Ievērojams ar oriģinālu dziedājuma manieri un eklektisku repertuāru, kurā dažādos periodos dominējušas folka, psihedēliskā roka, džeza, avangarda, soula, ritmblūza un popmūzikas ietekmes. Dzīves laikā T. Baklija nekomerciālā un bieži eksperimentālā jaunrade nespēja gūt lielu ievērību, taču mūsdienās viņš ir plaši respektēta autoritāte dažādu žanru mūzikas cienītāju un izpildītāju starpā.

T. Baklija vecāki un vecvecāki bija melomāni, un viņu ietekmē zēns jau agrā bērnībā iepazina dažādus džeza, kantri, folka un tradicionālās popmūzikas izpildītājus. Pusaudža vecumā iemācījās spēlēt bandžo, akustisko ģitāru un ritmģitāru, un iesaistījās vienaudžu grupās, kas izpildīja popmūzikas un folka repertuāru. T. Baklija agrīno mūzikas gaitu partneri bija Lerijs Bekets (Larry Beckett), kurš vēlāk kļuva par viņa pastāvīgo tekstu autoru, kā arī jau drīzā nākotnē populārās džezroka grupas Blood, Sweat & Tears basģitārists Džims Fīlders (Jim Fielder). 20. gs. 60. gadu vidū T. Baklijs iekļāvās Kalifornijas pavalstī plaukstošajā folkmūzikas vidē. Tur viņa autortalantu un izteiksmīgo plaša diapazona vokālu ievēroja Frenka Zapas (Frank Zappa) grupas The Mothers of Invention menedžeris Herbs Koens (Herb Cohen), kurš palīdzēja noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Elektra Records.

1966. gadā klajā nākušo debijas albumu Tim Buckley veidoja romantiski melanholiskas folkroka dziesmas orķestrālos aranžējumos (aranžētājs Džeks Nīče, Jack Nitzsche). Albumu ieskaņojot mūziķim bija 19 gadu, taču tas atklāj nobriedušu autora un izpildītāja talantu, kas, primāri būdams piederīgs folkmūzikas tradīcijai, veidojies arī džeza, roka un popmūzikas iespaidā.

Savukārt nākamajā albumā, Boba Dilana (Bob Dylan) ietekmē radītajā Goodbye and Hello (1967), folkroka skanējumu papildinājušas barokpopa un psihedēliskā roka iezīmes, turklāt tajā iekļauta viena no T. Baklija vēlāk pazīstamākajām dziesmām Morning Glory, ko izpildījusi arī Linda Ronstata (Linda Ronstadt); Krisija Hainda (Chrissie Hynde); Blood, Sweat & Tears; This Mortal Coil u. c. mūziķi.

Jaunu, ļoti produktīvu un radošu meklējumu piesātinātu periodu aizsāka albums Happy Sad (1969), kurā dominē folka un džeza sintēzes eksperimenti, kā arī Mailza Deivisa (Miles Davis), Čārlza Mingusa (Charles Mingus) u. c. modernā džeza mūziķu ietekmes. Neierastu, relaksēti sapņainu noskaņu albumam piešķir vibrofona un kontrabasa izmantojums, dziesmas tajā kļuvušas garākas, to forma abstraktāka, bet dziedājums – meditatīvāks. Happy Sad bija pirmais albums, kurā T. Baklijs ir vienīgais mūzikas un tekstu autors; cienītāju vidū īpašs statuss ir kompozīcijai Dream Letter, kas tiek uzskatīta par veltījumu viņa bijušajai ģimenei un dēlam Džefam (Jeff Buckley), ko mūziķis atstāja, uzsākot profesionālu karjeru.

Līdzīgā stilistikā ieturēts arī albums Blue Afternoon (1969) ar brīvas formas skaņdarbiem un improvizētu, atmosfēriski niansētu instrumentālistu sniegumu, kas nodrošina nevainojamu pavadījumu T. Baklija dziedājumam, kurā virtuozi apvienotas džeza, blūza un ritmblūza tradīcijas. Šajā laikā T. Baklija stilistikai un izpildījuma manierei tikpat kā nebija līdzinieku (nosacīta idejiska radniecība piemīt Vena Morisona, Van Morrison, albumam Astral Weeks, 1968), turklāt, par spīti eksperimentālajam raksturam, viņa mūzikai piemita arī savdabīga melodiska pievilcība.

Vēl radikālākas izpausmes T. Baklija eksperimentālisms ieguvis albumos Lorca (1970) un Starsailor (1970). Šajos avangardiskajos darbos gandrīz pilnībā ignorēti tradicionāli skaņdarbu formveides paņēmieni, par jaunrades pamatmetodi padarot disonējoši improvizētu muzicēšanu. Savukārt vokālajam izpildījumam raksturīgas sketa dziedāšanai radniecīgas abstraktas zilbju skaņas, pēkšņi kliedzieni, čuksti, elsas un nopūtas – balsi dziedātājs izmanto kā vēl vienu mūzikas instrumentu, kas akcentē asociatīvos, apziņas plūsmā balstītos dziesmu tekstus. Mūsdienās šie albumi, īpaši Starsailor, tiek vērtēti kā T. Baklija radošās darbības virsotnes, taču savā laikā tie palika nesaprasti (retais izņēmums bija džeza mēnešraksts DownBeat, kas Starsailor sniedza augstāko piecu punktu vērtējumu), tika uztverti kā autora mākslinieciskā egoisma kaprīzes un vēl vairāk sašaurināja jau tā nelielo klausītāju loku. Turklāt pēc Lorca (nosaukums dots par godu T. Baklija iecienītajam spāņu dzejniekam Federiko Garsijam Lorkam, Federico Garcia Lorca) no tālākas sadarbības attiecās ierakstu kompānija Elektra – tās prezidents Džeks Holzmens (Jac Holzman) vēlāk šo lēmumu atzina par kļūdu, kuras pamatā bijusi viņa nespēja novērtēt mūzikas novitāti un māksliniecisko vērtību; nākamos T. Baklija ieskaņojumus izdeva F. Zapas un H. Koena jaundibināta kompānija Straight Records.

Karjeras sarežģījumi veicināja T. Baklija depresiju, alkoholismu un narkomāniju, kā arī noveda pie jaunas stilistiskas transformācijas. Albumā Greetings from L.A. (1972), kas ieskaņots ar jaunu pavadītājsastāvu (tajā T. Baklijs atteicies no sava agrāk pastāvīgā ģitārista Lī Andervuda, Lee Underwood, kuram bija nozīmīga loma viņa līdzšinējā jaunradē), dominē salīdzinoši konvencionāls ritmblūzs un erotiska tematika, kas, neraugoties uz atzinīgām kritikas atsauksmēm, tomēr nespēja nodrošināt vērā ņemamu publikas interesi. Vēl tradicionālākā soula, folka un popmūzikas stilistikā ieturēts albums Sefronia (1973), kurā līdzās paša T. Baklija sacerējumiem dzirdamas arī Freda Nīla (Fred Neil), Toma Veitsa (Tom Waits) u. c. autoru dziesmas, un Look at the Fool (1974), kas bieži raksturots kā radoša apsīkuma apliecinājums un pats nepārliecinošākais darbs T. Baklija diskogrāfijā.

T. Baklijs gāja bojā 1975. gadā 28 gadu vecumā, koncertturnejas noslēguma svinībās pārdozējot narkotikas. Neilgi pirms nāves dziedātājs izgāja kinoproves, pretendējot uz galveno lomu folkmūzikas klasiķim Vudijam Gatrijam (Woody Guthrie) veltītā biogrāfiskā spēlfilmā “Ceļā uz diženību” (Bound for Glory, režisors Hels Ešbijs, Hal Ashby, 1976).

1983. gadā, kad T. Baklija vārds un mūzika masu apritē vairs tikpat kā netika pieminēti, britu postpanka ierakstu kompānijas 4AD mākslinieku supergrupa This Mortal Coil savam debijas singlam izvēlējās dziesmu Song to the Siren – romantisku balādi, ko viņš sacerēja jau 1967. gadā, bet ierakstīja trīs gadus vēlāk, kad tā kļuva par pašu tradicionālāko un vieglāk uztveramo skaņdarbu albumā Starsailor. This Mortal Coil ieskaņojums ar izjusti izteiksmīgu Cocteau Twins solistes Elizabetes Freizeres (Elizabeth Fraser) dziedājumu, guva plašu ievērību alternatīvās mūzikas vidē, veicinot interesi arī par dziesmas autoru. Vēlāk This Mortal Coil ieskaņojuši arī citas T. Baklija dziesmas, bet Song to the Siren turpmākajās desmitgadēs kļuvusi par populārās mūzikas standartu, ko dziedājuši dažādu žanru izpildītāji: Džordžs Maikls (George Michael); Šineida O’Konora (Sinéad O’Connor); Braiens Ferijs (Bryan Ferry); The Czars; Deivids Grejs (David Gray), Šeila Čandra (Sheila Chandra) u. c.; vienu no spilgtākajām interpretācijām albumā Dreamland (2002) ieskaņojis bijušais Led Zeppelin dziedātājs Roberts Plānts (Robert Plant).

90. gadu vidū T. Baklija radošo mantojumu aktualizēja dziedātāja dēla Džefa Baklija (Jeff Buckley) panākumi – Dž. Baklijs bija viens no savas paaudzes daudzsološākiem rokmūzikas talantiem, taču 30 gadu vecumā gāja bojā.

2000. gadā izdotā albumā Sing a Song for You: Tribute to Tim Buckley viņa dziesmas izpilda Marks Lanegens (Mark Lanegan); Nīls Holsteds (Neil Halstead), Dead Can Dance dalībnieks Brendans Perijs (Brendan Perry) un citi mūziķi. Citā veltījumalbumā Dream Brother: The Songs of Tim and Jeff Buckley (2006) pazīstami alternatīva roka un folka izpildītāji – t. sk. The Magic Numbers; Sufjans Stīvenss (Sufjan Stevens); The Earlies; Ketrina Viljamsa (Kathryn Williams) – interpretē T. Baklija un Dž. Baklija repertuāru.

Savukārt angļu alternatīvā roka grupa Starsailor savu nosaukumu aizguvusi no T. Baklija albuma.

T. Baklijs bija viens no savdabīgākajiem un oriģinālākajiem dziesminieku tradīcijas pārstāvjiem. Plašā muzikālā erudīcija, daudzveidīgie stilistiskie meklējumi un vokālais talants (karjeras sākumā viņu visvairāk ietekmēja folkmūziķa F. Nīla dziedājuma maniere, bet vēlāko, ievērojami eksperimentālāko izpildījuma stilu un tehniku būtiski iedvesmojusi avangarda mūzikas vokāliste Ketija Berberiena, Kathy Berberian) ļāva īsa laikā radīt virkni spilgtu darbu, kas neietilpa 20. gs. 60. un 70. gadu mijas perioda mūzikas stilistiskajās robežās un mākslinieciskās neordinaritātes dēļ neguva plašas publikas izpratni, taču pieskaitāmi sava laika intriģējošākajiem un intelektuāli bagātākajiem rokmūzikas paraugiem.

Režisors Daniels Algrents (Daniel Algrant) uzņēmis spēlfilmu “Sveicieni no Tima Baklija” (Greetings from Tim Buckley, 2012), kas veltīta Dž. Baklija attiecībām ar tēvu un viņa mūziku.

T. Baklija un Dž. Baklija ģimenes attiecības un muzikālā radniecība analizēta arī Deivida Brauna (David Browne) grāmatā “Sapņu brālis: Džefa un Tima Baklija dzīve un mūzika” (Dream Brother: The Lives and Music of Jeff and Tim Buckley, 2001). Biogrāfisku grāmatu “Skumja melodija: atceroties Timu Bakliju” (Blue Melody: Tim Buckley Remembered, 2002) sarakstījis arī kādreizējais T. Baklija grupas ģitārists L. Andervuds.

Because of You; Blue Melody; Buzzin’ Fly; Come Here Woman; Dolphins; Dream Letter; Gypsy Woman; Hallucinations; I Can’t See You; I Must Have Been Blind; Lorca; Make It Right; Morning Glory; Once I Was; Phantasmagoria in Two; Pleasant Street; Sefronia; Sing a Song for You; Song to the Siren; Sweet Surrender

Tim Buckley (Elektra, 1966); Goodbye and Hello (Elektra, 1967); Happy Sad (Elektra, 1969); Blue Afternoon (Straight, 1969); Lorca (Elektra, 1970); Starsailor (Straight, 1970); Greetings from L.A. (Straight, 1972); Sefronia (Manifesto, 1973); Look at the Fool (Manifesto, 1974); Dream Letter: Live in London 1968* (Enigma, 1990); Live at the Troubadour 1969* (Rhino, 1994); Honeyman: Live 1973* (Edsel/Manifesto, 1995); Live at the Folklore Center, NYC, 1967* (Tompkins Square, 2009); Greetings From West Hollywood* (Edsel, 2017); Merry-Go-Round at the Carousel* (Owsley Stanley Foundation, 2021)

* koncertieraksti