Viens no elektroniskās rokmūzikas un jaunā vilņa pionieriem, kura darbība ievērojami veicinājusi sintpopa, gotiskā un industriālā roka attīstību.

Nākamais mūziķis bija nesabiedrisks, sevī noslēdzies zēns ar autisma simptomiem. Pusaudža vecumā aizrāvās ar zinātniskās fantastikas literatūru un Deivida Bovija (David Bowie), Marka Bolana (Marc Bolan) un grupas T. Rex mūziku, kā arī sāka spēlēt elektrisko ģitāru.

1970. gadu 2. pusē G. Ņūmens kā paša dibinātas grupas Tubeway Army ģitārists, vokālists, dziesmu autors un producents iekļāvās Londonas pankroka vidē. Ieskaņojot grupas debijas albumu Tubeway Army (1978), mūziķis spontāni sāka eksperimentēt ar studijā pieejamu sintezatoru Minimoog – šīs nejaušības dēļ mūzika kļuva ievērojami elektroniskāka nekā iepriekš. Intervijās G. Ņūmens stāstīja, ka sintezatoru spēlējis pirmoreiz un zīmīgais, vēlāk tik ietekmīgais skanējums radies intuitīva, bet nekompetenta instrumenta pielietojuma dēļ.

Neatkarīgas ierakstu kompānijas Beggars Banquet izdotais albums neguva plašu rezonansi, taču lika pamatus G. Ņūmena muzikālajai identitātei – uzsvērti sintētiski sintezatoru tembri, atmosfēriski drūmas un emocionāli distancētas dziesmas ar robotisku ritmiku un distopiskiem monotoni vienmuļas balss melodeklamētiem tekstiem, kuros (īpaši agrīnajā periodā) daudz atsauču uz mūziķa iecienīto rakstnieku Filipa K. Dika (Philip K. Dick), Aizeka Azimova (Isaac Asimov) un Freda Seiberheigena (Fred Saberhagen) darbiem. Specifisko stilistiku papildināja G. Ņūmena vizuālais tēls – nedabīgi bāls meikaps, nedzīvi sastingusi sejas izteiksme ar minimālu mīmiku un mehāniski stīvas kustības, kuru iemesls bijusi viņa kautrības noteikta sasaistītība uz skatuves (savukārt bagātīgais grims bijis nepieciešams sliktās sejas ādas dēļ).

Tubeway Army otrais albums Replicas (1979), kurā aizraušanās ar sintezatoriem vēl progresējusi, tāpat arī tā singls par robotu-prostitūtu Are ‘Friends’ Electric?, negaidīti sasniedza britu topa 1. vietu; par elektroniskās mūzikas klasiku kļuvusi arī albumā iekļautā dziesma Down in the Park. Tūlīt pēc šiem panākumiem G. Ņūmens Tubeway Army pastāvēšanu izbeidza un turpmāk darbojās individuāli.

Reaģējot uz preses pārmetumiem par pārspīlētu sintezatoru izmantojumu (elektronisko instrumentu jeb “mašīnu”, pielietojums dažu roka kritiķu izpratnē joprojām nebija uzskatāms par pilnvērtīgu muzicēšanu), solodebijas albumā The Pleasure Principle (1979, pirmā vieta Lielbritānijā) G. Ņūmens to lomu vēl pastiprinājis un pilnībā atteicies no ģitārām. Arī albuma singls Cars sasniedza 1. vietu britu topā, izpelnījās starptautisku ievērību (Top 10 Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) un arī 21. gs. ir pazīstamākais G. Ņūmena skaņdarbs.

Līdzīgus panākumus guva arī nākamais albums Telekon (1980, hiti We Are Glass un I Die: You Die), taču darbības turpinājumā, mēģinot izvairīties no atkārtošanās un eksperimentējot ar soula, fanka un deju mūzikas elementiem, kā arī tehnoloģiskiem risinājumiem, G. Ņūmena popularitāte kritās, līdz 80. gadu nogalē viņš jau tika uzskatīts par marginālu pagātnes slavenību un mākslinieciskos meklējumos apmaldījušos dīvaini. Tomēr ar laiku, nākamo paaudžu elektroniskās mūzikas māksliniekiem arvien biežāk apliecinot cieņu G. Ņūmenam kā savam priekštecim un iedvesmotājam, mūziķis atguva radošu pašapziņu un laida klajā virkni albumu (Sacrifice, 1994; Exile, 1997; Pure, 2000), kuros viņa jaunradei agrāk raksturīgā distopiskā tematika un drūmā noskaņa apvienota ar industriālajam rokam tuvāku skanējumu. Šie darbi nespēja tuvoties kādreizējiem popularitātes rādītājiem, taču guva atzinīgu novērtējumu, atgriežot sava autora vārdu aktuālajā mūzikas kontekstā.

2013. gadā klajā laistais Splinter (Songs from a Broken Mind) pēc 30 gadu pārtraukuma kļuva par pirmo G. Ņūmena albumu, kas iekļuvis britu Top 20, bet 2017. gada konceptalbums Savage (Songs from a Broken World), kurā stāstīts par postapokaliptisku realitāti pēc globālu klimata pārmaiņu izraisītas katastrofas, sasniedza topa 2. vietu, atkal apliecinot G. Ņūmenu kā elektroniskās rokmūzikas klasiķi.

70. gadu nogalē D. Bovija; Igija Popa (Iggy Pop); The Velvet Underground; T.Rex; Roxy Music; Kraftwerk; Suicide; Ultravox un citu krautroka, glamroka un pankroka mūziķu inspirācijas apvienojot ar neparastiem, elektroniski ģenerētiem tembriem, G. Ņūmens radīja oriģinālu un eksotisku skanējumu, pankmūzikas kontekstā ieviešot sintezatoru un citu līdz tam par elitāriem uzskatītu mūzikas instrumentu pielietojumu, kas jau drīz kļuva pašsaprotams gandrīz visos populārās mūzikas žanros. G. Ņūmena jaunrade atstājusi vairāk vai mazāk tiešu iespaidu uz jaunā viļņa, postpanka, sintpopa, gotiskā un industriālā roka, hiphopa un elektroniskās deju mūzikas attīstību, kā arī uz daudziem dažādu žanru mūziķiem: Human League; Orchestral Manoeuvres in the Dark; Depeche Mode; Pet Shop Boys; Duran Duran; Āfrika Bambāta (Afrika Bambaataa); New Order; Billijs Aidols (Billy Idol); Eurythmics; Tears for Fears; Beks (Beck); The Smashing Pumpkins; Nine Inch Nails; Block Party; Client; Fischerspooner; RZA; Franz Ferdinand; Interpol; Merilins Mensons (Marilyn Manson); The Prodigy; Basement Jaxx; Lēdija Gaga (Lady Gaga) un citiem.

G. Ņūmenam piešķirta angļu mūzikas žurnāla Q Magazine Skaņas inovāciju balva (Innovation in Sound, 2015), elektronisko mūzikas instrumentu ražotāja Moog Music Inovāciju balva (Moog Innovation, 2016) un Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello Iedvesmas balva (Ivor Novello Inspiration Award, 2017).

1997. un 1998. gadā izdotos albumos Random un Random (02) G. Ņūmena skaņdarbus interpretējuši un remiksējuši Saint Etienne; Deimons Olberns (Damon Albarn); EMF; The Magnetic Fields; Jesus Jones; The Orb; Moloko; Dubstar; Republica un citi mūziķi.

Airlane; Are ‘Friends’ Electric?; Bombers; Cars; Complex; Down in the Park; Ghost Nation; I Die: You Die; M.E.; Metal; Music for Chameleons; She’s Got Claws; Warriors; We Are Glass; White Boys and Heroes

Tubeway Army* (Beggars Banquet, 1978); Replicas* (Beggars Banquet, 1979); The Pleasure Principle (Beggars Banquet, 1979); Telekon (Beggars Banquet, 1980); Dance (Beggars Banquet, 1981); Living Ornaments ‘79• (Beggars Banquet, 1981); Living Ornaments ‘80 • (Beggars Banquet, 1981); I, Assassin (Beggars Banquet, 1982); Warriors (Beggars Banquet, 1983); Berserker (Numa, 1984); The Fury (Numa, 1985); Strange Charm (Numa, 1986); Metal Rhythm (IRS, 1988); Automatic** (Polydor, 1989); Outland (IRS, 1991); Machine + Soul (Numa, 1992); Sacrifice (Numa, 1994); Human (Numa, 1995); Exile (Eagle, 1997); Pure (Eagle, 2000); Hybrid•• (Jagged Halo, 2003); Jagged (Cooking Vinyl, 2006); Replicas Live• (Mortal, 2009); Dead Son Rising (Mortal, 2011); Splinter (Songs from a Broken Mind) (Mortal, 2013); Savage (Songs from a Broken World) (BMG, 2017); Savage – Live at Brixton Academy• (BMG, 2018); Intruder (BMG, 2021)

* ar Tubeway Army

** ar Bilu Šārpu (Bill Sharpe)

• koncertieraksti

•• remiksi