Būdama viena no pirmajām grupām, kuras pamatsastāvā muzicēja dažādu rasu (pieci melnādaini un divi baltādaini) un dzimumu (pieci vīrieši, divas sievietes) dalībnieki, Sly and the Family Stone bija arī viena no pirmajām, kas “melno” mūziku (džezs, gospelis, R&B, souls, fanks) apvienoja ar “balto” rokmūziku un rasu līdztiesību, indivīda brīvību un toleranci sludinošu vēstījumu.

Grupas radošais līderis, gandrīz visu dziesmu autors un producents Slajs Stouns (Sly Stone, īstajā vārdā Silvestrs Stjuarts, Sylvester Stewart) bērnībā ar brāli un māsām dziedāja gospeļus, bet pusaudža gados apguva ģitāras, taustiņinstrumentu, bungu, trompetes un citu instrumentu spēli, kā arī kompozīcijas pamatus. Vēlāk strādāja par ierakstu producentu un dīdžeju, turklāt, atšķirībā no vairuma afroamerikāņu, jau agri aizrāvās ar britu invāzijas mūziku (The Animals, The Beatles, The Rolling Stones u. c.). 1966. gadā Sanfrancisko (Kalifornijas pavalstī, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) S. Stouna grupas Sly & the Stoners pamatkodols apvienojās ar viņa brāļa Fredija Stouna (Freddie Stone, īstajā vārdā Frederiks Džeroms Stjuarts, Frederick Jerome Stewart) grupas Freddie & the Stone Souls pamatkodolu, izveidojot Sly and the Family Stone (angļu ‘Slajs un Stounu ģimene’). Nedaudz vēlāk tai pievienojās abu brāļu jaunākās māsas Vanetas Stounas (Vanetta Stone, īstajā vārdā Vanetta Stewart) gospeļtrio Little Sister, bet 1968. gadā par grupas dalībnieci kļuva vēl viena viņu ģimenes pārstāve – māsa Roza Stouna (Rose Stone, īstajā vārdā Rozmarija Stjuarte, Rosemary Stewart).

1968. gadā grupas otrā albuma Dance to the Music tituldziesma – enerģiska deju mūzikas kompozīcija ar fanka un roka elementu sintēzi – sasniedza ASV Top 10 gan popmūzikas, gan R&B konkurencē, aizsākot komerciāli veiksmīgu, sociālpolitiski aktuālu un muzikāli novatorisku singlu sēriju (t. sk. arī Nr. 1 hiti Everyday People, 1968, un Thank You (Falettinme Be Mice Elf Again), 1969), kas dažos turpmākajos gados Sly & the Family Stone nodrošināja plašu atzinību kā vienai no sava laika neparastākajām un aizraujošākām grupām.

Popularitāti un tālejošu ietekmi īpaši veicināja albums Stand! (1969) un uzstāšanās Vudstokas festivālā dažus mēnešu pēc tā iznākšanas – grupas eksplozīvi karnevāliskais priekšnesums ierindojams starp festivāla un tam veltītās filmas spilgtākajām epizodēm (koncertalbums The Woodstock Experience, 2009).

60. gadu nogalē Sly and the Family Stone dalībnieku starpā sākās nesaskaņas un atsvešināšanās, ko īpaši veicināja S. Stouna narkotiku atkarība un saistība ar kriminālām aprindām, kā arī starprasu spriedzes pieauguma diktēta vilšanās grupas proponētajos vispārējās brālības un iecietības lozungos. Radikāli noskaņotas afroamerikāņu politiskās organizācijas šajā laikā tai pat izteica pārmetumus par baltādaino mūziķu klātbūtni līdzās “melnajiem brāļiem un māsām”.

Agrākā optimisma, ģimeniskuma un sabiedriskās vienotības ilūziju zudumu apliecina albums There’s a Riot Goin’ On (1971), kuru S. Stouns pārsvarā ieskaņojis vienatnē un ar viesmūziķu palīdzību. No grupas iepriekšējiem darbiem There’s a Riot Goin’ On atšķiras ne vien ar tumšāku emocionālo ekspresiju un tekstuālo vēstījumu, bet arī ar ievērojami minimālistiskāku skanējumu (tas ir viens no pirmajiem populārajiem ierakstiem ar tik intensīvu programmējamas bungmašīnas izmantojumu). Albums, kas bieži atzīts par fanka meistardarbu ar lielu iespaidu uz vēlāko R&B un soulmūziku (īpaši neosoula stilistiku), guva lielus panākumus, savukārt tā singls Family Affair – rotaļīgi melodiska popdziesma ar kontrastējoši nopietnu tekstu – kļuva par grupas trešo un pēdējo Nr. 1 singlu un ir tās pazīstamākais skaņdarbs arī 21. gs.

Kā reāli funkcionējoša muzikāla vienība Sly and the Family Stone beidza pastāvēt 1975. gadā – kaut tās diskogrāfijā ir arī vairāki vēlāk tapuši albumi, tie drīzāk uzskatāmi par S. Stouna solo ierakstiem ar dažu bijušo grupas dalībnieku līdzdalību. Pēdējās desmitgadēs S. Stouns piekopis noslēgtu dzīvesveidu un radošo darbību turpinājis vien izretis. Pēc skopām mediju ziņām, iznākot soloalbumam I’m Back! Family & Friends (2011), kurā mūziķis ar ievērojamu roka un fanka izpildītāju (Džefs Beks, Jeff Beck; Rejs Manzareks, Ray Manzarek; Būtsijs Kolinss, Bootsy Collins, u. c.) palīdzību no jauna ieskaņojis savas slavenākās dziesmas, viņš bijis bezpajumtnieks.

Sly and the Family Stone piemita liela un joprojām nezudusi ietekme, kas, veicinot māksliniecisku daudzveidību un dažādu starpžanru kombināciju izplatību, skārusi daudzus džeza, fanka, soula, R&B, hiphopa un roka mūziķus un viņu publiku. Grupas prasme senas (džezs, gospelis, R&B) un laikmetīgas (fanks) afroamerikāņu mūzikas izpausmes un rasu līdztiesības idejas apvienot ar aktuālām rokmūzikas tendencēm un hipiju kustības idejiskām nostādnēm iedvesmojusi gan Mailza Deivisa (Miles Davis) 60. gadu nogales un 70. gadu sākuma džezroka darbus, gan kādreizējā rokgrupas Animals līdera Ērika Bērdona (Eric Burdon) sadarbību ar fankgrupu War tajā pašā laikā, gan daudzus citus dažādu paaudžu māksliniekus, t. sk. Riku Džeimsu (Rick James); B. Kolinsu; Betiju Deivisu (Betty Davis); Can; Kool & the Gang; Earth, Wind & Fire; Chic; Prinsu (Prince); Public Enemy; Leniju Kravicu (Lenny Kravitz); Red Hot Chili Peppers; D’Andželo (D’Angelo) un OutKast. Ievērojamais džeza taustiņinstrumentālists, džezfanka un elektrofanka popularizētājs Herbijs Henkoks (Herbie Hancock) S. Stounam veltījis kompozīciju Sly, kas dzirdama viņa albumā Head Hunters (1973).

Savukārt Sly and the Family Stone koši karnevāliskais skatuves veidols – muzicēšanas laikā aizrautīgi dejojoši dažādu rasu un dzimumu mūziķi uzsvērti eklektiskos afroamerikāņu un hipiju modes apģērbos un eksotiskās parūkās –  ietekmējis daudzu R&B, disko un hiphopa mākslinieku vizuālo identitāti un priekšnesuma pasniegšanas manieri. 

2005. gadā izdotā albumā Different Strokes by Different Folks grupas skaņdarbus interpretējuši soula un R&B izpildītāji Džons Ledžends (John Legend), Džosa Stouna (Joss Stone) un Aizeks Heiss (Isaac Hayes), hiphopa mūziķi Čaks Dī (Chuck D) un The Roots, popzvaigzne Dženeta Džeksone (Janet Jackson); poproka grupa Maroon 5; elektroniskās popmūzikas autors un izpildītājs Mobijs (Moby); blūzmeņi Badijs Gajs (Buddy Guy), Džons Meiers (John Mayer) un citi pazīstami mūziķi.

Sly and the Family Stone uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1993) un Vokālo grupu slavas zālē (Vocal Group Hall of Fame, 2007). Stand!; There’s a Riot Goin’ On un grupas hitu izlase Greatest Hits (1970) iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

S. Stouns (vokāls, taustiņinstrumenti, ģitāra, basģitāra u. c., 1966–1975; miris 2025)

F. Stouns (vokāls, ģitāra, 1966–1975)

Džerijs Martini (Jerry Martini; saksofons, 1966–1975)

Sintija Robinsone (Cynthia Robinson; trompete, fona vokāls, 1966–1975; mirusi 2015)

Lerijs Greiams (Larry Graham; basģitāra, vokāls, 1966–1972)

Gregs Eriko (Gregg Errico; sitamie instrumenti, 1966–1971)

Little Sister (V. Stouna; Mērija Makrīrija, Mary McCreary; Elva Moutona, Elva Mouton, 1966–1975)

R. Stouna (vokāls, taustiņistrumenti, 1968–1975)

Kopš 20. gs. 70. gadu sākuma grupā muzicējuši daudzi īslaicīgi dalībnieki. Šeit minēts oriģinālsastāvs, kas ieskaņojis vairumu tās ievērojamāko darbu un uzņemts Rokenrola slavas zālē, kā arī pastāvīgais fona dziedātāju trio.

Dance to the Music; Don’t Call Me Nigger, Whitey; Everyday People; Family Affair; Hot Fun in the Summertime; I Want to Take You Higher; You Can Make It If You Try; Que Sera, Sera (Whatever Will Be, Will Be)*; Runnin’ Away; Stand!; Thank You (Falettinme Be Mice Elf Again)

* Autors ir Džejs Livingstons (Jay Livingston). Pārējās dziesmas sacerējis S. Stouns.

A Whole Thing (Epic, 1967); Dance to the Music (Epic, 1968); Life (Epic, 1968); Stand! (1969); There’s a Riot Goin’ On (Epic, 1971); Fresh (Epic, 1973); Small Talk (Epic, 1974); Heard Ya Missed Me, Well I’m Back (Epic, 1976); Back on the Right Track (Warner Bros., 1979); Ain’t But the One Way (Warner Bros., 1982); The Woodstock Experience* (Legacy, 2009); Live at the Fillmore East, 1968* (Epic, 2015)

* koncertieraksti