Vēlākais a-ha ģitārists Pols Voktors (Pål Waaktaar, kopš 1991. gada Pols Voktors Savojs, Pål Waaktaar-Savoy, īstajā vārdā Pols Gamsts, Pål Gamst) un taustiņinstrumentālists Mangne Fūruholmens (Magne Furuholmen) sadraudzējās pusaudža vecumā un kopš 20. gs. 70. gadu vidus kopā spēlēja dažādās Oslo (Norvēģija) apkaimes grupās. 1981. gadā, izjūkot rokgrupai Bridges, abi turpināja muzicēt divatā, kā arī pusgadu pavadīja Londonā (Anglija), kur, cerībā izveidot jaunu grupu, iepazina jaunās britu mūzikas apriti.

Savukārt vēlākais a-ha vokālists Mortens Harkets (Morten Harket), būdams nedaudz vecāks par abiem kolēģiem, bija neilgi studējis teoloģiju, izgājis dienestu armijā, un 80. gadu sākumā dziedāja blūza un soula grupā Souldier Blue. 1982. gada septembrī visi trīs apvienojās, sāka kopā sacerēt dziesmas un pieņēma nosaukumu Aha (sākotnēji tā sauca P. Voktora sacerētu dziesmu), kura rakstību vēlāk nomainīja uz a-ha. Trio sastāvs turpmāk palika nemainīgs, bet aktīvākie dziesmu autori bija P. Voktors un M. Fūruholmens, biežāk radošo iniciatīvu uzņemoties P. Voktoram.

Agrāk visi bija iedvesmojušies no 60. un 70. gadu rokmūzikas, taču neseno Londonas apmeklējumu ietekmē pievērsās melodiskai popmūzikai, līdzās akustiskiem instrumentiem daudz izmantojot sintezatorus un programmējamu bungmašīnu.

Apzinoties Norvēģijas mūzikas industrijas nespēju konkurēt starptautiskā mērogā, 1983. gada sākumā a-ha pārcēlās uz Londonu, kur mitinājās trūcīgos apstākļos un, par spīti vairāku ierakstu kompāniju noraidījumam, turpināja veikt demoierakstus, kā arī sāka sadarboties ar menedžeriem Džonu Ratklifu (John Ratcliff) un Teriju Sleiteru (Terry Slater).

1983. gadā a-ha noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Warner Bros. un nākamā gada vasarā ar producentu Toniju Mensfīldu (Tony Mansfield) sāka ieskaņot albumu, bet rudenī izdeva pirmo singlu – melodisku sintpopa dziesmu Take on Me, kas ar dažādiem nosaukumiem un atšķirīgu tekstu bija bijusi arī Bridges repertuārā.

Britu tabulā Take on Me netika augstāk par 137. vietu, savukārt Norvēģijā sasniegtā trešā pozīcija nešķita atbilstoša ne dziesmas kvalitātei, ne ierakstu kompānijas investīcijām. Tādēļ tika ieskaņota jauna Take on Me versija – šoreiz ar producentu Alanu Tārniju (Alan Tarney). Arī jaunais ieraksts, kas Lielbritānijā iznāca 1985. gada pavasarī, palika bez ievērības.

Šajā situācijā iniciatīvu uzņēmās Warner Bros. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) filiāle, kuras vadība joprojām nešaubījās par Take on Me laikmetīgā sintpopa skanējuma un puišu fotogēniskās ārienes kombinācijas komercpotenciālu, tādēļ piesaistīja režisoru Stīvu Beronu (Steve Barron, vēlāk pastāvīgs a-ha sadarbības partneris), kurš, izmantojot novatoriskas datortehnoloģijas, uzņēma jaunu, daļēji animētu dziesmas videoklipu. 1985. gada vasarā Take on Me debitēja Billboard tabulā (Nr. 81), kļūstot par pirmo norvēģu dziesmu, kas jebkad bijusi ASV topā, bet oktobrī, lielā mērā pateicoties videoklipa rotācijai mūzikas televīzijā MTV u. c. televīzijas kanālos, guva sensacionālu panākumu, izvirzoties topa virsotnē.

Šis pavērsiens aizsāka strauju dziesmas augšupeju arī citur pasaulē, ļaujot tai sasniegt Nr. 1 pozīciju 36 valstīs. Lielbritānijā Take on Me ierindojās otrajā vietā aiz Dženiferas Rašas (Jennifer Rush) hita The Power of Love; otro vietu britu topā sasniedza arī debijas albums Hunting High and Low (1985). Savukārt nākamais singls The Sun Always Shines on TV – vēl viena A. Tārnija producēta dziesma – kļuva par grupas vienīgo Nr. 1 hitu Lielbritānijā.

Abi singli un videoklipi grupai nodrošināja milzīgu ievērību, t. sk. 11 nominācijas un astoņas godalgas 1986. gada MTV Video balvu (MTV Video Awards) ceremonijā, kā arī Grammy balvas nomināciju kategorijā Labākais jaunais mākslinieks (Best New Artist). Daudzi kritiķi atzinīgi vērtēja arī albumu, uzsverot, ka, neraugoties uz mūzikas pacilājošo, dažbrīd pat eiforisko raksturu, a-ha izdevies sintpopa estētiku bagātināt ar ziemeļniecisku melanholiju un savdabīgu, no britu sintpopa atšķirīgu melodisko pievilcību (britu preses bieži lietots apzīmējums: “nordiska melanholija ar sintezatoriem un melodiju”).

Tomēr netrūka ar skeptiski noskaņotu kritiķu, kas, apšaubot grupas muzikālās spējas, a-ha uztvēra kā producentu radītu studijas projektu (pirmo koncertu trio nospēlēja tikai 1986. gada vasarā, taču pēc tam, uzstājoties ar vairākiem papildmūziķiem, regulāri veica lielas starptautiskas turnejas), kura panākumu pamatā ir videoklipu atraktivitāte un dalībnieku, īpaši M. Harketa jauneklīgā pievilcībā, kā arī orientācija uz neizvēlīgu mazgadīgu klausītāju auditoriju – vēlāk a-ha mūziķi atzina, ka nožēlo šā laika milzīgo publicitāti pusaudžu presē, kas, koncentrējoties uz viņu ārienes apjūsmošanu, grupai radījusi grūti nokratāmu bērnu un jaunākā vecuma pusaudžu mīluļu reputāciju.

Kaut a-ha patiešām vairs neizdevās radīt darbu, kas spētu atkārtot Hunting High and Low globālos panākumus, arī albumi Scoundrel Days (1986) un Stay on These Roads (1988), kas atšķiras ar emocionāli tumšāku noskaņu un dažbrīd arī roka intonācijām, sasniedza otro pozīciju britu topā, ļaujot saglabāt augstu statusu arī sintpopa vispārējās popularitātes krituma situācijā. 1987. gadā trio autoritāti apliecināja pasūtījums sacerēt un ieskaņot slepenā aģenta Džeimsa Bonda (James Bond) piedzīvojumiem veltītās filmas “Dzīvās ugunis” (The Living Daylights, režisors Džons Glens, John Glen, 1987) tituldziesmu, kas iekļauta arī albumā Stay on These Roads.

Daudzu cienītāju uztverē tieši trīs pirmie albumi, jeb ar A. Tārniju radītā “sintpopa triloģija”, ir grupas nozīmīgākais veikums, pēc kura tās darbību sāka ietekmēt savstarpēji personīgi sarežģījumi, t. sk. domstarpības par autoratlīdzības sadali, kā arī fakts, ka P. Voktors Savojs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, bet abi pārējie mūziķi mitinājās Norvēģijā.

Nākamajos albumos East of the Sun, West of the Moon (1990) un Memorial Beach (1993) dominē poproks ar alternatīvā roka iezīmēm, tajos vairāk izmantoti akustiski instrumenti un plašāks studijas mūziķu sastāvs. 1991. gadā a-ha uzstādīja Ginesa rekordu (Guinness World Record) kā grupa, kas uzstājusies vislielākajai auditorijai maksas koncertā (198 000 cilvēku festivālā Rock in Rio Riodežaneiro, Brazīlija), tomēr stilistiskās pārmaiņas izrādījās nepietiekamas, lai saglabātu aktualitāti laikā, kad iepriekšējās desmitgades meinstrīma tendences nomainīja orientācija uz deju mūziku un grāndžu.

Pateicoties singlam Crying in the Rain (Everly Bothers 1962. gada hita kaverversija), East of the Sun, West of the Moon vēl guva mērenus panākumus, taču Memorial Beach apliecināja nepārprotamu popularitātes kritumu, kas 1994. gadā noveda pie trio pastāvēšanas beigām, visiem dalībniekiem uzsākot individuālu muzikālo darbību.

Darbību a-ha atsāka 1998. gada nogalē, uzstājoties Nobela Miera prēmijas (Nobel Peace Prize) koncertā Oslo, un to turpināja līdz 2010. gada beigām, kad vienā no pēdējiem koncertiem Karaliskajā Alberta zālē (Royal Albert Hall) Londonā ar simfonisko orķestri atskaņoja savu debijas albumu. Savukārt 2002. gadā a-ha, piesaistot rekordlielu publikas apmeklējumu (30 000 skatītāju), pirmo reizi uzstājās Latvijā (Mežaparka estrādē Rīgā); Latvijā trio koncertējis arī vēlāk.

Pēc apvienošanās grupa ieskaņoja četrus studijas albumus, kuros, saglabājot dziesmu melanholiski balādisko noskaņu, pievērsusies gan alternatīvajam un poprokam (Minor Earth Major Sky, 2000; Analogue, 2005), gan atgriezusies pie sintpopa (Lifelines, 2002; Foot of the Mountain, 2009). Šie darbi ļāva saglabāt iepriekšējo desmitgažu klasiķu autoritāti (a-ha ietekmi atzina arī jaunās un aktuālās britu un amerikāņu grupas Keane, Coldplay, The Killers, arī latviešu “Prāta vētra” u. c.), un, lai arī nespēja atjaunot kādreizējo masu popularitāti, dažbrīd nodrošināja vērā ņemamus starptautiskus panākumus (Analogue kļuva par grupas pirmo britu Top 10 albumu kopš 1988. gada; savukārt Norvēģijā tas bija trio pirmais albums, kas nespēja izrauties nacionālā topa līderpozīcijā).

2014. gadā M. Harkets un P. Voktors Savojs pēc piecu gadu pārtraukuma Ņujorkā (ASV) sāka ieskaņot jaunas dziesmas; vēlāk sesijās iesaistījās arī M. Fūruholmens, tomēr, grupā joprojām valdot savstarpēji distancētām attiecībām, mūziķi izvairījās studijā atrasties visi reizē. Oficiāli a-ha darbību atsāka 2015. gada septembrī, laižot klajā desmito studijas albumu Cast in Steel; cita starpā albums, kurā sintpopa tradīcijas apvienotas ar orķestrālu skanējumu, ievērojams ar faktu, ka vairākās dziesmas grupa atjaunojusi sadarbību ar savu pirmo hitu producentu A. Tārniju.

Nākamie darbi apliecināja lielāku iekšēju vienotību un kolektīvāku darba metodi, kā arī izteiktāku orientāciju uz akustisku, orķestrāli bagātu skanējumu. 2017. gada vasaras saulgriežos skaitliski nelielas publikas klātbūtnē tika ieskaņots akustisks koncertalbums MTV Unplugged: Summer Solstice, bet pēc tam grupa veica koncertturneju, savus hitus izpildot akustiskos aranžējumos. Savukārt Būdē (pilsētā aiz Ziemeļu polārā loka, Norvēģija) ieskaņotais albums True North (2022) ir elēģiski apcerīgs darbs, kura dziesmās paustas refleksijas par ziemeļnieciskās mentalitātes un dabas vienotību; reizē ar albumu klajā nāca tāda paša nosaukuma filma (“Īstie Ziemeļi”, režisors Stīans Annešens, Stian Andersen) – a-ha mūziku tajā papildina Norvēģijas dabas ainavas un vietējo dzīvesveidu atainojošas epizodes.

P. Voktors Savojs ar dzīvesbiedri Lorenu Voktoru Savoju (Lauren Waaktaar-Savoy) 1994. gadā izveidoja alternatīvā roka grupu Savoy, kas ieskaņojusi vairākus Norvēģijā u. c. Ziemeļvalstīs populārus albumus; muzicējis arī projektā Weathervane ar amerikāņu roka dziedātāju Džimiju Gneko (Jimmy Gnecco) un duetā Waaktaar & Zoe ar dziedātāju Zouī Gneko (Zoë Gnecco).

M. Fūruholmens izdevis vairākus soloalbumus un divus albumus ar projektu Apparatjik, kurā darbojas arī grupu Coldplay un Mew dalībnieki. Plašu ievērību Skandināvijā guvusi arī viņa darbība dažādās vizuālās un lietišķās mākslas nozarēs (glezniecība, grafika, keramika u. c.) – kopš 20. gs. 80. gadu nogales mūziķa darbi regulāri izstādīti prestižos muzejos, sabiedriskos centros un privātkolekcijās. 2016. gadā Fornebū pussalā pie Oslo tika atklāta viņa veidota keramikas objektu ekspozīcija – lielākais šāda veida skulptūru parks Skandināvijā.

M. Harkets iedziedājis panākumiem bagātus soloalbumus, kā arī filmējies vairākās spēlfilmās.

Atturīgi elegantais skanējums, romantiski melanholiskais balādisms, M. Harketa dzidrais plašdiapazona tenora vokāls (īpaši izteiksmīgais falseta dziedājums) un dziesmu teksti, kuros līdzās mīlas lirikai netrūkst arī eksistenciālu motīvu un dabas tēlojumu, a-ha ļāva iemiesot oriģinālu, vairāku paaudžu klausītājiem viegli identificējamu muzikālu identitāti. Turklāt grupas slavenākais singls Take on Me un tā videoklips ir spilgtas, arī 21. gs. daudzviet pasaulē atpazīstamas pagājušā gadsimta 80. gadu populārās kultūras zīmes – Take on Me ir viens no visvairāk skatītajiem klipiem video koplietošanas vietnes YouTube pastāvēšanas vēsturē (02.04.2023. reģistrēts vairāk nekā 1,6 miljardu skatījumu).

Būdami pirmie norvēģu mūziķi, kam izdevies gūt ilggadējus starptautiskus panākumus, a-ha snieguši būtisku ieguldījumu Norvēģijas populārās mūzikas industrijas attīstībā, atvieglojot ceļu uz starptautisku atpazīstamību tādiem māksliniekiem kā Bel Canto, Fra Lippo Lippi, Röyksopp, Lēne Mārlina (Lene Marlin), Āne Brūna (Ane Brun), Aurora (Aurora) u. c.

2010. gadā a-ha ziedoja 500 000 EUR daudzsološu norvēģu mūziķu atbalstam, četriem īpašas žūrijas izvēlētiem mūziķiem un/vai grupām izmaksājot miljonu Norvēģijas kronu (tolaik apmēram 120 000 EUR).

a-ha saņēmuši deviņas Spellmannprisen balvas (Norvēģijas mūzikas industrijas prestižākā gadskārtējā godalga).

2011. gadā nedēļas laikraksts Morgenbladet veica norvēģu mūziķu aptauju, lai noskaidrotu visu laiku labākos norvēģu albumus; otrajā vietā ierindojās Scoundrel Days, bet trešajā – Hunting High and Low.

Par ieguldījumu norvēģu kultūrā a-ha mūziķi saņēmuši pirmās šķiras bruņinieku titulu un Svētā Ūlafa ordeni (Sanct Olafs Orden, 2012).

P. Voktors Savojs (kopš 1982, ģitāra, taustiņinstrumenti, sitamie instrumenti, fona vokāls)

M. Fūruholmens (kopš 1982, taustiņinstrumenti, basģitāra, fona vokāls)

M. Harkets (kopš 1982, vokāls)

Analogue (All I Want); Celice; Cry Wolf; Crying in the Rain; Forever Not Yours; Hunter in the Hills; Hunting High and Low; You Are the One; Manhattan Skyline; Stay on These Roads; Summer Moved On; Take on Me; The Living Daylights; The Sun Always Shines on TV; Velvet

Hunting High and Low (Warner Bros., 1985); Scoundrel Days (Warner Bros., 1986); Stay on These Roads (Warner Bros., 1988); East of the Sun, West of the Moon (Warner Bros., 1990); Memorial Beach (Warner. Bros., 1993); Minor Earth Major Sun (WEA, 2000); Lifelines (WEA, 2002); How Can I Sleep with Your Voice in My Head* (WEA, 2003); Analogue (Universal, 2005); Foot of the Mountain (Universal, 2009); Ending on a High Note: The Final Concert* (Universal, 2011); Cast in Steel (Universal, 2015); MTV Unplugged: Summer Solstice* (Universal, 2017); True North (RCA, 2022)

* koncertieraksti