Dažādu postroka mūziķu jaunrade mēdz būt savstarpēji visai atšķirīga, taču pēc S. Reinoldsa klasifikācijas to vieno roka pamatinstrumentārija (viena vai divas elektriskās ģitāras, basģitāra un bungas, bieži arī sintezators, reizēm vijole, kā arī ar vijoles vai čella lociņu spēlēta elektriskā ģitāra) pielietojums “ne-roka nolūkos” (non-rock purposes).
Postroka mūziķu jaunradē parasti ignorēti rokā ierastie skaņdarbu formveides paņēmieni, raksturīgās ritmiskās struktūras un akordu kombinācijas, to vietā koncentrējoties uz niansētu skaņas tembru un faktūru radīšanu – šīs specifikas dēļ daudzas grupas radošo procesu primāri saista ar darbu ierakstu studijā nevis koncertizpildījumu. Galvenā ir nevis skaņdarba melodija, bet atmosfēra, kuras veidošanai tiek izmantoti dronu mūzikas paņēmieni, daudzkārtēji frāžu atkārtojumi, sampli un elektroniski efekti, skaļuma kontrasti un emocionālās intensitātes kāpinājumi. Mūzika bieži ir instrumentāla, savukārt vokālinstrumentālās kompozīcijās balss parasti iekļaujas kopskanējumā kā vēl viens skaņas faktūru veidojošs instruments. Dziedājumu (reizēm arī rečitatīvu) bieži veido īsas, autora vēstījuma uztverei nepieciešamas teksta frāzes vai jēdzieniski nesaistītas zilbju skaņas. Šo tendenci spilgti apliecina grupa Sigur Rós – daudzi tās skaņdarbi iedziedāti pašradītā valodā, klausītājam nododot saturiski abstraktu, taču mūzikas tēlainību akcentējošu skanisku vēstījumu.
Postroks. 10 ievērojami skaņdarbi.
Sastādījis Klāss Vāvere.