādi sekmējot latviešu literatūras atbrīvošanos no sociālistiskā reālisma nerakstītajām prasībām un vēsturiskās atmiņas atgriešanos.  

Režisore Antonija Apele 1988. gadā izveidojusi Ē. Vilka stāsta “Divpadsmit kilometri” radiovariantu divās daļās.