Rīgas kinostudijas spēlfilma “Pūt, vējiņi” (1973) ir Raiņa dramaturģijas pirmā ekranizācija spēlfilmā – savdabīgs etnogrāfiska modernisma paraugs Latvijas spēles kino kontekstā padomju periodā. Ar finansējumu 524 000 padomju rubļu “Pūt, vējiņi” bija viena no dārgākajām Rīgas kinostudijas filmām. Filmu Latvijas kinoteātros sāka rādīt 02.1974. beigās, un Latvijā to noskatījās 670 000 skatītāju. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) kopumā filmas skatītāju skaits kinoteātros sava laika kontekstā bija neliels – saskaņā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejā pieejamajiem LPSR Republikāniskā kinofilmu iznomāšanas kantora 1980. gadā apkopotajiem datiem – 11 miljoni skatītāju, tomēr filma tika atzīta par nozīmīgu Padomju Latvijas profesionālā kino sasniegumu. Tā kļuva par prestižu darbu nacionālās kultūras apliecināšanai starptautiskā līmenī gan filmas iznākšanas laikā, gan arī vēlākajos gados. Īpaša vērtība ir komponista Imanta Kalniņa filmai speciāli rakstītā mūzika. 

Režisors Gunārs Piesis, scenārija autori Imants Ziedonis, G. Piesis pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” motīviem, operators Mārtiņš Kleins, mākslinieks Dailis Rožlapa, kostīmu māksliniece Austra Melnāre, komponists I. Kalniņš, redaktors Laimonis Purs.

Esmeralda Ermale (Baiba), Ģirts Jakovļevs (Uldis), Elza Radziņa (Māte), Astrīda Kairiša (Zane), Elita Krastiņa (Anda), Pēteris Gaudiņš (Gatiņš), Lidija Freimane (Orta), Antra Liedskalniņa (Ciepa), Uldis Dumpis (Didzis). Filmā piedalās arī Alsungas tautas deju ansamblis (“suitu sievas”) un Madonas tautas deju ansamblis.

Filmas darbības laiks un vieta nav konkretizēti, taču laiktelpas veidošanai izmantoti stilizēti latviešu etnogrāfijas elementi – tērpi, rotas, sadzīves priekšmeti, rituālas darbības, tiek izspēlēts vedību rits. Daugavas laivinieks Uldis ierodas lauku sētā, lai svinētu kāzas ar bagāto mātesmeitu Zani, taču atbraucis ierauga maltuvē bārenīti Baibu un to iemīl. Atturīgā un kautrīgā Baiba arī iemīl Uldi, bet viņu mīlestība apkārtējiem nes ciešanas un nelaimi. Ulda atteikums sāp Zanei, un viņa no bēdām grib lekt Daugavā. Bārenis Gatis, kurš mīl Baibu, cenšas aizstāvēt savu mīlestību, bet filmas finālā iet bojā no Ulda rokas. Kalponi Ortu, kura uzaudzinājusi Mātes māsasmeitu Baibu, Māte dusmās padzen no mājām par to, ka viņa atbalsta Ulda un Baibas attiecības. Filmas finālā, neizturot apkārtējo psiholoģisko spriedzi, Baiba ielec Daugavas viļņos un nomirst.

Redaktors L. Purs 1973. gadā filmas sižetu raksturoja kā “klejojošu” jeb universālu: tas eksistē daudzu pasaules tautu folklorā: bārenītes, pelnrušķītes liktenis, no vienas puses, un mātesmeitas liktenis, no otras puses.

Par Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” ekranizāciju tika domāts jau Latvijas nacionālās kinomākslas sākumposmā. “Pūt, vējiņi!” savos plānos bija minējusi akciju sabiedrība “Dzintarfilma” (1922), kas tomēr beidza savu darbību, tā arī neīstenojot nevienu lielāku projektu. Arī Latvijas Nacionālā teātra aktiera un režisora Jāņa Lejiņa iecerētā lugas ekranizācija, kuras scenārija plāns bija saskaņots ar Raini, netika īstenota – J. Lejiņš teicis, ka dzejnieka nāves dēļ. 20. gs. 60. gados Rīgas kinostudijā vairākkārt tika spriests par Raiņa lugu ekranizācijas iespējām; par “Pūt, vējiņi!” interesējās vairāki režisori, piemēram, režisors Aleksandrs Leimanis, Jānis Streičs. Tomēr līdz filmas īstenošanai nonāca tikai režisora G. Pieša un dzejnieka I. Ziedoņa Rīgas kinostudijā 10.1971. iesniegtais pieteikums, kurā viņi skaidro, ka filmu pēc Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iecerējuši veidot kā teiksmu, kuras darbība norisinās vispārinātā, nosacītā etnogrāfiskā vidē, bet filmas centrālais konflikts būs “smalkjūtības un nesmalkjūtības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts”. G. Piesis un I. Ziedonis kopā uzrakstīja arī filmas scenāriju, taču filmas sagatavošanas posmā starp abiem autoriem radās idejiskas nesaskaņas, un I. Ziedonis turpmākajā filmas tapšanas procesā neiesaistījās, arī pret gatavo darbu izturējās kritiski. Laikrakstā “Literatūra un Māksla” (1974) viņš izklāstīja savu “Pūt, vējiņi!” redzējumu, norādot, ka “režisūriskajā veidojumā filma rāda izteiktu dramaturģiskā materiāla neizpratni” un “stilistiski juceklīgi svaidās starp drāmu un melodrāmu”.

Par “Pūt, vējiņi!” ekranizāciju sabiedrības interese bija liela jau filmas tapšanas sākumposmā, piemēram, uz Baibas un Gata lomām Rīgas kinostudijā bija pieteikušies 360 pretendentu, bet kopumā radošā grupa esot izvērtējusi 800–1000 iespējamo tēlotāju, taču pretendentu zināšanas atlasē par Latvijas kultūru un folkloru un atbilstība filmas veidotāju iecerētajām ētiskajām kvalitātēm kļuva par iemeslu diskusijām filmēšanas grupā un Latvijas plašsaziņas līdzekļos, jo daudzi ne tikai nebija lasījuši Raiņa lugu, bet arī nevarēja noskaitīt nevienu tautasdziesmu. Visvairāk strīdu kinostudijā bija par atbilstošāko tēlotāju Baibas lomai. Finālā izvirzījās divas pretendentes – tobrīd jau pazīstamā baleta soliste Zita Erss un Iecavas vidusskolas skolniece E. Ermale. Atšķirībā no I. Ziedoņa u. c. kolēģiem, kas uzskatīja, ka Baibas tēlam nepieciešams zināms briedums, G. Piesis uzskatīja, ka Baibas tēlā filmas laikā vajadzētu notikt lūzumam “no pubertātes uz sievišķības nobriedumu”, tāpēc E. Ermale bija vispiemērotākā. Gan pirms, gan pēc filmas uzņemšanas tika arī aktīvi apspriesta filmas aktieru, īpaši Ģ. Jakovļeva, atbilstība “latviskuma” ārējām pazīmēm, tāpat arī daļai skatītāju šķita, ka Gatiņa tēls un liktenis filmā neatbilst Raiņa iecerei lugā, savukārt citi aizstāvēja režisora tiesības uz savu – gan no Raiņa, gan I. Ziedoņa neatkarīgu – “Pūt, vējiņi!” interpretāciju.

I. Kalniņa mūzika filmai tika komponēta reizē ar režisora scenārija sagatavošanu, un par savu uzdevumu I. Kalniņš uzskatījis to, ka “filmas mūzikai bija jāpadara tautas mūzika intensīvāka un blīvāka, nekā tas ir ikdienā pierasts un pazīstams”; filmas mūzika – aptuveni 50 minūtes garš oriģinālmateriāls – bija gatava jau pirms filmas, kas ļoti palīdzēja filmēšanas procesā; aktieri ne reizi vien filmējoties lūdza atskaņot vienu vai otru mūzikas fragmentu, lai izprastu doto situāciju, piemērotos tās tempam. Tā netipiski kinostudijā ierastajiem filmu veidošanas principiem mūzika kļuva par noteicošu filmas māksliniecisko elementu, kam tika pakārtots gan aktieru tēlojums, gan vizuālais risinājums un montāža. Filmas mūzikā nav iekļauta plaši pazīstamās latviešu tautasdziesmas “Pūt, vējiņi” melodija.

G. Piesis “Pūt, vējiņi!” veidošanai izvēlējās arī citus izteiksmes līdzekļus, kas filmu saista ar Eiropas modernisma kino un īpaši ar Austrumeiropā 20. gs. 70. gados aktuālo “ornamentālo stilu”. Modernismam raksturīgas izpausmes ir, piemēram, vispārināts lauku sētas tēls, pasteļtoņos veidotas, katrai epizodei atšķirīgas krāsu gammas, atteikšanās no vēsturiskas konkrētības u. c., bet “ornamentālismu” rada no mītiem un folkloras aizgūtie vēstījuma motīvi, teatrāla izteiksmība un etnogrāfiski rituāli, realitātes un fantāzijas sapludināšana, izmantojot efektīgas vizuālas kompozīcijas.

Filmas veidotājiem izdevās sakausēt etniskos ornamentus ar reālistisku vēstījumu, simboliskos personāžus papildināt ar psiholoģisku motivāciju, vides tēlainu vispārinājumu kombinēt ar sociālās noslāņošanās raksturojumu. Filma “Pūt, vējiņi!” kļuva spilgts piemērs padomju okupācijas varas “stagnācijas periodā” – 20. gs. 70. gados – raksturīgajai nevardarbīgajai pretestībai, kas izpaudās ar latviešu folkloru un etnogrāfiju saistītās aktivitātēs un tautiskās estētikas uzplaukumā. Filma veicināja diskusijas par nacionālās kultūras attīstības iespējām, latviešu literatūras klasikas interpretācijām, par ētisko vērtību maiņu, par dzimtes jautājumiem un citiem jautājumiem.

Filmas tapšanas process pētīts un vizuāli dokumentēts filmā “Pūt, vējiņi! Filmas arheoloģija” (režisore Agita Cāne-Ķīle, Visio, 2013).

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Kinematogrāfijas komiteja un Latvijas Kinematogrāfistu savienība izvirzīja filmas radošo kolektīvu (G. Piesi, M. Kleinu, D. Rožlapu, I. Kalniņu, E. Radziņu, A. Kairišu, Ģ. Jakovļevu) apbalvošanai ar Valsts prēmiju, norādot, ka uzskata filmu par “spilgtāko sasniegumu līdzšinējā latviešu padomju mākslas kinematogrāfijas devumā”. LPSR Valsts prēmiju komiteja iekļāva filmu oficiālajā pretendentu konkursa sarakstā, tomēr prēmija netika piešķirta (1974).

VII Vissavienības kinofestivālā (1974) filma apbalvota ar prēmijām par “klasikas ekranizāciju” un “kino mūziku” (I. Kalniņš), otrajām prēmijām par sieviešu lomu izpildījumu (E. Radziņa, E. Ermale).

1975. gadā filma tika rādīta Maskavas IX starptautiskā kinofestivāla (Московский Международный кинофестиваль) tirgus un informatīvajās skatēs, kā arī konkursa programmā Sansevastjanas 23. starptautiskajā kinofestivālā Spānijā (Festival de San Sebastián/ Donostia Zinemaldia).

Filmā redzamā zemnieku sēta – Valkas novada Vijciema Ielīcas – 1998. gadā atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli (Nr. 6884).

2003. gadā filma “Pūt, vējiņi” tika rādīta retrospekcijā “Baltijas fokuss” (Baltic Focus) 38. Karlovivaru Starptautiskajā kinofestivālā Čehijā (Mezinárodní filmový festival Karlovy Vary).