The Prodigy rašanās un pirmie sasniegumi saistīti ar 20. gs. 90. gadu sākumā Apvienotajā Karalistē (AK) izplatītiem lieliem, oficiāli nesankcionētiem elektroniskās deju mūzikas (EDM) pasākumiem jeb reiviem. Plašāko starptautisko ievērību grupa izpelnījas 90. gadu otrajā pusē, elektronisko mūziku un hiphopa bītus apvienojot ar pankroku, taču ievērojamus panākumus guvusi arī 21. gadsimtā.

Prodigy līderis Liams Haulets (Liam Howlett) bērnībā mācījās klavierspēli, profesionāli darboties mūzikā sāka kā hiphopa grupas Cut 2 Kill dīdžejs, bet 80. gadu nogalē, iegādājies sintezatoru Roland W30 ar iebūvētu sampleri un sekvenceri, guļamistabā iekārtotā studijā eksperimentēja ar elektroniskās mūzikas ierakstiem, kuros, bagātīgi pielietojot samplēšanas metodi, apvienoja hiphopu, asidhausu, tehno un džanglu. Šos ierakstus viņš atskaņoja dzimtās pilsētas Breintrī (Eseksas grāfiste, Anglija) un tās apkaimes reivos, kur iepazinās ar aktīviem reiveriem Kītu Flintu (Keith Flint) un Līroju Tornhillu (Lerroy Thornhill). 1990. gadā visi trīs apvienojās grupā The Prodigy, kurā L. Haulets sacerēja un atskaņoja mūziku, bet K. Flints un L. Tornhills dejoja. 1991. gada sākumā viņiem pievienojās jamaikiešu izcelsmes dejotājs Maksims (Maxim, īstajā vārdā Kīts Endrū Palmers, Keith Andrew Palmer).

Ar laiku vairāku dalībnieku funkcijas mainījās (K. Flints un Maksims ne vien dejoja, bet arī dziedāja un rakstīja dziesmu tekstus), taču mūzikas sacerēšana un producēšana vienmēr bija L. Hauleta kompetencē; kā mūzikas vai teksta līdzautori bieži minēti arī samplēto skaņdarbu autori.

Pastāvēšanas sākumā Prodigy īslaicīgi ietilpa arī dejotāja Šārkija (Sharky), kura vēlāk kļuva par tās turneju menedžeri. Grupas nosaukums (no angļu ‘brīnumbērns’, ‘izcilnieks’) aizgūts no L. Hauleta sintezatora Moog Prodigy.

Jau 1991. gada sākumā izdotais Prodigy minialbums (EP) What Evil Lurks bija nopietns pieteikums ar ievērojamu ietekmi uz reiva apriti. Savukārt 1992. gadā sekojušais Experience kļuva par vienu no pirmajiem ne tikai nekomerciālajā EDM vidē, bet arī mūzikas pamatplūsmā salīdzinoši plaši izskanējušiem jaunās deju mūzikas, tā dēvētā hārdkora breikbīta (breakbeat hardcore) albumiem. Neilgi pirms tā iznākšanas neviennozīmīgas preses un reiva aprindu atsauksmes guva singls Charly – enerģiski aktīvs breikbīta skaņdarbs ar bērnišķīgas balss atkārotu frāzi “Čārlijs teic: “Pirms kur ej, vienmēr pasaki māmiņai””, kas samplēta no savulaik populāras, bērnu drošībai veltītas īsfilmas “Čārlijs teic” (Charley Says, 1973). Tas sasniedza pirmo vietu AK deju mūzikas tabulā un trešo Oficiālajā singlu tabulā, aizsākot līdzīgu, bērnišķīgām intonācijām un sampliem bagātu skaņdarbu izplatību, novedot pie īslaicīga, par rotaļpilsētas tehno (toytown techno) dēvēta mikrožanra rašanās, un izprovocējot pārmetumus, ka Prodigy dēļ reivs no pagrīdes subkultūras draud pārvērsties komerciālā ģimenes izklaidē.

Atbildot šīm apsūdzībām, otro albumu Music for the Jilted Generation (1994), kurš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem tā dēvētās lielā bīta (big beat) stilistikas darbiem, L. Haulets sāka ar manifestējošu frāzi “Esmu izlēmis ar savu darbu atgriezties pagrīdē, lai to pasargātu no aiziešanas neceļos” (sampls no režisora Breta Leonarda, Brett Leonard, zinātniskās fantastikas šausmu filmas “Zāles pļāvējs”, The Lawnmover Man, 1992). Mūzikas bīti ir kļuvuši smagāki, skaņdarbi ir noskaņā tumšāki un agresīvāki, hārdkora tehno un roka ietekmēm bagātāki, bet debijas albumā dzirdamās klavieres nomainījušas elektriskās ģitāras (ierakstos tās parasti tika samplētas, bet koncertos grupu pēc albuma iznākšanas papildināja ģitārists). Daudzi cienītāji un mūzikas apskatnieki Music for the Jilted Generation uzskata par vienu no Prodigy nozīmīgākajiem veikumiem, taču arī šķietami nekomerciālā ievirze nebija šķērslis masu panākumiem, kas kulminēja ar līderpozīciju AK albumu tabulā, veicinot ne vien reiva kustības masu popularitāti, bet arī varasiestāžu pretreakciju.

1994. gada novembrī britu parlaments pieņēma Krimināltiesību un sabiedriskās kārtības aktu (Criminal Justice and Public Order Act 1994), cita starpā ierobežojot nelegālos reivus, kas tika saitīti ar masveidīgu narkotiku lietošanu, lielu ļaužu masu pulcēšanos nepiemērotās telpās, kā arī brīvdabā bez atbilstošas infrastruktūras, un publikas izraisītiem sabiedriskās kārtības traucējumiem. Kaut arī Music for the Jilted Generation tapšanas laikā likumprojekts vēl bija izskatīšanas stadijā, viens no albuma skaņdarbiem – ar rokrupu Pop Will Eat Itself sacerētais un ieskaņotais Their Law (no angļu ‘viņu likums’) bija veltīts tā kritikai. Vēlāk L. Haulets, kurš parasti uzsvēris, ka mūzikai jāuzrunā ar attieksmi un emocijām, bet ne moralizēšanu, Their Law vēstījumu, tāpat kā albuma nosaukumu (no angļu ‘mūzika atraidītajai paaudzei’), atzina par muļķīgu un nevajadzīgu.

Par spīti valdības spiedienam, nekomerciālai ievirzei un rezervētai attieksmei pret meinstrīma mūzikas presi, radio un televīziju (TV), Music for the Jilted Generation un vairāki Top 20 singli (Everybody’s in the Place; Out of Space; One Love; Voodoo People; Poison) Prodigy vārdu ienesa mūzikas pamatapritē, kur tā 90. gados bija viena no radikālākajām ar pagrīdes vidi saistītajām grupām. Savukārt tās ierakstu kompānija XL Recordings, lielā mērā pateicoties tieši Prodigy panākumiem, no neliela deju mūzikas apgāda pārtapa vienā no vadošajiem alternatīvās mūzikas izdevējiem AK. 

1996. gada pavasarī slavu vēl vairāk veicināja topošā albuma The Fat of the Land (1997) pirmais singls Firestarter – elektroniska rokdziesma, kurā L. Haulets izmantojis ģitāras rifu no grupas The Breeders dziesmas S.O.S., vokāla fragmentu no grupas Art of Noise skaņdarba Close (To the Edit) un bungu cilpu no Ten City dziesmas Devotion. Atbilstoši Prodigy līdzšinējai praksei, Firestarter bija iecerēts kā instrumentāls skaņdarbs, taču, noklausoties tā ieskaņojumu, K. Flints sacerēja mūzikas drudžainajai agresijai atbilstošu tekstu – iekšējas trauksmes pārņemta, sociāli neiederīga jaunieša monologu, ko pats arī iedziedāja neirotiskas agresijas piesātinātā pankroka manierē.

Firestarter sasniedza AK topa līderpozīciju, bet tās klaustrofobiskais, pamestā metro tunelī uzņemtais videoklips (režisors Volters Sterns, Walter Stern), kurā masu publika pirmoreiz tuvplānā redzēja turpmāk slaveno K. Flinta skatuvisko tēlu (izskūta galvvirsa, ragus atgādinošas matu šķipsnas sānos, deguna un mēles pīrsings, drudžains acu skatiens un hipernerģiskas kustības) pēc demonstrācijas populārajā TV pārraidē Top of the Pops izpelnījās daudzu vecāku sūdzības, kurās “garīgi nestabilais” dziedātājs tika vainots bērnu biedēšanā.

Gada nogalē līdzīgu ažiotāžu, ieskaitot AK Nr. 1 singla statusu, atkārtoja K. Flinta un Maksima dziedātā Breathe – vēl viena uzbrūkoši enerģiska elektroroka dziesma ar sirreālam murgu vīzijām piesātinātu režisora V. Sterna video, kas tika novērtēts ar mūzikas televīzijas “MTV Eiropa” gadskārtējo balvu labākajam videoklipam (ASV tas saņēma MTV skatītāju balvu).

Īpaši skandalozs izrādījās albuma trešais singls Smack My Bitch Up. Tā tekstu veido divas no amerikāņu hiphopa grupas Ultramagnetic MCs dziesmas Give the Drummer Some samplētas rindiņas, kas izpelnījās mediju un sabiedrisku organizāciju apvainojumus morālā degradācijā, mizogīnijā un mudinājumos uz varmācību pret sievietēm; L. Haulets uzstāja, ka tā esot, iespējams, saturiski bezjēdzīgākā viņa dziesma, kas uztverama ar humoru, bet noteikti ne kā aicinājums uz varmācību. Smack My Bitch Up arī mūsdienās ir viens no Prodigy pazīstamākajiem hitiem, tomēr teksta dēļ tā atskaņojums radio un TV bija ierobežots, tādēļ atkārtot iepriekšējos panākumus singlu tabulā tas nespēja.

Taču arī šie sarežģījumi nemazināja The Fat of the Land rezonansi. Kļūstot par vienu no gada pieprasītākajiem albumiem pasaulē, tas Prodigy nodrošināja dienas galveno mākslinieku statusu Glastonberijas festivālā un grupas noraidītus sadarbības piedāvājumus no tādām autoritātēm kā U2, Deivids Bovijs (David Bowie) un Madonna (Madonna). The Fat of the Land sasniedza Nr. 1 pozīciju vairāk nekā 20 valstīs, ieskaitot AK un ASV, kur EDM vēl bija relatīvi nepopulāra (ASV to izdeva Madonnai piederošā ierakstu kompānija Maverick).

The Fat of the Land būtiski izmainīja grupas jaunrades metodi – agrāk repertuāra sacerēšana, samplēšana, programmēšana, ieskaņošana un atskaņošana bija gandrīz vienpersoniskā L. Hauleta pārziņā (abos pirmajos albumos bija pa vienai Maksima dziedātai kompozīcijai, taču parasti vokāla klātbūtne mūzikā aprobežojās ar samplētām frāzēm vai kliedzieniem), bet tagad dziesmu radīšana un arī izpildījums nereti bija kolektīvs process, turklāt par grupas skatuvisko līderi izvirzījās K. Flints, kura spilgtais vizuālais tēls, agresīvā dziedāšana un histēriskā aktivitāte Prodigy deva no citām deju mūzikas grupām atšķirīgu koptēlu, kas tuvāks pankroka estētikai. Arī muzikālā stilistika, joprojām saglabājot hiphopa un deju bītus, vairāk tuvojās elektroniskam rokam un pankrokam.

21. gs. Prodigy vairs neizdevās pietuvoties pirmo albumu novatorismam un popularitātei, turklāt tā gandrīz pilnībā zaudēja pozīcijas ASV, tomēr daudzās Eiropas valstīs, bet jo īpaši Apvienotajā Karalistē, tā ir saglabājusi elektropanka un alternatīvās deju mūzikas klasiķu reputāciju, uzstājās lielos festivālos un gūst panākumus albumu tabulās; visi tās albumi kopš 1994. gadā iznākušā Music for the Jilted Generation ir sasnieguši AK tabulas līderpozīciju.

Pēc The Fat of the Land koncertturnejas grupu atstāja L. Tornhills, kurš uzsāka individuālu mūziķa un dīdžeja karjeru, un arī pārējo mūziķu attiecības bija komplicētas. Ilgi un sarežģīti tapušajā ceturtajā albumā Always Outnumbered, Never Outgunned (2004) no Prodigy oficiālajiem dalībnieki atkal dzirdams tikai L. Haulets, kurš to sacerējis un ieskaņojis ar daudziem viesmāksliniekiem, tostarp Liamu Galaheru (Liam Gallagher) no grupas Oasis, aktrisi un dziedātāju Džuljetu Lūisu (Julliette Lewis), elektroroka grupu Ping Pong Bitches un vairākiem reperiem; K. Flints un Maksims piedalījās albuma koncertturnejā. Grupas atgriešanās pēc septiņu gadu pauzes joprojām piesaistīja plašu ievērību AK, bet apliecināja starptautiskās popularitātes kritumu.

Atsaucīgāk tika uzņemts Invaders Must Die (2009), kura ieskaņošanā atkal līdzdarbojušies K. Flints un Maksims – turklāt tā iznākšana sakrita ar britu jaunās paaudzes mūziķu (tostarp Klaxons; Hot Chip; M.I.A.; Hadouken!) interesi par 90. gadu reiva kustību un tās pamatvērtībām, kas no jauna akcentēja arī Prodigy mūzikas aktualitāti un grupas nemainīgo uzticību pagrīdes mūzikas ētosam.

04.03.2019., ilgas depresijas māktajam K. Flintam beidzot dzīvi pašnāvībā, grupa pārtrauca nesen izdotā albuma No Tourists (2018) turneju, bet 2022. gadā, The Fat of the Land iznākšanas 25. gadskārtā, koncertdarbību atsāka. 2024. gadā Prodigy ceturto reizi uzstājās Latvijā (Rīgā; iepriekš tā Latvijā bijusi 2006., 2009. un 2018. gadā).

Prodigy nebija pirmā elektroniskās un deju mūzikas grupa, kas akumulēja dažādas žanriskas ietekmes, tomēr tai spilgtāk un pārliecinošāk nekā vairumam citu 90. gadu sākuma mūziķu izdevās apvienot līdz tam visbiežāk autonomi pastāvējušās EDM, hiphopa un alternatīvā roka estētikas un to klausītājus, ļaujot šai mūzikai aizsniegt vēl nepiedzīvoti plašu auditoriju.

Grupas jaunradē izšķiroša nozīme vienmēr bijusi L. Hauleta muzikālajai erudīcijai un prasmei, virtuozi kompilējot dažādu žanru ierakstu, kā arī filmu mūzikas un tekstu fragmentus, radīt oriģinālus un aizraujošus EDM skaņdarbus. Mūzikas pamatā ir ātri un agresīvi bīti, kas iegūti, samplējot un dažādi manipulējot džeza, fanka un soula ierakstu bungu spēli jeb tā dēvētos breikus (drum break, skaņdarba fragments, kurā dzirdams tikai bundzinieks).

Piemēram, albuma Music for the Jilted Generation kompozīcijā Full Throttle izmantoti runāti un rečitēti monologi no režisora Serdžo Leones (Sergio Leone) vesterna “Par dažiem dolāriem vairāk” (For a Few Dollars More, 1965) un hiphopa grupas Ultramagnetic MC’s repertuāra, bungu bīti no soula, diskofanka un eirodisko izpildītāju Simtec & Wylie; Kool & the Gang un Boney M. dziesmām, kā arī no tehno grupas Unknown Structure ieskaņojuma aizgūts elektronisks bīts, bet no izsauksmes vārda ‘hei!’ sastāvošais vokālais caurvijmotīvs ir 1972. gadā Japānā veikts koncertieskaņojums, kurā rokgrupas Deep Purple vokālists Īans Gilans (Ian Gillan) sasaucas ar publiku. Daudzos skaņdarbos samplētas arī elektriskās ģitāras, basģitāras un taustiņistrumenti; grupas vēlākajā mūzikā samplus nereti papildina dažādu instrumentu oriģinālieraksti.

Kaut arī L. Haulets primāri Prodigy identificē ar hiphopu un elektropanku, daudzveidīgo samplu kolāžas mūzikas apskatniekiem dažādus grupas darbus ļāvušas klasificēt kā piederīgus džanglam, tehno, breikbītam un lielajam bītam, reprokam, deju rokam, eletrorokam un citiem, pārsvarā ar EDM stilistisko daudzveidību saistītiem novirzieniem.

Cita starpā Prodigy palīdzēja mainīties valdošajiem priekšstatiem par EDM mūziķu izpausmes formām un lomu plašākā populārās mūzikas kontekstā. Līdz 20. gs. 90. gadu sākumam dominējošais deju mūzikas ierakstu formāts bija 12 collu maksisingli vai dažādu mākslinieku ierakstu izlašu kompaktdiski, bet Prodigy debija ar Experience iezīmēja vienu no pirmajiem precedentiem, kas arī albuma formātu apliecināja kā pilnvērtīgu EDM mākslinieciskās realizācijas mēdiju. Savukārt līdz ar K. Flinta izvirzīšanos grupas publiskā tēla priekšplānā, tā ieguva spilgti personificētu, no vairuma EDM mūziķu anonīmās skatuviskās identitātes (statiski dīdžeju vai taustiņinstrumentālistu silueti aiz instrumentiem) atšķirīgu vizuālo identitāti. Tāpat Prodigy bija starp pirmajiem EDM mūziķiem, kas publiskās uzstāšanās praksi neierobežoja ar deju mūzikas pasākumiem, bet regulāri veica vērienīgas koncertturnejas, tostarp uzstājoties arī lielos rokfestivālos.

L. Haulets (taustiņinstrumenti, plašu atskaņotāji, ģitāras, basģitāra, sitamie instrumenti, samplēšana, programmēšana, kopš 1990)

K. Flints (dejošana, vokāls, 1990–2019; miris 2019)

L. Tornhills (dejošana, taustiņinstrumenti, 1990–2000)

Šārkija (dejošana, 1990–1991)

Maksims (dejošana, vokāls, kopš 1991)

Breathe; Charly; Everybody’s in the Place; Firestarter; Full Throttle; Inviders Must Die; No Good (Start the Dance); Omen; One Love; Out of Space; Poison; Run with the Wolves; Smack My Bitch Up; Spitfire; Voodoo People; We Live Forever; Wild Frontier

Experience (XL, 1992); Music for the Jilted Generation (XL, 1994); The Fat of the Land (XL, 1997); Always Outnumbered, Never Outgunned (XL, 2004); Invaders Must Die (Take Me to the Hospital, 2009); World’s on Fire* (Take Me to the Hospital, 2011); The Day Is My Enemy (Take Me to the Hospital, 2015); No Tourists (Take Me to the Hospital, 2018)

* koncertieraksti