Darbojās 20. gs. 80. gados un 90. sākumā, atstājusi lielu ietekmi uz 21. gs. pirmo desmitgažu mūziku.

Talk Talk bieži raksturota kā ģitārista, pianista un dziedātāja Marka Hollisa (Mark Hollis, pilnā vārdā Marks Deivids Holliss, Mark David Hollis) radošā laboratorija. M. Hollisa muzikālās intereses veidojušās pankroka, krautroka, džeza, regeja un klasiskās mūzikas ietekmē, savukārt grupa radās 1981. gadā Londonā, viņam apvienojoties ar basģitāristu Polu Vebu (Paul Webb, pilnā vārdā Pols Daglass Vebs, Paul Douglas Webb), bundzinieku Lī Herisu (Lee Harris, pilnā vārdā Lī Deivids Heriss, Lee David Harris) un taustiņinstrumentālistu Saimonu Brenneru (Simon Brenner). Nosaukums Talk Talk (angļu ‘runā runā’) aizgūts no tāda paša nosaukuma dziesmas, kas iekļauta grupas debijas albumā.

Sākotnēji nodevusies pankroka muzicēšanai, uzsākot pirmos ierakstus, grupa jau bija pievērsusies aktuālajai jaunā viļņa un sintpopa stilistikai. Pirmie albumi The Party’s Over (1982) un It’s My Life (1984), kā arī singli Talk Talk; It’s My Life; Such a Shame un Dum Dum Girl izpelnījās ievērību vairākās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs, bet bija mazāk pazīstami Anglijā.

The Party’s Over nāca klajā dažas nedēļas pēc popularitāti strauji iemantojušās, t. s. jauno romantiķu (new romantic) kustībai piederīgās grupas Duran Duran debijas albuma – abu skaņuplašu producents bija Kolins Tērstons (Colin Thurston), abus izdeva ierakstu kompānija EMI un pēc to iznākšanas grupas veica kopīgu koncertturneju, tādēļ sākotnēji arī Talk Talk bieži tika pieskaitīta jaunajiem romantiķiem. M. Holliss no šādas klasifikācijas norobežojās, uzstājot, ka grupai ar šo ārišķīgā vizualitātē balstīto fenomenu nav nekā kopēja un tās identitāti nosaka tikai un vienīgi mūzika; arī vēlāk Talk Talk dalībnieki uzsvēra, ka viņu mūzika ir pašpietiekama, gandrīz nekad to nekomentēja un tikpat kā nesniedza intervijas.

Pēc pirmā albuma grupu pameta S. Brenners un turpmāk tā darbojās kā trio, taču par nozīmīgu radošo partneri – līdzautoru, taustiņinstrumentālistu un neoficiālu ceturto dalībnieku – kļuva Tims Frīzs-Grīns (Tim Friese-Greene), kurš producējis visus vēlākos Talk Talk ierakstus.

Trešajā albumā The Colour of Spring (1986) sintezatoru pophitus nomainīja oriģinālāka, akustisku instrumentu skanējumā balstīta mūzika ar niansētām skaņu faktūrām, izsmalcinātiem aranžējumiem un introverti melanholisku noskaņu. Albums, kurā radoši meklējumi veiksmīgi sabalansēti ar joprojām viegli uztveramu skanējumu un elegantām melodijām, kļuva par Talk Talk populārāko darbu, savukārt tā singls Life’s What You Make It – par vienu no grupas pazīstamākām dziesmām.

The Colour of Spring panākumi ļāva turpināt stilistisku pārtapšanu, pievēršoties vēl radikālākiem eksperimentiem. Atteikusies no koncertdarbības, grupa ar viesmūziķu līdzdalību strādāja tikai ierakstu studijā, kur intensīvās astoņu mēnešu sesijās tapa Spirit of Eden (1988) – sešu improvizētu, abstraktas formas ārtroka skaņdarbu albums, kurā apvienotas džeza, klasiskās un elektroniskās mūzikas, blūza, daba un citu žanru elementi. Albums, kuram 80. gadu kontekstā tikpat kā nav stilistisku līdzinieku, vēlāk nereti atzīts par vienu no pirmajiem postroka paraugiem.

Pēc Spirit of Eden grupa idejisku domstarpību dēļ beidza sadarbību ar EMI un noslēdza līgumu ar džeza ierakstu kompāniju Verve Records, turklāt Talk Talk atstāja  emocionāli un garīgi saspringto ierakstu sesiju un M. Hollisa mākslinieciskā perfekcionisma nogurdinātais P. Vebs; turpmāk grupa darbojās kā M. Hollisa un L. Herisa duets ar ciešu T. Frīza-Grīna līdzdalību.

Šādā sastāvā, atkal izmantojot daudzu viesmūziķu palīdzību, tika ieskaņots Talk Talk pēdējais albums Laughing Stock (1991), kurā tālāk izkopta avangardiskā ārtroka stilistika un minimālistiskais skanējums. Izteikti nekomerciālās ievirzes dēļ Spirit of Eden un Laughing Stock mūzika tikpat kā neskanēja radio un televīzijā, guva pretrunīgas, nereti neizpratnes pilnas kritikas atsauksmes un niecīgu publisko rezonansi.

P. Vebs un L. Heriss 20. gs. 90. gados muzicēja eksperimentālās mūzikas projektā .O.rang. B. Vebs (ar pseidonīmu Rustin Man) augsti novērtētā albumā Out of Season (2002) sadarbojies ar grupas Portishead solisti Betu Gibonsu (Beth Gibbons), izdevis soloalbumu Drift Code (2019), darbojies arī kā ierakstu producents.

M. Holliss pēc vienīgā soloalbuma Mark Hollis (1998, sākotnēji iecerēts kā Talk Talk sestais albums) no mūzikas industrijas distancējās un nodevās ģimenes dzīvei.

Būdama viena no saistošākajām grupām, kas 20. gs. 80. gadu sākumā pārstāvēja jaunā viļņa estētiku, darbības turpinājumā Talk Talk izcēlās ar radikālu stilistikas maiņu, iemiesojot bezkompromisu muzikālos ideālus un ignorējot populārās kultūras komerciālos standartus. Kaut arī grupas novatoriskākie albumi Spirit of Eden un Laughing Stock tūlīt pēc iznākšanas neguva pienācīgu novērtējumu, nākamajās desmitgadēs to statuss ir ievērojami audzis. Abi bieži ierindoti starp sava laika drosmīgākās, mākslinieciski intriģējošākās un oriģinālākās mūzikas ierakstiem ar lielu un joprojām nezudušu ietekmi uz daudziem alternatīvā roka, postroka un citu žanru mūziķiem: Radiohead; Arcade Fire; Sigur Rós; Elbow; Portishead; Mogwai; Tortoise; Spiritualized; Doves; Low; M83; The Notwist; Death Cab for Cutie un citi. 2003. gadā par starptautisku hitu kļuva amerikāņu grupas No Doubt izpildītā Talk Talk dziesmas It’s My Life kaverversija.

2012. gadā pēc grupas Depeche Mode bijušā dalībnieka Alana Vaildera (Alan Wilder) iniciatīvas klajā nāca albums Spirit of Talk Talk, kurā grupas skaņdarbus interpretējuši dažādu žanru mūziķi: Zero 7; Recoil; Joan As a Police Woman; Turin Brakes; White Lies; Pīters Broderiks (Peter Broderick) un citi.

M. Holliss (vokāls, ģitāra, klavieres, 1981–1991; miris 2019)

S. Brenners (taustiņistrumenti, 1981–1983)

P. Vebs (basģitāra, 1981–1988)

L. Heriss (bungas, 1981–1991)

Dum Dum Girl; Eden; Have You Heard the News; I Believe in You; It’s My Life; Life’s What You Make It; Such a Shame; Talk Talk; Time, It’s Time; Today

The Party’s Over (EMI, 1982); It’s My Life (EMI, 1984); The Colour of Spring (EMI, 1986); Spirit of Eden (EMI, 1988); Laughing Stock (Verve, 1991); London 1986* (Pond Life, 1998)

* koncertieraksts