Ultravox centieni apvienot roka un elektroniskās mūzikas skanējumu veicināja postpanka, jaunā viļņa, sintpopa un elektropopa rašanos. Grupai bijuši dažādi sastāvi un stilistiski atšķirīgi jaunrades periodi, taču lielākos panākumus tā guva 20. gs. 80. gados, Midža Jūra (Midge Ure) vadībā laižot klajā virkni jaunā viļņa un sintpopa ierakstu.

1974. gadā mākslas students un dziedātājs Džons Fokss (John Foxx, īstajā vārdā Denniss Lī, Dennis Leigh) Londonā (Anglija) izveidoja grupu, kurā muzicēja arī basģitārists Kriss Kross (Chris Cross, īstajā vārdā Kristofers Tomass Allens, Christopher Thomas Allen), bundzinieks Vorens Kenns (Warren Cann, pilnā vārdā Vorens Redžinalds Kenns, Warren Reginald Cann), ģitārists Stīvijs Šīrss (Stevie Shears) un vijolnieks un taustiņinstrumentālists Billijs Karijs (Billy Currie, pilnā vārdā Viljams Lī Karijs, William Lee Currie). Sākumā grupa saucās Tiger Lily, bet pēc tam nomainīja vairākus nosaukumus. 1976. gadā, producentu Stīva Lilīvaita (Steve Lillywhite) un Braiena Īno (Brian Eno) vadībā ieskaņojot debijas albumu, tā sāka dēvēties par Ultravox! – šis nosaukums ir saliktenis no latīņu izcelsmes vārda ultra, kas angļu valodā norāda uz ārkārtējām, ierastās normas pārsniedzošām īpašībām, un latīņu vox – ‘balss’; 1984.–2000. gadā tika publicēts grupas fankluba izdevums, kura nosaukums Extreme Voice uzskatāms par Ultravox angliskojumu (‘ekstrēmā, ārkārtējā balss’); izsaukuma zīme nosaukumā tika atmesta pēc otrā albuma.

Pirmie albumi Ultravox! un Ha! Ha! Ha! (abi 1977. gadā) apliecināja saistību ar tobrīd strauju attīstību piedzīvojošo pankroka vidi, kā arī daudzveidīgas muzikālās intereses, kuru loks pārsniedz salīdzinoši homogēnās panku estētikas robežas. Grupas dalībnieki aizrāvās ar glamroka intelektuālo novirzienu, eksperimentālu elektronisko mūziku, krautroku un tik atšķirīgiem māksliniekiem kā The Velvet Underground; Igijs Pops (Iggy Pop); Edīte Piafa (Édith Piaf) un Žaks Brels (Jacques Brel), turklāt B. Karijs bija arī klasiskās mūzikas cienītājs. Jau Ha! Ha! Ha! dziesma Hiroshima Mon Amour izcēlās kā agrīns sintpopa paraugs, bet trešajā albumā – producenta Konija Planka (Conny Plank) studijā Ķelnē (Vācija) ieskaņotajā Systems of Romance (1978) – elektroniskā orientācija vēl ievērojami progresēja, ļaujot to klasificēt kā vienu no pirmajiem britu jaunā viļņa un postpanka darbiem.

Šiem ieskaņojumiem (īpaši Systems of Romance) bija nozīmīga loma britu postpanka un elektroniskās rokmūzikas attīstībā, taču pārdošanas rezultāti bija vāji, tādēļ to izdevējkompānija Island Records 1978. gadā no tālākas sadarbības atteicās. Savukārt 1979. gadā pēc koncertturnejas pa Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) grupu atstāja Dž. Fokss un ģitārists Robins Saimons (Robin Simon), kurš gadu iepriekš bija nomainījis S. Šīrsu.

Pēc agrākā līdera Dž. Foksa aiziešanas Ultravox bija tuvu izjukšanai, taču situācija mainījās, kad par tās dalībnieku kļuva skotu dziedātājs, ģitārists un taustiņinstrumentālists M. Jūrs, kurš iepriekš bija darbojies popgrupā Slik, bijušā The Sex Pistols basģitārista Glena Metloka (Glen Matlock) grupā The Rich Kids, īru rokgrupā Thin Lizzy, kā arī neilgi pastāvējušā, bet ietekmīgā sintpopa grupā Visage, kuras dalībnieks bija arī B. Karijs.

Jau pirmais ar M. Jūru radītais albums Vienna (1980, vēl viens kopdarbs ar K. Planku, kurš producējis arī Ultravox iecienīto krautroka grupu Can; Kraftwerk un Neu! ierakstus) pieteica novatorisku un ļoti pārliecinošu stilistisku pavērsienu ar popmūzikai radniecīgu himnisku melodismu un vēl vairāk akcentētu elektronisko skanējumu, kurā romantiski atmosfēriskām sintezatoru skaņu faktūrām ir tikpat nozīmīga loma kā elektriskajai ģitārai un dažbrīd arī vijolei. Īpašu ievērību un augstus popularitātes rādītājus (2. vieta britu topā) izpelnījās albuma titulkompozīcija – dramatiski piesātināts skaņdarbs, kurā grandiozitāte sadzīvo ar nostalģisku romantismu, un sintezatorus papildina klavieres un elektriskās vijoles solo; kaut arī dziesmas sižets saistīts ar atmiņām par Vīnē (Austrija) piedzīvotu mīlestību, to sacerot, grupas dalībnieki šajā pilsēta nebija bijuši. Mūsdienās albums Vienna ir klasisks sintpopa un jaunā viļņa estētikas paraugs, bet tā titulsingls – pats pazīstamākais Ultravox skaņdarbs. Savukārt 20. gs. 80. gadu sākumā Vienna (gan albums, gan singls) Ultravox izvirzīja starp britu jaunās rokmūzikas prominentākajiem pārstāvjiem.

Šo statusu saglabāt ļāva līdzīgā stilistikā ieturēti albumi Rage in Eden (1981); Quartet (1982) un Lament (1984), kā arī hitsingli The Voice; Reap the Wild Wind; Hymn un Dancing with Tears in My Eyes. Visi minētie albumi sasniedza Top 10, turklāt ar The Beatles producentu Džordžu Mārtinu (George Martin) ieskaņotais Quartet guva ievērību arī ASV, kur grupas mūzika, atšķirībā no Eiropas (t. sk. Latvijas, kur to popularizēja radioraidījums “Būsim pazīstami!”), ir salīdzinoši mazzināma.

1984. gada nogalē M. Jūrs kā viens no organizatoriem iesaistījās labdarības projektā Band Aid, kas nākamajā gadā pārauga koncertakcijā Live Aid (tajā uzstājās arī Ultravox), turklāt šajā laikā ļoti veiksmīgi attīstījās viņa solokarjera. Līdera aizņemtība un radošās enerģijas patēriņš ārpus Ultravox veicināja personīgas un muzikālas domstarpības, kuru rezultātā grupa vispirms šķīrās no V. Kenna. Savukārt pēc tam ieskaņotais albums U-Vox (1986) izrādījās kvalitātē un stilistikā neviendabīgākais Ultravox darbs 80. gados. Autobiogrāfijā “Ja es būtu” (If I Was, 2004) M. Jūrs to nosaucis par “albumu, kuram nevajadzēja rasties”. Agrāko sasniegumu inerce U-Vox ļāva iekļūt britu Top 10, taču panākumi bija īslaicīgi un arī kritikas atsauksmes pārsvarā nelabvēlīgas. 1987. gadā, noslēdzot albuma koncertturneju, grupa beidza pastāvēt. 

1992. gadā B. Karijs, lietojot nosaukumu Ultravox, sāka muzicēt ar ģitāristu un dziedātāju Toniju Fenelu (Tony Fenelle). Dueta albumam Revelation (1993) gūstot iznīcinošas atsauksmes, B. Karijs sapulcināja piecu mūziķu sastāvu, ko atkal nosauca par Ultravox (lai arī pats tajā bija vienīgais no grupas kādreizējiem veterāniem). Šis sastāvs ieskaņoja studijas albumu Ingenuity (1994) un koncertalbumu Future Picture (1995), taču to rezonanse bija niecīga. Mūsdienās vairums Ultravox cienītāju šos ierakstus neuzskata par pilnvērtīgiem grupas darbiem.

2009. gadā vēlreiz apvienojās Ultravox slavenais 80. gadu kvartets (M. Jūrs, K. Kross, V. Kenns, B. Karijs), kas iepriekšējo reizi kopā bija spēlējis koncertakcijā Live Aid 1985. gadā. Sākotnēji mūziķu plāni aprobežojās ar nelielu turneju pa Lielbritāniju, taču, tai gūstot plašu atsaucību, Ultravox uzstājās arī citās valstīs un 2012. gadā laida klajā jaunu studijas albumu Brilliant. Dažus koncertus grupa sniegusi arī vēlāk, bet 2017. gadā M. Jūrs paziņoja, ka, visticamāk, Ultravox darbība vairs netiks turpināta.

Dž. Fokss pēc aiziešanas no Utravox ieskaņoja sintpopa albumu Matematic (1980), bet vēlāk laida klajā vairākus roka, hausa un ambientās mūzikas ierakstus. Sadarbojies ar Haroldu Badu (Harold Budd), bijušo Cocteau Twins dalībnieku Robinu Gatriju (Robin Guthrie) u. c. mūziķiem. Strādājis arī kā grafiskā dizaina mākslinieks, bijis daudzu grāmatu vāku autors.

Visplašāko ievērību guvusi M. Jūra individuālā darbība. 1984. gadā viņš kļuva par britu mūziķu labdarības projekta Band Aid singla Do They Know It’s Christmas? producentu un līdzautoru (ar Bobu Geldofu, Bob Geldoff) – šī dziesma vairāk nekā 10 gadus bija visvairāk pārdotais singls Lielbritānijā. 1985. gadā M. Jūrs bija starp Etiopijas bada krīzes atbalstam veltītās koncertakcijas Live Aid galvenajiem iniciatoriem un rīkotājiem; labdarības akciju organizēšanā viņš iesaistījies arī vēlāk. 1985. gadā M. Jūrs, joprojām esot Ultravox sastāvā, ieskaņoja debijas soloalbumu The Gift, kura singls If I Was sasniedza britu topa virsotni (Ultravox šādu panākumu gūt neizdevās). Ar mainīgām sekmēm laidis klajā arī citus soloalbumus, t. sk. Orchestrated (2017), kurā viņa pazīstamākās dziesmas (arī Ultravox hiti) ieskaņotas orķestra pavadījumā. Mūziķa humanitārā un radošā darbība novērtēta ar Britu Impērijas izcilības ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 2005). M. Jūrs vairākkārt uzstājies arī Latvijā – pirmoreiz 1996. gadā Rīgā.

Vairākus soloalbumus izdevis arī B. Karijs.

Tādu mūziķu kā Roxy Music; B. Īno; Deivids Bovijs (David Bowie); Marks Bolans (Marc Bolan); Can; Kraftwerk; Neu! un New York Dolls idejas pārnesot 70. gadu 2. puses mūzikas kontekstā un adaptējot atbilstoši jaunajām tehnoloģiskajām iespējām, Ultravox kļuva par vienu no pirmajām elektroniskā roka grupām un sniedza tālejošu ietekmi daudziem sekotājiem. Tās eksperimenti, kombinējot roka un elektroniskās mūzikas instrumentāriju (tostarp būtiski veicinot ne tikai sintezatoru, bet arī elektronisko perkusiju instrumentu integrāciju rokmūzikā), iezīmēja starpposmu, kas vieno 70. gadu 1. puses novatorus un 80. gadu postpanka, jaunā vilņa un sintpopa māksliniekus.

Ultravox agrīnos, Dž. Foksa periodā tapušos ierakstus starp savām pamatiekmēm ierindojis jau viens no pirmajiem plaši pazīstamajiem jaunā viļņa un postpanka mūziķiem Gerijs Ņūmens (Gary Numan), kurš atzinis, ka arī viņa slavenais skaņdarbs Are ‘Friends’ Electric? (1979, pirmais jaunā viļņa un sintpopa Nr. 1 singls Lielbritānijā) radies, lielā mērā sekojot Ultravox paraugam. Savukārt M. Jūra periodā grupas eksperimentālisms, saglabājot muzikālu svaigumu un novitāti, ieguva demokrātiskākas, plašam klausītāju lokam saprotamas izpausmes, kas nodrošināja ne tikai citu mūziķu un t. s. kulta aprindu ievērību, bet ļāva gūt panākumus arī meinstrīma publikā. Jau drīzā nākotnē Ultravox aizsāktie tehnoloģiskie un stilistiskie risinājumi guva tālāku attīstību daudzu jaunā viļna, sintpopa un postpanka mūziķu (Depeche Mode; The Human League; Talk Talk; Duran Duran; Spandau Ballet; Tears for Fears; Eurythmics; A Flock of Seagulls; Simple Minds; Camouflage u. c.) repertuārā.

Dž. Fokss (vokāls, 1974–1979)

K. Kross (basģitāra, sintezatori, fona vokāls, 1974–1987; 2008–2013; miris 2024)

V. Kenns (sitamie instrumenti, fona vokāls, 1974–1986; 2008–2013)

B. Karijs (sintezatori u. c. taustiņinstrumenti, vijole, 1974–1987; 1992–1996; 2008–2013)

S. Šīrss (ģitāra, 1974–1978)

R. Saimons (ģitāra, fona vokāls, 1978–1979)

M. Jūrs (vokāls, ģitāra, sintezatori, 1979–1987; 2008–2013)

T. Fenels (vokāls, ģitāra, 1992–1993)

Sems Blū (Sam Blue; vokāls, 1994–1996)

Vinnijs Bērnss (Vinny Burns; ģitāra, 1994–1996)

Gerijs Viljamss (Gary Williams; basģitāra, 1994–1996)

Tonijs Holmss (Tony Holmes; sitamie instrumenti, 1994–1996)

All Stood Still; Dancing with Tears in My Eyes; Hymn; Hiroshima Mon Amour; Love’s Great Adventure; Mr. X; Reap the Wild Wind; Sleepwalk; Slow Motion; The Thin Wall; The Voice; Vienna; Visions in Blue

Ultravox (Island, 1977); Ha! Ha! Ha! (Island, 1977); Systems of Romance (Island, 1978); Vienna (Chrysalis, 1980); Rage in Eden (Chrysalis, 1981); Quartet (Chrysalis, 1982); Monument – The Soundtrack* (Chrysalis, 1983); Lament (Chrysalis, 1984); U-Vox (Chrysalis, 1986); BBC Radio 1 Live in Concert 1981* (Windsong International, 1992); Revelation (DSB, 1993); Ingenuity (Resurgence, 1994); Future Picture* (Receiver, 1995); Return to Eden: Live at the Roundhouse* (Chrysalis, 2010); Brilliant (Chrysalis, 2012)

* koncertieraksti