Postroks radās 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) virknei alternatīvā roka estētikai piederīgu mūziķu eksperimentējot ar daudzveidīgām roka (ārtroks, progresīvais roks, psihedēliskais roks, krautroks, smagais metāls, postpanks), džeza, daba, elektroniskās, ambientās, mūsdienu klasiskās un citu žanru mūzikas ietekmēm. Eksperimentālās ievirzes dēļ postroku reti atskaņo komercradio un tā attīstība pārsvarā notikusi ārpus meinstrīma mūzikas aprites. Postroka lielākās mākslinieciskās aktualitātes laiks bija 90. gados un 21. gs. sākumā, kad nozīmīgus darbus radīja Slint; Godspeed You! Black Emperor; Tortoise; Mogwai; Sigur Rós un citas grupas.

Postroka idejiskajiem priekštečiem pieskaitāmi tādi 60., 70. un 80. gadu rokmūziķi kā The Velvet Underground; Can; Neu!; Braiens Īno (Brian Eno); Deivids Bovijs (David Bowie); Skots Vokers (Scott Walker); Deivids Silvians (David Sylvian); The Durutti Column; Public Image Ltd un Sonic Youth, arī minimālisma autori Stīvs Reihs (Steve Reich) un Filips Glāss (Philip Glass).

Arī termins “postroks” (angļu ‘pēc roka’) netradicionālu rokmūzikas izpausmju apzīmēšanai reizēm tika izmantots jau 20. gs. 60. gados. Savukārt mūsdienu izpratnē to 90. gadu 1. pusē, komentējot Talk Talk; Bark Psychosis; Pram; Disco Inferno un citu grupu jaunradi, sāka lietot angļu mūzikas pētnieks un teorētiķis Saimons Reinoldss (Simon Reynolds). Apzīmējums bija iecerēts kā apliecinājums attiecīgo mākslinieku vēlmei norobežoties no rokmūzikas klišejiskuma un komercializācijas, taču ne visi mūziķi, uz kuru jaunradi tas attiecināts, to uzskatīja par atbilstošu. Grāmatas “Bezbailīgie: postroka radīšana” (Fearless: The Making of Post-Rock, 2017) autore Džaneta Līča (Jeanette Leech) raksta, ka daļai mūziķu tas šķitis nepamatoti snobisks: “Tas vedina domāt, ka roks tuvojas izsīkumam, tādēļ daudzas grupas šo terminu noliedza. Viņi sevi uzskatīja par piederīgiem roka – īpaši pankroka – turpinājumam.”

Dažādu postroka mūziķu jaunrade mēdz būt savstarpēji visai atšķirīga, taču pēc S. Reinoldsa klasifikācijas to vieno roka pamatinstrumentārija (viena vai divas elektriskās ģitāras, basģitāra un bungas, bieži arī sintezators, reizēm vijole, kā arī ar vijoles vai čella lociņu spēlēta elektriskā ģitāra) pielietojums “ne-roka nolūkos” (non-rock purposes).

Postroka mūziķu jaunradē parasti ignorēti rokā ierastie skaņdarbu formveides paņēmieni, raksturīgās ritmiskās struktūras un akordu kombinācijas, to vietā koncentrējoties uz niansētu skaņas tembru un faktūru radīšanu – šīs specifikas dēļ daudzas grupas radošo procesu primāri saista ar darbu ierakstu studijā nevis koncertizpildījumu. Galvenā ir nevis skaņdarba melodija, bet atmosfēra, kuras veidošanai tiek izmantoti dronu mūzikas paņēmieni, daudzkārtēji frāžu atkārtojumi, sampli un elektroniski efekti, skaļuma kontrasti un emocionālās intensitātes kāpinājumi. Mūzika bieži ir instrumentāla, savukārt vokālinstrumentālās kompozīcijās balss parasti iekļaujas kopskanējumā kā vēl viens skaņas faktūru veidojošs instruments. Dziedājumu (reizēm arī rečitatīvu) bieži veido īsas, autora vēstījuma uztverei nepieciešamas teksta frāzes vai jēdzieniski nesaistītas zilbju skaņas. Šo tendenci spilgti apliecina grupa Sigur Rós – daudzi tās skaņdarbi iedziedāti pašradītā valodā, klausītājam nododot saturiski abstraktu, taču mūzikas tēlainību akcentējošu skanisku vēstījumu.

Postroka rašanos pieņemts saistīt ar angļu grupu Talk Talk. Sākotnēji darbojusies kā jaunā viļņa un sintpopa grupa, 80. gadu 2. pusē tā radošo identitāti strauji mainīja, pievēršoties ievērojami novatoriskākam un minimālistiskākam skanējumam. Talk Talk albumi Spirit of Eden (1988) un Laughing Stock (1991) vēlāk nereti minēti kā pirmie spilgtie britu postroka albumi.

Postroku kā jaunu rokmūzikas estētiku S. Reinoldss definēja žurnālā Mojo recenzējot angļu grupas Bark Psychosis debijas albumu Hex (1994). No daudziem vēlākiem žanra paraugiem tas atšķiras ar ievērojami melodiskāku ievirzi, turklāt tajā daudz izmantoti gan elektroniski, gan akustiski instrumenti.

Viens no pirmajiem nozīmīgajiem amerikāņu postroka ierakstiem bija distortētu ģitāru skanējumā balstītais grupas Slint otrais albums Spiderman (1991). Grupa izjuka vēl pirms Spiderman iznākšanas un savā laikā tas guva vien minimālu ievērību, taču vēlāk iemantojis plašu atzinību un sniedzis lielu ietekmi daudziem postroka un t. s. matemātiskā roka (math rock) mūziķiem.

Amerikāņu grupas Tortoise mūzikai raksturīga sapņaini nostalģiska atmosfēra, izsmalcināta ritmika un improvizēta, viegli rotaļīga izpildījuma maniere. Tās ievērojamākie albumi ir Millions Now Living Will Never Die (1996) un TNT (1998), kuru ieskaņošanā piedalījies arī agrākais Slint ģitārists Devids Pedžo (David Pajo).

Viena no autoritatīvākām mūsdienu postroka grupām ir kanādiešu Godspeed You! Black Emperor. Tās mūzikā daudz izmantotas dronu struktūras, t. s. lauka ieraksti un skaņu sampli, tā panākot apokaliptiski drūmu noskaņu un kinematogrāfiski ainaviska plūduma iespaidu, kas reizēm salīdzināts ar psihedēlisku apziņas plūsmu. Grupas mūziķi ir pazīstami ar kreisi orientētu politisko nostāju un arī saviem sacerējumiem bieži piešķīruši atbilstošu konceptuālu pozīciju. Tālejošākā ietekme bijusi Godspeed You! Black Emperor debijas albumam F# A# ∞ (1997), taču augstu vērtējumu guvuši arī citi tās darbi.

Japāņu grupa Mono ievērojamākos albumus (You Are There, 2006. gads; Hymn to the Immortal Wind, 2009. gads; For My Parents, 2012. gads, u. c.) ieskaņojusi ar prominento amerikāņu alternatīvā roka producentu Stīvu Albīnī (Steve Albini), kurš producēja arī Slint debijas albumu. Mono mūzika tiek klasificēta kā piederīga postroka un mūsdienu klasiskās mūzikas estētikai, savukārt grupas dalībnieki to raksturo kā “orķestrālus aranžējumus ar šūgeiza (shoegaze, alternatīvā roka stilistika) ģitāru troksni”.

Skotu Mogwai bija pirmie postroka mūziķi, kuri izpelnījās ne tikai atzinīgu kritikas vērtējumu un t. s. kulta grupas statusu, bet arī vērā ņemamu komerciālo rezonansi. 20. un 21. gs. mijas periodā tās albumi Come On Die Young (1999) un Rock Action (2001) ierindojās Apvienotās Karalistes Top 30, bet vēlākie Rave Tapes (2014) un Every Country’s Sun (2017) sasniedza tabulas pirmo desmitnieku. Mogwai raksturīgas gan skaļas un trokšņainas kompozīcijas ar stipri distortētu elektrisko ģitāru, gan klusināti ambientas noskaņas un sintezatoru skanējums.

Starp pazīstamākajiem postroka pārstāvjiem mināma arī islandiešu grupa Sigur Rós, kas starptautiskajā mūzikas apritē ienāca ar otro albumu Ágætis byrjun (pirmizdevums Islandē 1999., daudzviet citur 2000. un 2001. gadā). Tās mūzikai piemīt ēteriski sapņains skanējums ar bagātīgām ambientās un klasiskās mūzikas ietekmēm; noskaņām bagātas tēlainības dēļ Sigur Rós skaņdarbi dzirdami daudzās dokumentālajās un spēlfilmās.

Ievērojami postroka mūziķi ir arī Džims O’Rurks (Jim O’Rourke); Stereolab; Laika; The Sea and Cake; These New Puritans; Explosions in the Sky; Fly Pan Am; Directions; Hood; Labradford un citi. Starptautiski pazīstamas postroka grupas (Sigur Rós; Swans; Mono; God Is an Astronaut; Russian Circles) uzstājušās arī Latvijā.