20. gs. 60. gados kļuva slavens, dziedot grupā The Walker Brothers. Vēlāk darbojās kā solomākslinieks un veica radikālu radošu pārtapšanu, no sentimentālu popdziesmu repertuāra pārorientējoties uz eksperimentālu avangarda mūziku. Skots Vokera jaunradei bijusi liela ietekme uz nākamo paaudžu mūziku un tādiem māksliniekiem kā Deivids Bovijs (David Bowie); Radiohead; Goldfrapp u. c. No 1970. gada bija Lielbritānijas pilsonis.

Bērnībā S. Engels darbojās teātra studijā, piedalījās Brodveja mūziklu iestudējumos un iedziedāja vairākus singlus. Pusaudža vecumā aizrāvās ar džezu, kā arī Eiropas kino (īpaši ar Ingmara Bergmana, Ingmar Bergman; Federiko Fellīni, Federico Fellini; Lukīno Viskonti, Luchino Visconti, un Roberta Bresona, Robert Bresson, filmām) un literatūru (Albērs Kamī, Albert Camus; Žans Pols Sartrs, Jean Paul Sartre; Bertolts Brehts, Bertolt Brecht), kam bija liela ietekme uz viņa personības izveidi. Šajā laikā arī sāka spēlēt basģitāru un kļuva par profesionālu sesijmūziķi. 1964. gadā ar diviem vienaudžiem sāka uzstāties Losandželosas (Kalifornijas pavalsts, ASV) deju klubos. Mūziķi nebija radinieki, taču savu grupu nosauca par The Walker Brothers (angļu ‘brāļi Vokeri’); visi trīs arī pieņēma skatuves vārdu “Vokers”, ko S. Engels lietojis gandrīz visas turpmākās radošās darbības laikā.

1965. gadā, kad ASV tirgū dominēja t. s. britu invāzijas mūzika, Walker Brothers veica neparastu karjeras soli, pārceļoties uz Angliju. S. Vokers līdz tam bija grupas basģitārists, taču Anglijā kļuva par galveno vokālistu. Pateicoties viņa baritona dziedājumam, romantiskajam popbalāžu repertuāram un dalībnieku fotogēniskajai ārienei, Walker Brothers guva ievērojamus panākumus (t. sk. divi britu Nr. 1 hiti Make It Easy on Yourself un The Sun Ain’t Gonna Shine Anymore). Tomēr trio darbības pirmais periods bija neilgs un beidzās 1968. gadā, īsi pēc kopīgas koncertturnejas ar Džimiju Hendriksu (Jimi Hendrix), Ketu Stīvensu (Cat Stevens) un Engelbertu Hamperdinku (Engelbert Humperdinck). Galvenais izjukšanas iemesls bija S. Vokera nepatika pret jauniegūto pusaudžu elka statusu un grupu pavadošo masu histēriju.

Pastāvēšanas otrajā periodā (1974–1978) panākumi bija pieticīgāki, taču Walker Brothers pēdējais albums Nite Flights (1978), kas izceļas ar neierasti eksperimentāliem muzikāliem meklējumiem, vēlāk iemantoja t. s. kulta klasikas statusu un aizsāka principiāli jaunu periodu S. Vokera jaunradē.

1967.–1969. gadā S. Vokers izdeva trīs soloalbumus (Scott; Scott 2 un Scott 3), kuros līdzās balādiskām oriģināldziesmām un pazīstamu kantrī un pophitu interpretācijām, iekļauti arī vairāki beļģu dziesminieka Žaka Brela (Jacques Brel) sacerējumi, kas vairumam angliski runājošās publikas tolaik bija sveši; iepazīšanos ar Ž. Brela teatrālo izpildījuma manieri un eksistenciāla patosa pilnajām dziesmām S. Vokers atzinis par būtisku pavērsienu savā muzikālajā evolūcijā. Šajos darbos S. Vokers palicis uzticīgs Walker Brothers raksturīgajiem orķestra aranžējumiem un t. s. krūneru dziedājumam (crooning, 20. gs. 40. un 50. gados iedibināta romantisku balāžu izpildījuma maniere), tādēļ nereti tika salīdzināts ar E. Hamperdinku, Frenku Sinatru (Frank Sinatra), Endiju Viljamsu (Andy Williams) u. c. tobrīd populāriem tradicionālās populārās mūzikas izpildītājiem. Taču, atšķirībā no šiem, ievērojami konservatīvāku izklaides tradīciju pārstāvošajiem vokālistiem, viņa dziedājumam piemita niansēti melanholiska spriedze, bet dziesmu tekstiem bija raksturīgs neizskaistināti reālistisks dzīves tēlojums un identifikācija ar margināliem sabiedrības slāņiem (alkoholiķi, prostitūtas, dzīvē vīlušies neveiksminieki).

Scott; Scott 2 un Scott 3 guva ievērojamus komercpanākumus (otrais albums pat sasniedza britu topa pirmo vietu), taču 1969. gada nogalē iznākušais Scott 4 (izdots ar īsto vārdu Skots Engels), kas pilnībā sastāvēja no oriģinālsacerējumiem, popularitātes tabulās neiekļuva. Vēlāk daudzi mūzikas apskatnieki Scott 4 atzinuši par meistardarbu, taču savā laikā albuma orķestrāli liriskais skanējums un ar to kontrastējoši skaudrā tematika (nāve, personības krīze un identitātes meklējumi, staļinisma atdzimšana) nespēja konkurēt ar jauno rokmūziku un tā pārdošana drīz tika pārtraukta. Ar kritikas neizpratni un publikas ignoranci saskaroties arī turpmāk, S. Vokers ļāvās depresijai un alkoholismam, kā arī atgriezās pie sentimentālu kaverversiju izpildītāja ampluā. Pēc 1974. gadā izdotā albuma We Had It All viņa solodarbībā iestājās 10 gadus ilgs pārtraukums.

Mūsdienās dziedātāja 70. gadu 1. puses ieskaņojumi tiek vērtēti atzinīgāk nekā agrāk, taču viņš pats pret tiem izturējās noliedzoši, tādēļ vairāki no šiem albumiem apgrozībā vairs nekad nav bijuši. Savukārt Scott tetraloģija bieži pieskaitīta spilgtākajiem un savdabīgākajiem sava laika populārās mūzikas paraugiem (īpaši tradīcijā, kas attīstījusies nesaistīti ar rokmūzikas tendencēm).

1981. gadā, kad S. Vokera vārds plašākā publikā jau bija gandrīz aizmirsts un vairums viņa ierakstu nebija pieejami, iznāca mūziķa Džuliana Koupa (Julian Cope) sastādīts izlases albums Fire Escape in the Sky: The Godlike Genius of Scott Walker. Lielā mērā pateicoties Dž. Koupa autoritātei jaunā viļņa un postpanka paaudzē, tas daudziem klausītājiem S. Vokera vecajos ieskaņojumos atklāja agrāk neievērotu māksliniecisku dziļumu un daudzšķautņainību.

Šis negaidītais pavērsiens S. Vokeram ļāva noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Virgin Records un ieskaņot albumu Climate of Hunter (1984), kura stilistika un elektroniskām skaņu faktūrām bagātais skanējums tuvāks eksperimentālam postpankam, nevis viņa agrākajam repertuāram. Par spīti kritikas un t. s. kulta aprindu atzinībai, Climate of Hunter bija viens no komerciāli neveiksmīgākajiem izdevumiem Virgin vēsturē. Nākamo albumu S. Vokers sāka ieskaņot ar producentiem Braienu Īno (Brian Eno) un Denielu Lenuā (Daniel Lanois), taču sesijām nonākot radošā stagnācijā, Virgin Records no sadarbības atteicās, aizsākot vēl vienu ilgstošu S. Vokera profesionālās darbības pārtraukumu.

1995. gadā, pēc vairāk nekā 10 gadu klusēšanas, klajā nāca albums Tilt, ko S. Vokers radījis ar Climate of Hunter producentu un arī turpmāk pastāvīgo sadarbības partneri Pīteru Volšu (Peter Walsh). Rokmūzikas presē Tilt mūzika bieži salīdzināta ar avangarda operu (kaut arī formālas operas pazīmes tai nepiemīt), kuras neirotiskajā, apzināti diskomfortablajā skanējumā apvienotas eksperimentālā roka, mūsdienu akadēmiskās un industriālās mūzikas estētikas. Neraugoties uz mūzikas elitārismu, Tilt izpelnījās pārsteidzoši plašu rezonansi, pēc vairāk nekā 25 gadiem kļūstot par pirmo jaunus S. Vokera ieskaņojumus saturošo albumu, kas iekļuvis britu Top 40.

2006. gadā S. Vokers uzsāka sadarbību ar ierakstu kompāniju 4AD, kas viņam garantēja pilnīgu radošo brīvību. 4AD izdotie albumi The Drift (2006) un Bish Bosch (2012) turpina Tilt aizsākto stilistiku, veidojot nosacītu avangarda triloģiju. Šajā laikā S. Vokeram raksturīgs no agrāk sonorā baritona dziedājuma krasi atšķirīgs tenora vokāls, atonāli abstraktas formas skaņdarbi un izteikti drūma tēlainība, kā arī dramatiski, brutāli tieši un šausminoši sižeti, kas nereti balstīti reālu personu biogrāfijās un vēsturiskos notikumos. Albuma Tilt kompozīcijā Farmer in the City (Remembering Pasolini) runāts par itāļu literāta un kinorežisora Pjēra Paolo Pazolīni (Pier Paolo Pasolini) dzīves pēdējiem mirkļiem (režisors tika nogalināts nenoskaidrotos apstākļos), albumā The Drift dzirdamā Jesse ir murgu nakts monologs, kurā Elviss Preslijs (Elvis Presley) dzemdībās mirušajam dvīņubrālim stāsta par 11.09.2001. teroraktiem ASV, tā paša albuma skaņdarbs Clara veltīts itāļu diktatora Benito Musolīni (Benito Mussolini) mīļākās Klāras Petači (Clara Petacci) traģiskajam liktenim, savukārt Bish Bosch kompozīcija The Day the “Conducator” Died (An Xmas Song) vēsta par Rumānijas diktatora Nikolaes Čaušesku (Nicolae Ceaușescu) un viņa sievas Elenas Čaušesku (Elena Ceaușescu) nāvessoda izpildi 1989. gada Ziemassvētkos. Angļu mūzikas žurnāls Mojo par šiem darbiem rakstīja, ka S. Vokers radījis “jaunu, no murgiem un neprāta sastāvošu mākslas formu”.

Mūziķis producējis grupas Pulp albumu We Love Life (2001), sacerējis vairākas dziesmas vācu dziedātājas Utes Lemperes (Ute Lemper) repertuāram, ieskaņojis duetu The Big Sleep (2009) ar Natašu Kānu (Natasha Khan, plašāk zināma kā Bat for Lashes), kā arī albumu Soused (2014) ar eksperimentālā metāla grupu Sunn O))).

Komponējis mūziku filmām “Pola X” (Pola X, režisors Leoss Karakss, Leos Carax, 1999), “Vadoņa bērnība” (The Childhood of a Leader, režisors Bredijs Korbē, Brady Corbet, 2015) un Vox Lux (režisors B. Korbē, 2018). Filomēnes Espozito (Philoméne Esposito) filmā “Kaitīgās attiecības” (Toxic Affair, 1993) skan S. Vokera dziedātā dziesma Man from Reno, ko viņš sacerējis sadarbībā ar Goranu Bregoviču (Goran Bregović).

S. Vokera vokālā tehnika un izpildījuma maniere, eksistenciāli piesātinātie dziesmu teksti, drosmīgie eksperimenti un noslēpumainā personība (izcēlās ar ļoti savrupu un noslēgtu dzīvesveidu) sniegusi lielu ietekmi dažādu paaudžu mūziķiem.

Viens no pirmajiem viņa iespaidu uz savu dziedājumu un radošo attīstību atzina D. Bovijs, kurš jau 70. gadu sākumā no S. Vokera repertuāra aizguva Ž. Brela dziesmu Amsterdam. Savukārt D. Bovija 1993. gada albumā Black Tie White Noise dzirdama S. Vokera sacerētā Nite Flights, bet viņa pēdējam albumam Blackstar (2016) piemīt stipri izteikta radniecība ar S. Vokera avangardiskajiem darbiem. D. Bovijs arī producējis dokumentālu filmu “Skots Vokers: 30. gadsimta cilvēks” (Scott Walker: 30 Century Man, režisors Stīvens Kaidžeks, Stephen Kijak, 2006), kurā S. Vokera mūziku un tās nozīmi savā dzīvē un jaunradē komentē B. Īno; Radiohead; Marks Almonds (Marc Almond); Deimons Olberns (Damon Albarn); Džārviss Kokers (Jarvis Cocker); Elisone Goldfrapa (Alison Goldfrapp) un Stings (Sting). Par autoritāti un iedvesmotāju S. Vokeru atzinuši arī Deivids Silvians (David Sylvian); Divine Comedy; Niks Keivs (Nick Cave); Roberts Plānts (Robert Plant); Morisijs (Morrissey); Opeth u. c. ievērojami mūziķi.

30 Century Man; Copenhagen; Duchess; Farmer in the City (Remembering Pasolini); It’s Raining Today; Jackie; My Death; Montague Terrace (In Blue); Nite Flights*; No Regrets*; Plastic Palace People; Rawhide; The Electrician*; The Seventh Seal; The Sun Ain’t Gonna Shine Anymore*; Time Operator; Track Three

* ar The Walker Brothers

Scott (Philips, 1967); Scott 2 (Philips, 1968); Scott 3 (Philips, 1969); Scott: Scott Walker Sings Songs from His TV Series (Philips, 1969); Scott 4 (Philips, 1969); ‘Til the Band Comes In (Philips, 1970); The Moviegoer (Philips, 1972); Any Day Now (Philips, 1973); Stretch (CBS, 1973); We Had It All (CBS, 1974); Climate of Hunter (Virgin, 1984); Tilt (Fontana, 1995); Pola X* (Barclay, 1999); The Drift (4AD, 2006); And Who Shall Go to the Ball? And What Shall Go to the Ball? (4AD, 2007); Bish Bosch (4AD, 2012); Soused** (4AD, 2014); The Childhood of a Leader* (4AD, 2016); Vox Lux* (Columbia, 2018)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai

** ar Sunn O)))