20. gs. 60. gados kļuva par starptautiski pazīstamāko franču valodā dziedošo mūziķi un šo statusu saglabāja arī pēc nāves. Raksturīga sakāpināti ekspresīva izpildījuma maniere un kaismīgi poētiski, nereti satīriski dziesmu teksti par mīlestību, nāvi un sociālām netaisnībām. Daudzas Ž. Brela dziesmas tulkotas angliski (arī citās valodās), tās izpildījuši Nina Simone (Nina Simone), Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Deivids Bovijs (David Bowie), Stings (Sting) u. c. ievērojami mūziķi.

Ž. Brels uzauga pārtikušā uzņēmēja ģimenē un jau agrā jaunībā izjuta nepatiku pret beļģu buržuāziju, ko vēlāk nesaudzīgi kariķēja daudzās dziesmās. No pusaudža gadiem spēlēja akustisko ģitāru un izrādīja literāras dotības (rakstīja dzeju, stāstus un lugas), taču sekmes skolā bija vājas. Kad viņš nespēja nokārtot vidusskolas izlaiduma eksāmenus, tēvs uzstāja, ka dēlam jāiesaistās viņam piederošās kartona iepakojuma fabrikas darbā. Šī nodarbošanās Ž. Brelu neinteresēja un viņš pieteicās dienestam armijā. Pēc demobilizācijas 50. gadu sākumā sāka uzstāties Briseles kabarejos, kur izpildīja pašsacerētas dziesmas. 1953. gadā ieskaņoja pirmo singlu un, spītējot tēva iebildumiem, pārcēlās uz Parīzi; arī vēlāk lielākā daļa viņa muzikālās darbības notika Francijā. Jau Ž. Brela pirmās dziesmas izcēlās gan ar izjustu mīlas liriku, gan neierasti asiem tekstiem par indivīda stāvokli nevienlīdzīgā sabiedrībā.

Debijas albumu Jacques Brel et ses chansons (vēlāk pazīstams kā Grande Jacques; dažādos laikos un valstīs Ž. Brela skaņuplates izdotas ar atšķirīgiem nosaukumiem un saturu) dziedātājs ieskaņoja 1954. gadā, taču pirmos vērā ņemamos panākumus viņam sagādāja otrā albuma Quand on n’a que l’amour (1957) tituldziesma, kas bieži traktēta kā netieša atsauce uz Alžīrijas neatkarības karu pret Francijas koloniālo režīmu. Šajā laikā Ž. Brela radošo attīstību veicināja iepazīšanās ar akadēmiski izglītotiem mūziķiem Fransuā Robēru (François Rauber) un Žerāru Žuanesu (Gerard Jouannest), kuri dziedātājam sniedza dziļāku mūzikas teorijas izpratni (nepazīdams notis, vairumu muzikālo iemaņu viņš bija apguvis pašmācībā), un turpmāk bija daudzu skaņdarbu aranžētāji un līdzautori.

Pēc Quand on n’a que l’amour Ž. Brela karjera piedzīvoja strauju progresu, viņš arvien biežāk koncertēja ārpus Francijas un Beļģijas, kā arī laida klajā virkni veiksmīgu ieskaņojumu, t. sk. albumu La valse à mille temps (1959). Tajā iekļautas divas no viņa pazīstamākām dziesmām – nāves nenovēršamības izjūtas piesātinātā La mort (angliski zināma kā My Death) un izmisuša mīlētāja drāma Ne me quitte pas (angliski Don’t Leave Me un If You Go Away), kas vēlāk piedzīvojusi īpaši daudz interpretāciju (N. Simone; F. Sinatra; Marlēna Dītriha, Marlene Dietrich; Skots Vokers, Scott Walker; Rejs Čārlzs, Ray Charles; Šērlija Besija, Shirley Bassey; Dalida, Dalida; Žiljeta Greko, Juliette Gréco; Mireija Matjē, Mireille Mathieu; Sindija Lopere, Cyndi Lauper; Ute Lempere, Ute Lemper; Bārbra Streizande, Barbra Streisand; Selīna Diona, Céline Dion; Lorina Hila, Lauryn Hill; Vaiklefs Žans, Wyclef Jean; "Mumij Troļ", Мумий Тролль, u. c.).

1961. gadā Ž. Brels, aizvietojot M. Dītrihu, sniedza 18 koncertus prestižajā Parīzes koncertzālē Olympia. Šī koncertsērija un neparastais, ļoti temperamentīgais priekšnesums guva milzīgu ievērību, padarot viņu par vienu no populārākajiem dziedātājiem Francijā.

60. gadu 1. pusē Ž. Brela reputācija izplatījās arī ārpus franču valodas ietekmes zonas, un viņš ar panākumiem koncertēja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kā arī kļuva par vienu no pirmajiem starptautiski ievērojamiem populārās mūzikas izpildītājiem, kurš veicis vairākas koncertturnejas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Turklāt, arī esot slavas virsotnē, Ž. Brels dziedāja gan pasaules prestižākajās koncertzālēs, gan uz necilām Francijas un Beļģijas provinču skatuvēm, par ko saņēma salīdzinoši pieticīgus honorārus. Ievērojamas šā perioda dziesmas ir Amsterdam; Marieke; Le Moribond; Les Bourgeois; Madeleine; Le Plat Pays; Les Vieux; Au Suivant; La Chanson de Jacky; Mathilde un Le Tango funèbre.

1966. gadā daudzo uzstāšanos un intensīvās skatuviskās pašatdeves nogurdinātais dziedātājs paziņoja par atteikšanos no koncertdarbības. Viņa pēdējais koncerts notika 1967. gadā.

Pēc albuma Ne me quitte pas (1972), kurā no jauna ieskaņotas viņa slavenākās dziesmas, Ž. Brels muzikālo darbību beidza, turpmāk nododoties burāšanai un pasaules apceļošanai. 1975. gadā viņam tika diagnosticēts plaušu vēzis, un mūža atlikušajā daļā viņa pamatmītne bija Klusā okeāna Marķīza salu (Franču Polinēzija) grupā ietilpstošajā Hivaoa salā.

1977. gadā Ž. Brels īslaicīgi atgriezās Parīzē, kur ieskaņoja Les Marquises – pirmo jaunu oriģināldziesmu albumu kopš 1968. gada. Tas izpelnījās lielu ievērību un sasniedza Francijas albumu topa pirmo vietu, taču izrādījās viņa pēdējais studijas darbs. Nepilnu gadu pēc Les Marquises iznākšanas 49 gadus vecais mūziķis nomira slimnīcā Bobinjī pilsētā netālu no Parīzes. Viņa mirstīgās atliekas apbedītas Hivaoa salā.

Kaut pirmo starptautisko ievērību Ž. Brela dziesmas guva paša autora izpildījumā franču (dažreiz arī flāmu) valodā, jaunā līmenī viņa starptautiskā reputācija pacēlās 60. gadu vidū, kad amerikāņu mūziķis un dzejnieks Rods Makjuens (Rod McKuen) sāka tās tulkot angliski, veicinot Ž. Brela sacerējumu izplatību amerikāņu dziedātāju repertuārā (t. sk. N. Simone; F. Sinatra; Džūdija Kolinsa, Judy Collins; Džoana Baeza, Joan Baez). 60. gadu nogalē lielu ievērību ASV guva arī mūzikls “Žaks Brels ir sveiks un vesels un dzīvo Parīzē” (Jacques Brel Is Alive and Well and Living in Paris), kurā viņa dziesmas dzirdamas Ērika Blaua (Eric Blau) un Morta Šūmana (Mort Shuman) tulkojumos; 1975. gadā uzņemta tā kinoekranizācija (režisors Deniss Erū, Denis Héroux), kurā epizodiski redzams arī pats Ž. Brels.

Vēlāk Ž. Brela tekstus angliski atdzejojuši arī citi autori, taču visvairāk to starptautisko atpazīstamību veicinājuši M. Šūmana tulkojumi. 60. gadu beigās virkni Ž. Brela dziesmu ieskaņoja Anglijā dzīvojošais amerikāņu dziedātājs S. Vokers, kura interpretācijas apkopotas izlasē Scott Walker Sings Jacques Brel (1981). Ž. Brela dziesmas Port of Amsterdam (oriģinālnosaukums Amsterdam) un My Death (oriģinālā La mort) bijušas arī D. Bovija repertuārā, savukārt Marks Almonds (Marc Almond) iedziedājis Ž. Brela sacerējumu interpretāciju albumu Jacques (1989).

Viena no pazīstamākām Ž. Brela dziesmu angliskajām interpretācijām ilgstoši bija kanādiešu dziedātāja Terija Džeksa (Terry Jacks) 1973. gadā ieskaņotā Seasons in the Sun (oriģinālā Le Moribond) – jauna vīrieša pirmsnāves monologs, kas, tāpat kā vairums citu R. Makjuena angliskojumu, ieguvis romantiskāku noskaņu nekā franču oriģināltekstam, taču zaudējis F. Brela poēzijai raksturīgo skaudro tiešumu; 70. gados tā bija viena no retajām angliskajām dziesmām, ko regulāri atskaņoja arī Latvijas Radio. Jau 1963. gadā Seasons in the Sun ierakstīja amerikāņu folkpopa grupa The Kingston Trio, bet pēc T. Džeksa milzīgajiem panākumiem to ieskaņojuši arī daudzi citi mākslinieki, t. sk. īru puišu grupa Westlife, kuras versija 1999. gadā sasniedza britu singlu topa virsotni; 90. gados šī dziesma bija arī amerikāņu grāndžroka grupas Nirvana koncertrepertuārā.

Klajā laisti arī vairāki veltījumalbumi, kuros Ž. Brela dziesmas dzirdamas dažādos izpildījumos, t. sk. Next – A Tribute to Jacques Brel (2004) ar D. Bovija, S. Vokera, Dastijas Springfīldes (Dusty Springfield), Divine Comedy, Dionas Vorvikas (Dionne Warwick), The Sensational Alex Harvey Band u. c. mākslinieku ieskaņojumiem.

60. gadu nogalē, samazinot muzikālo aktivitāti, Ž. Brels sāka darboties kino. Dziedātāja pirmā ievērojamā loma bija filmā “Riskantais darbs” (Les risques du métier, režisors Andrē Kajats, André Cayatte, 1967). Pavisam Ž. Brels piedalījies 10 filmās, turklāt divas arī režisējis: melodrāmu “Francs” (Franz, 1971) un sirreālu piedzīvojumu filmu “Mežonīgie rietumi” (Le Far West, 1973), kas Kannu kinofestivālā (Cannes Film Festival) pretendēja uz balvu “Zelta palmas zars” (Palme d’Or).

20. gs. 50. un 60. gados Ž. Brels franču šansona tradīcijas apvienoja ar pēckara sabiedrības dzīves izjūtā balstītiem tekstiem, kuros, saglabājot literāru dziļumu, dominēja agrāk neierasti reālistiska un kritiska dzīves uztvere un izteiksmes veids (līdzīgu tendenci šajā laikā pārstāvēja arī Šarls Aznavūrs, Charles Aznavour, un Žoržs Brasēns, Georges Brassens). Viņa dziesmās bieži runāts par nāvi, seksu, vientulību, alkoholismu, karu, t. s. mazā cilvēka sociālo neaizsargātību u. c. tēmām, kas iepriekš populārajā mūzikā bija sastopamas reti. Īpaši neiecietīgi Ž. Brels vērsās pret buržuāzisko dzīvesveidu un morāli, kas viņam šķita egoisma un liekulības pilna. Dziesmā Les Bourgeois dziedātājs buržuāziju salīdzinājis ar cūkām, piebilstot: “Jo vecāki viņi paliek, jo stulbāki kļūst”. Arī Ž. Brela mīlas lirikai piemita nepastarpināts, pat izmisīgs tiešums un augsta emocionālā intensitāte.

Savukārt Ž. Brela izpildītājtalants vispārliecinošāk atklājās uzsvērti teatrālajā koncertpriekšnesumā ar melanholiska patosa pilnu dziedājumu, sakāpināti ekspresīvu mīmiku un ķermeņa valodu (dramatiski žesti, palēcieni, izklupieni, pietupieni), kas iemiesoja eksistenciāli saspringtu, emocionāli trauksmainu un nereti traģisku skatuves tēlu.

Kaut reizēm kļūdaini uzskatīts par francūzi, Ž. Brels ir viens no starptautiski pazīstamākiem beļģiem jaunāko laiku vēsturē. Tomēr dziedātāja attiecības ar dzimto valsti bija sarežģītas. Intervijās un dziesmās viņš pret Beļģiju, tās vēsturi, iedzīvotājiem un viņu mentalitāti un vērtību sistēmu, izteicies gan ar cieņu un iejūtību, gan ar nesaudzīgu sarkasmu – īpaši skandalozu rezonansi savulaik guva dziesma Les Flamandes, kurā kritiski raksturotas flāmu sievietes. Turklāt dzīves laikā atsevišķi sabiedrības grupējumi un plašsaziņas līdzekļi viņam pārmeta komunistiskas noslieces (simpatizēdams kreisās politikas nostādnēm, 60. gados Ž. Brels atbalstīja Francijas Apvienoto sociālistu partiju, Parti Socialiste Unifié).

Mūsdienās Ž. Brels Beļģijā ir plaši cienīta un mīlēta nacionālās kultūras autoritāte. Kopš 1981. gada Briselē apskatei pieejams dziedātājam veltīts muzejs (Editions Jacques Brel), bet 2017. gadā valsts galvaspilsētā tika atklāts viņa piemineklis. 2005. gadā televīzijas kanāla RBTF skatītāji Ž. Brelu atzina par visu laiku ievērojamāko beļģi.

Amsterdam; Fils de...; Jaurès; L’Ostendaise; La Chanson des vieux amants; La mort; La Chanson de Jacky; Le diable; Le Moribond; Le Tango funèbre; Les bonbons 67;  Les Bourgeois; Marieke; Mathilde; Mon enfance; Ne me quitte pas; Orly; Quand on n’a que l’amour; Un enfant; Vour un ami pleurer.

Grand Jacques (Philips, 1954); Quand on n’a que l’amour* (Philips, 1957); Au printemps (Philips, 1957); La Valse à mille temps (Philips, 1959); Marieke (Philips, 1961); Les Bourgeois (Barclay, 1962); Enregistrement public à l’Olympia 1961* (Philips, 1962); Jacques Brel (Barclay, 1963); Jacques Brel (Barclay, 1964); Enregistrement public à l’Olympia 1964* (Barclay, 1967); Ces gens-là (Barclay, 1966); Jacques Brel 67 (Barclay, 1967); J’arrive (Barclay, 1968); L’Homme de la Mancha (Barclay, 1968); Ne me quitte pas (Barclay, 1972); Les Marquises (Barclay, 1977).

* koncertieraksti